Brīvība, te nu mēs esam!
Kā sākt jaunu dzīvi pēc cietuma
Dienas līdz ieslodzījuma beigām skaita visi cietumnieki, taču ārpusē, brīvībā, daudzi piedzīvo vēl melnākas dienas. Skan briesmīgi, tomēr daudzām sievietēm cietuma kārtība, kurā pusdienas tiek dotas pēc pulksteņa, bet dušā vienmēr ir siltais ūdens, ir labākais, kas viņu dzīvē noticis.
“Ja ārpusē tevi neviens negaida, ir ļoti grūti. Daudzas meitenes pēc atbrīvošanas mēs sūtām uz patversmēm. Nupat jauna atvērta Rīgā, Eiženijas ielā. Sākotnēji viņām palīdz gan sociālie darbinieki, gan psihologi, tomēr dzīvot tur var tikai īsu brīdi,” stāsta labošanas iestādes priekšniece Inna Zlatkovska. “Pēc tam var iesaistīties projektā bijušo ieslodzīto integrācijai sabiedrībā un darba tirgū. Ieslodzījuma lietu pārvaldei, piemēram, ir līgums ar Valsts nodarbinātības aģentūru. Speciālisti nāk, lasa lekcijas, liek pildīt testus, lai noskaidrotu, kam kāda profesija ir piemērota.”
Nevienā izglītību apliecinošā dokumentā, ko sievietes iegūst, būdamas aiz restēm, nav neviena vārda par to, ka viņas mācījušās cietumā. “Saņemot diplomu, mūsu meitenes iekārtojas darbā kafejnīcās, ceptuvēs, šūšanas cehos, strādā kā frizieres. Bet ar visu to bijušās ieslodzītās normālā dzīvē atgriezties var tikai ar tuvinieku atbalstu. Meitenēm vajag patvērumu. Kur gan viņas ņems naudu, lai īrētu istabu vai dzīvokli?” spriež Zlatkovska.
Atbilstoši likumam ieslodzītās drīkst veidot uzkrājumus speciālā atbrīvošanās fondā. Uz to var pārskaitīt līdzekļus no zonā saņemtās algas, pensijas, radu un tuvinieku naudas pārvedumiem. “Tās ir neaizskaramās rezerves, viņas šo naudu nedrīkst tērēt veikalā vai citām vajadzībām. Vienīgais izņēmums – ārstēšanās. Cietumā pieejama tikai neatliekamā palīdzība, visa pārējā ārstēšanās ir uz ieslodzīto rēķina,” skaidro cietuma priekšniece. Pēc soda izciešanas cietuma administrācija bijušajai ieslodzītajai izsniedz ceļanaudu. Summa ir atkarīga no tā, kurp viņa grasās doties. Rīgā apmaksās pilsētas sabiedrisko transportu. Ja sieviete vēlas atgriezties, piemēram, Daugavpilī, Liepājā vai citur, viņai tiks piešķirta lielāka summa.
“Labi, ja meitenēm ir mamma, vecmāmiņa, kas paņem pie sevis bērnus. Bet ir arī tādas, kas šajā pasaulē ir pilnīgi vienas, viņām pat nav, kam palūgt palīdzību. Mums ir sadarbība ar krīzes centru “Māras centrs”. Ja ir bezizejas situācija, mēs sūtām meitenes turp. Tur ir speciālisti, kas palīdz socializēties, kā arī jumts virs galvas un ēdiens.” Neraugoties uz to, daļa bijušo ieslodzīto, tikko nonākušas brīvībā, atgriežas pie vecajiem niķiem. Zog, krāpjas, pērk heroīnu.
Laiku pa laikam Zlatkovska saņem vēstules no bijušajām ieslodzītajām. “Stāsta, kur un kā iekārtojušās. Ir tādas, kas aizbrauc uz ārzemēm: Angliju, Īriju, Vāciju, Zviedriju, Holandi... Gadās, ka viņas pamanās tur sasmērēties. Tad viņas, protams, var tikt izdotas. Viss atkarīgs, kur pastrādāts noziegums. Ja, piemēram, Anglijā, tad savu termiņu viņa izcieš tur, bet var arī palūgt pārcelt uz Latviju. Ja ir sens noziegums, piemēram, probācijas uzraudzība, tad viņa tiek vesta atpakaļ.”