Foto: Publicitātes attēli

Aktrise un režisore Rēzija Kalniņa jūlijā intervijā "Delfi" sprieda par Austrumu un Rietumu vērtībām, marionešu pavēlniekiem, stūros sagrūstiem netīrumiem un to, kā atšķiras kafija latviešiem un krieviem. 23. decembrī Rēzija un viņas dvīņubrālis Krists Kalniņš svin apaļu jubileju – tai gatavojoties, aktrise paguvusi izveidot savu mākslas telpu, kas vieno latviešus un krievus, filmēties divos seriālos, izaudzēt pamatīgu tomātu ražu un izdomāt, kas darāms dīkdienīgiem puišeļiem, kas ir pie varas grožiem.


Pandēmijas pirmo vilni Latvijā Rēzijai pārdzīvot līdzējis mazdārziņš – pašas rokām iekoptajās dobēs auga gurķi, ķiršu tomāti, rozes un zirnīši. Pirmo reizi laulības laikā viņa tik ilgi bija kopā ar vīru – pazīstamo diriģentu Aināru Rubiķi, kurš no 2012. līdz 2014. gadam bija Novosibirskas Operas un baleta teātra mākslinieciskais vadītājs, bet tagad darbojas Berlīnes "Komische Oper". Līdz nesenam laikam pāris dzīvoja nemitīgu randiņu režīmā – laulātie viens pie otra brauca ciemos.

"Dzīvojam netālu no lidostas, tādēļ jokojām, ka braucam nevis uz lidmašīnu, bet autobusu. Pusotra stunda – un esam blakus. Taču uz īsu brīdi," smaida Rēzija. "Visbeidzot, pateicoties draugiem, varējām realizēt sapni, kas dzima, kad strādājām kopā Novosibirskā, – radīt savu mūzikas un drāmas telpu "OratoriO", kurā kā spogulī rādīt mūsu jūtas un noskaņas," stāsta aktrise. "Tā atrodas skaistajā, radošajā kvartālā "Sporta 2" (ieeja no Hanzas ielas), bijušās saldumu fabrikas "Uzvara" telpās. Par to laiku atgādina bārs-restorāns "Zefīrs". Kravas liftu pārveidojām par izeju uz skatuvi – tā ir kā simboliska pāreja no ikdienišķā uz mākslu."

Par pāra Novosibirskā kopīgi veidoto Leonarda Bernstaina darbu "Messa" Ainārs Rubiķis savulaik saņēmis savu pirmo Krievijas augstāko teātra balvu "Zelta maska". Šajā novembrī saņemta vēl viena "Zelta maska" – par diriģenta veikumu Maskavas Lielā teātra iestudētajā operā "Nāriņa". "Tas bija burvīgi! Biju pirmajā stāvā, kad izdzirdēju prieka gaviles otrajā..." atceras Rēzija. "Ja radīšanu varētu saukt par būtni, ko piepilda sievietes enerģija, tad mēs esam kā šīs būtnes rokas. "OratoriO" atklājām ar Andreja Osokina poētisko izrādi: viņš spēlēja latviešu komponistu skaņdarbus, bet mēs ar Daci Micāni-Zālīti lasījām dzeju. Dziedātāja Katrīna Gupalo uzstājās kopā ar elektroniskās mūzikas maestro Oriole un mana tēta mūziku... Tapa cikls "Brīdis pēc vakariņām" – par maģisko krēslas laiku, kad viss pieklust un priekšplānā izvirzās garīgās lietas.

Drāmas telpu atklājām ar Šona Grenana lugu "Tagad un tad", ko spēlēja divos sastāvos. Vienā iesaistīju Rīgas Krievu drāmas teātra aktierus Maksimu Buselu un Janu Herbstu, kam šī ir pirmā pieredze spēlēt latviešu valodā.

Darbu neesam pārtraukuši. Turpināsim sadarboties ar Rīgas Krievu drāmas teātri: režisore un horeogrāfe Inga Krasovska veidos izrādi gandrīz bez vārdiem par to, kā cilvēki cits citu saprot vai nesaprot..."

Paralēli visam Rēzija piedalījusies arī divos seriālos – "Bezvēsts pazudušie" un "Projekts: šķiršanās", kā arī sākusi filmēties seriāla "Nemīlētie" otrajā sezonā. Protams, drošības pasākumi procesu krietni apgrūtina un bremzē. "Cilvēks pie visa pierod – galu galā šis nav karš," teic Rēzija. "Vienkārši jābūt atbildīgiem par sevi un kolēģiem. Pieauguši cilvēki spēj paši pieņemt lēmumus, ko darīt un ko ne. Piemēram, Ainārs neslēpo, jo viņam jāsarga savas rokas."

Pašreizējo pandēmijas situāciju Rēzija diezgan tēlaini sauc par "gaismas dzimšanu": "Novembris un decembris mūs vienmēr ieskauj tumsā, bet šobrīd tā ir īpaši bieza. Mēs esam dzīvojuši tik strauji, nemitīgi kaut kur skrējuši – laiks piebremzēt un padomāt, pēc kā. Tumsa mums dota, lai vēlāk saskatītu gaismu visā tās krāšņumā. Laiks un apstākļi mums māca mieru, pacietību un cilvēcību. 

Vasarā sarunā ar "Delfi" Rēzija Kalniņa sprieda par to, ka pasauli pārvalda daži puišeļi, kas manipulē ar cilvēku dzīvībām, spēlējoties ar tiem kā ar alvas zaldātiņiem. "Šodien mēs redzam, cik neveiksmīgi viņi valda," spriež Rēzija. "Pat nezinu, ko viņiem iedot, lai darītu ko jēdzīgu. Varbūt cirvi? Lai iet uz mežu un tīra to, atstājot labos kokus, vai arī lai rok akas Āfrikā! Citādi sanāk, ka sievietes viņiem ir nolikušas pasauli uz šķīvīša ar zelta maliņu, bet tie no bezdarbības sāk muļķoties... Lai brauc tur, kur vajadzīgi cēli un lietderīgi darbi!"

23. decembrī Rēzija un viņas brālis mācītājs Krists Kalniņš svin savu kopīgo apaļo jubileju. Gaidot šo dienu, aktrise īstenoja tiešsaistes sarunu ciklu "Brīdis pirms jubilejas" – tās bija tikšanās ar Rēzijai dzīvē svarīgiem cilvēkiem kultūras telpas "OratoriO" "Facebook" lapā: ar skolas laika atmiņu mirkļiem pie Rēzijas ciemojās Horens Stalbe, ar atmiņām par konservatoriju – Agnese Zeltiņa... Dzimšanas dienā Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas un "OratoriO" tiešsaistes platformās raidīs Krista Kalniņa dievkalpojumu, bet pulksten 21 "OratoriO" platformā brālis un māsa lasīs dzeju no Krista Kalniņa "Niekkalbīša dzejoļu grāmatiņas".

Rēzija Kalniņa par bailēm, mīlestību un puišeļiem, kas rotaļājas ar cilvēku dzīvībām


Kā tas nākas, ka mēs dzīvojam nevis tā, kā vēlamies, bet gan kā marionetes, ko kāds cits rausta pēc savas patikas? Kāpēc mēs cītīgi pucējam redzamās vietas, netīrumus aizslaukot tumšākos pakšos? Kur augstākas vērtības – Rietumos vai Austrumos? Kam gardāka kafija – latviešiem vai krieviem? Par ko būtu jāizaicina uz dueli? "Delfi plus" sarunājas ar aktrisi un režisori Rēziju Kalniņu.

Lasīt vairāk

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!