Tradīcijas – droša vērtību sistēma vai psiholoģiskas važas?

Klāt tas gada laiks, kas ir visciešāk tradīciju apvīts, – Ziemassvētki. Nu jau pavisam miermīlīgi līdzās sadzīvo gan kristīgie svētki ar Jēzus bērniņa cildināšanu, gan pagāniskie svētki ar gada aizvadīšanu un Saules pagriešanos uz vasaras pusi. Taču tas arī nozīmē veselu gūzmu dažādu ticējumu un "prasību", kas cilvēkam būtu jāievēro. Tās ir važas, kas sasaista, vai vērtību sistēma, kas rāda ceļu un palīdz izvairīties no kļūdām? Kā izskatās Ziemassvētku tradīcijas no psihologu viedokļa?

Latviešu tautas paražas teic, ka Ziemassvētkos galdā jābūt – te gan domas dalās – deviņiem vai 12 ēdieniem. Ziemassvētkos vajag deviņas reizes ēst, tad būs bagāts gads. Cūkas šņukurs jāēd visai saimei, lai viss gads būtu svētīgs un nekā netrūktu. Galdā jābūt zirņiem, turklāt tie visi jāapēd, lai nākamajā gadā nebūtu jāraud. Te nāk prātā atmiņas no senākiem laikiem, kad vecmāmiņa Ziemassvētkos līksmi paziņoja: "Es jums savārīju pelēkos zirņus! Desmit litrus!" Bet viss taču jāapēd, lai nākamgad asaru nebūtu. Un tad nu līdz sliktai dūšai, teju līdz vemšanai, jo neesam liela ģimene. Tas beidzās ar to, ka nākamie Ziemassvētki mums bija gastronomiski tik netradicionāli, cik nu vien iespējams. Pateicām "nē" gan zirņiem, gan pīrāgiem, gan cepešiem.