Elīna ir dzimusi dobelniece, taču visu savu apzināto mūžu dzīvojusi Rīgā – te sēdējusi 6. vidusskolas solā, ar ne visai priecīgu seju apguvusi klarnetes spēlēšanas mākslu, iepazinusi gan lielo saviļņojuma prieku, gan arī lielākās pasaules netaisnības, par kurām Elīna nekad nav mēli turējusi aiz zobiem.
Pēc vidusskolas Elīna iesniegusi dokumentus studijām Kultūras akadēmijā, kur netika uzņemta, taču, ņemot vērā, ka arī žurnālistika šķitusi interesanta, viņa nolēmusi doties pa baltu filoloģijas zināšanu taciņu. Ārī no šī ceļa viņa diezgan ātri nogriezās.
Paralēli studijām akadēmiskajā līmenī jaunā sieviete sākusi darboties improvizācijas teātrī. Soli pa solim, metru pa metram viņa iepazina šo izklaides industrijas jomu un meklēja savu vietu tajā. "Ja mani neviens nekur neņem, darīšu pati," toreiz nodomāja Elīna, kura nu kļuvusi par labi zināmu improvizācijas kopienas locekli. "Tagad vēl aizvien pati vairāk vai mazāk esmu sev darba devējs, un man tas ļoti patīk. Gribu – lieku sevi uz skatuves! Un, ja kāds arī grib, var nākt skatīties. Ja ne, tad ne."
