Kad es uzaugu, tad Latvija bija tāda pasakaina zeme. Mēs mācījāmies vēsturi, ģeogrāfiju, visu par zemi un kultūru, bet mums nebija nekādu iespēju aizbraukt uz turieni. Nekādu. Tomēr visu to laiku mums tā latvietība te bija, mums bija sabiedrība šeit.
Vecāki satikās, dziedot dziesmas latviešu valodā
"Uzaugu trimdā, kā mēs to saucām agrāk," par savu bērnību stāsta Rita. Viņas vecāki kara dēļ aizbēga no Latvijas. Sievietes mammai bija tikai 14 gadu. Viņa kopā ar Ritas vecomāti devās bēgļu gaitās uz Lībeku, bet pēc tam uz Lielbritāniju. Sākumā viņa dzīvoja Anglijas vidienē, bet vēlāk pārcēlās uz Bredfordu, jo tur bija darba iespējas. Ritas vecmāmiņa palika dzīvot Anglijas vidienē.
"Paps, man šķiet, bija arī karā. Viņš nonāca Beļģijā," stāsta Rita. Pēc tam viņš dzīvoja vietā, kas atrodas uz Anglijas un Skotijas robežas, strādāja lauksaimniecības jomā. Arī viņš pārcēlās uz Bredfordu darba dēļ. "Un tad viņi te satikās – korī. Viņiem bija kora mēģinājumi kopā. Nu jā, tā viņi iepazinās, apprecējās." Sieviete stāsta, ka tai laikā vēl nebija izveidots Bredfordas Latviešu klubs, un kora mēģinājumi notika dažādās vietās. Rita piedzima 1961. gadā.
Uzauga latviskā vidē
Rita stāsta, ka liela viņas bērnības daļa ir aizvadīta Bredfordas Latviešu klubā, kur pulcējās latviešu sabiedrība un notika ļoti daudz pasākumu. "Es gāju latviešu skoliņā. Kad man bija kādi četri gadi, mamma teica, lai izvēlos – balets vai latviešu skoliņa. Es gāju arī uz baleta nodarbībām. Abas nodarbības bija vienā laikā. Es izvēlējos latviešu skolu. Nezinu, kāpēc"
Vēlāk viņa pievienojās bērnu deju kolektīvam "Saktiņa", bet, kad paaugās, sāka dejot grupā "Sakta". "Es tā gribēju dejot, tā gribēju," stāsta Rita, un to viņa dara arī pašlaik – nu jau vairākus gadu desmitus viņa regulāri apmeklē deju kolektīva "Kamoliņš" mēģinājumus, kā arī uzstājas dažādos pasākumos un skatēs. Sieviete ir izdejojusies pa visu Eiropu un cer Latvijas simtgadi atzīmēt kopā ar tautiešiem Brazīlijā.
Rita aktīvi iesaistās arī citos pasākumos, kas kopj un uztur latviešu tradīcijas svešumā. Pirms dažiem gadiem viņa piedalījās Latviešu kultūras dienas Bredfordā organizēšanā. Tāpat viņa daudzus gadus bija viena no nometnes "3x3" rīkotājām. No komitejas, kas rūpējas par pasākuma norisi, viņa izstājās pavisam nesen. "Es domāju, lai jaunie nāk – viņiem ir visādas idejas."
Dzīve starp divām pasaulēm, kas tuvojas viena otrai
"Reizēm ir tā, ka es neesmu pilnīgi šeit, es neesmu pilnīgi Latvijā, bet es neko citu nezinu. Es esmu laimīga, ka es varu runāt tekošā latviešu valodā vai angļu valodā," par savu dzīvi stāsta Rita. Jautāta, vai dzīve starp abām pasaulēm nesagādā grūtības, viņa atbild: "Zini, ir vienreizēji. Latvieši ļoti labi integrējas šeit, un visi angļi zina, ka es esmu latviete, un viņi ļoti interesējas par to, ko mēs darām, kādi ir mūsu pasākumi, atnāk paskatīties. Tas nav tā, ka man tās divas dzīves pilnīgi atsevišķi ir. Nemaz ne."
Es esmu dzimusi un augusi šeit, bet ļoti liels spēks mani velk uz Latviju. Mēs esam tā kā divās vietās… Tu pilnībā nepiederi šeit, un arī nepiederi Latvijai.
Pēc neatkarības atgūšanas, daudzi Lielbritānijā mītošie latvieši pārcēlās uz Latviju, bet Ritas vīrs ir vietējais, un arī citu iemeslu dēļ viņa pilnībā pamest Bredfordu nevar: "Man bērni ir šeit, visa ģimene šeit, būtu grūti. Ja es tur aizbrauktu dzīvot, man pietrūktu cilvēku, kas man ir apkārt tagad."
Jaunībā viņa ļoti pievērsa uzmanību tam, ja dzirdēja kaut kur latviešu valodu. "Kad pirmie iebraucēji atbrauca, mēs bijām ļoti laimīgi un sekojām viņiem. Viņi droši vien domāja, ka mēs esam traki, ka ejam klāt runāties," atceras Rita. Bērnībā viņa ļoti vēlējās, lai Bredfordā būtu vairāk latviešu. Sieviete ir priecīga par latviešiem, kas ieradušies Bredfordā, jo tagad šķiet, ka Latvija viņai ir daudz tuvāk nekā agrāk.
Latvija vienmēr ir bijusi sapņu zeme
Par Latviju viņa runā ar sajūsmu. "Pilnīgi pasakaini," vizīti uz Salacgrīvu raksturo sieviete. Rita pirmo reizi Latviju apmeklēja 21 gada vecumā. Tā bija organizēta ekskursija no Maskavas uz Rīgu. "Nebija atļauts braukt ārpus Rīgas, ja vien tā nebija organizēta ekskursija. Mums bija ekskursija uz Siguldu, uz Raganu, uz restorānu "Jūras pērle"." No turienes viņa atgriezās pilna ar sajūsmu. Otro reizi vecāku dzimteni viņa apciemoja 10 gadus vēlāk, kad turp devās kopā ar deju kolektīvu: "Mēs bijām pirmie ārzemnieki, kas uzstājās ārpus Rīgas. Tas arī bija vienreizēji."
"Kad es uzaugu, tad Latvija bija tāda pasakaina zeme. Mēs mācījāmies vēsturi, ģeogrāfiju, visu par zemi un kultūru, bet mums nebija nekādu iespēju aizbraukt uz turieni. Nekādu. Tomēr visu to laiku mums tā latvietība te bija, mums bija sabiedrība šeit," stāsta Rita.
Viņa ļoti spilgti atceras dalību Dziesmu un Deju svētkos 2013. gadā "Tas bija vienreizēji, vienreizēji. Tiešām." Tāpat viņa ļoti juta līdzi Latvijas dalībai Eirovīzijas dziesmu konkursā 2001. gadā: "To pirmo reizi, kad Latvija piedalījās. O, kā tas bija!"
Rita atklāj, ka viņa ir Latvijas patriote jau kopš bērnības, tāpēc viņa izmanto katru izdevību uz turieni toties.
