Ko Latvijā prasa gandrīz ikvienai latvietei, kura dzīvo Turcijā? Uzreiz šeit atbildu uz trim tipiskākajiem jautājumiem: jā, savam vīram esmu vienīgā sieva; jā, neviens mūs uz Turciju ar varu nedzina; jā, mīļie, priecājieties kopā ar mums un esiet mierīgi – kopumā dzīvojam labi, un daudzas no mums bauda dzīvi pat virs vidējā līmeņa salīdzinājumā ar to, kā dzīvo vietējie turki. Visa mums ir gana. Tikai savas Latvijas pietrūkst.
Dzīvoju Turcijā desmit gadu. Daudz vai maz? Varbūt tikai sākumā vēlējos runāties, kā man iet, varēju papļāpāt par sadzīvi, stāstīt par sastaptajiem visdažādākajiem cilvēkiem, brīnījos par tradīcijām, turku dzīves paradumiem un atšķirībām. Lai ko es teiktu, mani tomēr uzklausīja ar saspringtu interesi. Taču, kā likums, lai kā un ko vēstītu, mani pārprata. No manis sacītā klausītāji izsecināja neiedomājamo, aizprātojās, saskatot šausmu bubuli faktos, kas reālajā dzīvē bija pilnīgi nenozīmīgi. Ar skumju nožēlu mani uzklausot, bieži izteica mulsinošas piezīmītes un gala beigās gandrīz vienmēr pēc sarunas jutu ja ne nosodījumu, ka esmu nodevusi Latviju un latviskumu, tad vismaz līdzjūtību, ka patiesībā esmu kā zelta būrī ieslēgts putns, kas zaudējis gan savu balsi, gan spalvu spožumu, tikai pats to nemana. Vienmēr tika piebilsts, ka dzīvot Turcijā, kur cita kultūra, valoda, paražas, var tikai sevi neatradušas sievietes, kam svešas latviskās vērtības. Kā likums, sirsnīgi, kā atklātiem ziemeļniekiem ierasts, tika doti padomi, kā man dzīvot tālāk, un visbiežāk ieteica "parādīt tiem turkiem, kā jābūt pareizi".
Saskatot skabargu
Apklusu. Sāku izvairīties atbildēt uz jautājumiem. Pat "Čau! Kā iet?" lika uzmanīties. Apnicis skaidrot, ka turks nav velns, ko mālē melnāku. Tagad pat neiedomājos izteikties no brīva prāta, esmu iemācījusies nesalīdzināt dzīvi Turcijā un Latvijā. Tikai pamanīju... lielākas pārmaiņas. Pēdējos gados, tikko nolaidos Rīgas lidostā, saskāros ar kaut ko tādu, kas Turcijā nevienam mūžam nenāktu ne prātā, – mani sodīja visās malās, izbrīnīja, ka manā zemē, kur tik daudz brīvas vietas, kur iedzīvotāju kļūst arvien mazāk, jāmaksā un jāsaņem sods burtiski par visu. Manā Latvijā mani štrāfēja, ka ne tur un ne tā noliku auto, ka pārsniedzu ātrumu par pieciem kilometriem stundā uz klusa lauku ceļa, ka ne tad ne to samaksāju vai nesamaksāju, ne tur ierados, ne tā uzvedos, ne tik toleranti pajautāju. Latvijā esot, mana asinsrite pārslēdzās kā automašīnai sajūgs – visu laiku bija jāmanipulē, jāpārstartē, jāpārliek sevi otrajā, trešajā, jāuzņem citi apgriezieni, jāuzsit asums, tikai rēnos vakaros lauku pirtiņā varēju atlaist sevi ripināties autopilotā. Kad izbrīnījos, kā nu tā var dzīvot, ja visu laiku latvieša cilvēku kaut kamī vaino, tipiskākā atbilde bija ērcīgs aizrādījums, ko tad nu es te muldot, aizbēgusi un vēl čivinu, ja nepatīkot, lai tinos atpakaļ uz savu kā-viņ'sauc-mītnes zemi, ja jau man, tādai nodevējai, Latvijā nepatīkot: "Ja jau aizbēgi no Latvijas, tad notiekošais Latvijā tagad ir ne tava cūka, ne mana druva!"
Aizvēros pavisam. Dzejnieka vārdiem sakot, nudien iegāju sevī, pati sāku jautāt, pati atbildēt. Ziemeļnieki piespieda mani pārņemt austrumnieku paradumu neizteikt viedokli.
