Pirms sarunas Amālija atklāj, ka ļoti vēlējās būt ēdienu fotogrāfe. Klientu pietiek, darbi ir dažādi. Lai arī interesants, darbs esot nogurdinošs, jo "jāmētājas" no klienta pie klienta. Viņai ir sajūta, ka sapnis piepildīts un jāizvirza jauni mērķi. To, kādi tie būs, viņa vēl nezina. Sarunā ar "Viņa" Amālija stāsta par to, kā piepildīt savu sapni, ko ņemt vērā, lai nopelnītu, darot to, kas patīk, un ar kādiem izaicinājumiem nācies sastapties ceļā uz mērķi.
Vai ar ēdiena fotografēšanu var nopelnīt? Dzīvošanai pietiek?
Jā. Bet, kā jau dzīvē notiek, kad ir klienti, tad viņi visi ir reizē. Ir aktīvākie periodi, kad viņi visi sakrīt. Tad atkal ir mieriņš, tad atkal ir daudz. Nopelnīt var. Jautājums gan ir par to, cik daudz tu gribi skraidīt apkārt.
Vai ikviens cilvēks, kas izdomā – "Es būšu ēdiena fotogrāfs", var nopelnīt? Vai šo sešu gadu laikā tirgus nav mainījies? Vai nav tā, ka daudzi nolemj būt par fotogrāfu, bet nevar ne nopelnīt, ne klientus dabūt?
Jau tas vien, ka tu izlem kaut ko darīt, ir ļoti forši, bet tam ir vajadzīgs laiks. Tev, protams, var paveikties – un tu pirmajā nedēļā jau dabūsi klientu. Tu vari ar viņu strādāt, un viņš var būt apmierināts, bet tas vēl neko nenozīmē. Es esmu sieviete, es esmu māksliniece, un es esmu sapratusi, ka komunikācija ar klientiem ilgtermiņā nogurdina. Tev sākas panikas lēkmes, tevi biedē zvani no nepazīstamiem numuriem. Tad tu saproti, ka viens nekur tālāk neaiziesi – tev ir vajadzīgs menedžeris. Tiem cilvēkiem, kas vēlas būt ēdienu fotogrāfi, es ieteiktu – domājiet par komandas darbu. Jā, pirmos divus trīs gadus visu var darīt paši, bet nāks arvien lielāki projekti. Un tajā brīdī, kad tev viens projekts ir jārealizē un jādomā par māksliniecisko pusi, bet e-pastā raksta vai pa tālruni zvana vēl divi nepacietīgi klienti, kam steidzami kaut ko vajag, tu nesapratīsi, uz kuru pusi rauties.
