Foto: DELFI
Vēla stunda. Viesnīca, kur vienu stāvu aizņem Ukrainas bēgļi. Kāds lejā trokšņo – bezpajumtnieks. Palīgā tiek pasaukts viens ukrainis. Viņš jautā: "Ko tu trokšņo? Man te ir bērni, un ģimenes, ko atvedu no Ukrainas, mēģina gulēt." Vārds pa vārdam, bezpajumtnieks ieinteresējas: "Cik atvedi? Piecdesmit?" Ā... Vai jums ko vajag?" Ukrainis bez knapināšanās vajadzībās attrauc – vajag velosipēdus! Pēc laika bezpajumtnieks klāt – ar trim velosipēdiem. Ukrainis šaubīgi vaicā: "Vai nozagi?" "Nē! Kur tad Rīgā var nozagt? Visur kameras!"

Šis ir viens no desmit bērnu tēva ukraiņa Aleksandra Dombrovskija stāstiem, kā negaidītos veidos viņš iepazīstas un kā tikšanās pavēršas. Bieži viņš pats citiem sniedz palīdzīgu roku – vīrietis uz Latviju atgādājis daudz bēgļu, uz Ukrainu atpakaļ ved humāno palīdzību, automašīnas, nesmādē vienkāršus darbus – brīvprātīgā kārtā tīra tualetes Centrālajā stacijā un par savu naudu dala ukraiņiem banānus un šokolādes. Daudz dara bez maksas. Vienlaikus saka – es nemāku pelnīt maz. Un – Ukraina daudzbērnu ģimenēm mācījusi 30 gadus izdzīvot. Sarunā viņš gan uzteic ukraiņus un latviešus, gan nesaudzīgi nosaka, par ko ukraiņus vajadzētu "sist".

27 cilvēki mašīnās ar 16 vietām

No Ukrainas ģimene aizbrauca kara sestajā dienā, Aleksandram "līdzi paķerot" vēl četras ģimenes: "Mēs dzīvojam Ukrainas pierobežā ar Baltkrieviju, Rokitnes tuvumā."

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!