Geimere Dana par videospēlēm: sākumā peļņa nebija mans mērķis

Dana Dima ir 24 gadus veca sieviete, kuras ikdienas profesijas izvēle krasi atšķiras no citiem vienaudžiem. Lai gan agrā bērnībā viņa vēlējās kļūt par konduktori, šobrīd Danas pilna laika darbs ir videospēles PUBG spēlēšana tiešraidē. Daudziem varētu šķist, ka šis ir sapņu darbs, kurā tikai jāizklaidējas un jāspiež pogas, taču Dana norāda uz pretējo. Prasmju uzlabošana prasa laiku, tāpēc pie septiņām stundām, kas pavadītas, sēžot pie datora, jāpieskaita arī pašmācība, treniņi un saziņa ar sadarbības partneriem, kas atšķirīgo laika zonu dēļ bieži vien notiek naktīs.

Interese par videospēlēm Danai parādījusies skolas laikā. "Man ir vecāks brālis, un mamma pēc skolas vienmēr lika vienam otru pagaidīt. Tajā laikā datori tikai sāka parādīties, bet, tā kā brāļa klasesbiedriem tie mājās bija, braucām pie viņiem ciemos. Viņi spēlēja dažādas spēles, bet es – skatījos." Pati Dana ņemt kādas spēles grožus savās rokās pirmoreiz pamēģināja, kad viņai bija astoņi gadi. "Kā jau bērnam, man ļoti iepatikās. Drīz pēc tam tētis nopirka arī mums datoru, un tad es pēc skolas skrēju mājās, lai pirmā piesēstos un varētu kaut ko paspēlēt, " teic Dana, piebilstot, ka pārsvarā šajā vecumā aizrāvās ar spēlēm, kurās jābrauc ar sacīkšu mašīnām vai jākaujas. "Pati galvenā spēle, kurai pieķēros, bija "Counter-Strike 1.6", kur visu laiku jāšaudās."

Lai gan pastāv uzskats, ka meitenes šajā vecumā vairāk izrāda interesi par tādām lietām kā pucēšanās, zīmēšana un dejošana, atstājot mašīnas un "kariņus" puišiem, Dana norāda, ka viņai tās bijušas vienaldzīgas. Iemeslu sieviete saskata tajā, ka daudz laika pavadījusi ar brāli un viņa draugiem. "Man apkārt vienmēr bija zēni. Arī ārā – ja meitenes gribēja spēlēt kaut ko mierīgu, es parasti biju pirmā, kas gribēja kāpt kokos. Kas zina, ja man būtu bijusi vecāka māsa, intereses varbūt būtu bijušas citādas."

Prieki par iespēju pavadīt laiku videospēļu pasaulē gan turpinājās vien dažus gadus, jo 13 gadu vecumā dators tika atdots vecmammai. Bērniem tā vietā tika iegādāti pārnēsājamie klēpjdatori, kas spēlēm nav tik piemēroti, tāpēc videospēļu pasaulei uz kādu laiku tika teiktas ardievas. "Vairāk fokusējāmies uz mācībām. Parādījās arī vairāk draugu, ar kuriem gājām ārā, spēlējām basketbolu un tamlīdzīgi," viņa skaidro. Dana teic, ka tajā laikā neesot izrādījusi pretestību, jo, kā jau bērniem ierasts, par spēlēm ātri esot aizmirsusi, tās aizstājot ar citām nodarbēm.

Mūsdienās bieži vien novērojama prakse – ja vecāki uzskata, ka bērns pārāk daudz aizrāvies ar videospēlēm, viņam pieeja tām tiek nogriezta kā ar nazi vai piedāvāta kā balva par labi padarītu darbu. Lai gan arī Danai pieeja spēlēm tīņa gados tika ierobežota, iemesls nebija meklējams tajā, ka meitene būtu pārāk aizrāvusies ar virtuālo pasauli. Daudzus vecākus gan šādas spēles, kurās ir vardarbīgas izpausmes, piemēram, kaušanās, šaušana un spridzināšana, satrauc, tāpēc viņi bērniem liedz iespēju ar tām iepazīties tuvāk. Dana teic: "Reālā dzīve nav labāka par videospēlēm – te notiek vardarbīgākas lietas. Protams, ja bērns ir mazs un viņā var manīt atkarības pazīmes, agresīvu izturēšanos, tā var būt problēma. Bet, ja visu ieliek rāmjos, nedomāju, ka tas jāaizliedz."