'Ilgi bijos teikt – 'viss ir labi', teicu – 'pagaidām ir labi'!' Lauma Auziņa par priekšlaikus sagaidīto bērniņu
Foto: Privātais arhīvs

Iepazīstieties – mazajam Martam ir sešarpus mēneši. Pēc koriģētā laika, kā to nosaka priekšlaikus dzimušiem bērniem, – četrarpus mēneši. Tolaik, kad viņa mamma Lauma Auziņa gulēja slimnīcā un zināja, ka dēliņam ir liela iespēja dzimt pirms laika, visvairāk iedvesmojuši citu mammu labie stāsti. Tāpēc viņa vēlas dalīties ar savu pieredzi, stiprinot citas mammas, jo īpaši 17. novembrī, kas ir Priekšlaikus dzimušo bērnu diena.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Stāsta pati Lauma. Dažkārt liekas, ka viņa stāsta par notikumu, kas aptver kādu mēnesi, izrādās – dienas. Tik piesātināti. Caur lūzuma punktiem, sāpīgiem un iedvesmojošiem, viņa nonāca līdz brīdim, kad uzdrošinās teikt – viss ir labi.

Marts, tāpat kā pirmais dēliņš, bija plānots un ļoti gaidīts. Grūtniecība noritēja bez problēmām. Savas korekcijas ieviesa vien pandēmija – nebija nekādu fizisko nodarbju un vairāk bijām pa mājām.

28 nedēļās un trīs dienās aizgāju uz kārtējo ultrasonogrāfiju, kur viss bija labi. Taču vakarā sākās aizdomīgi izdalījumi – tā kā tas bija otrais bērns, sapratu, ka tam laikam tā nevajadzētu būt. Tomēr nolēmu uzreiz "netrakot" un aizgāju gulēt. Naktī tomēr pamodos un sapratu, ka visa apakšveļa ir slapja... Bija pulksten divi naktī.

Sazvanīju savu māsu, kura ir ginekoloģe, un viņa teica – brauc uz slimnīcu tagad, nevar zināt, kas noticis. Stradiņa slimnīcā pēc pārbaudēm atklājās, ka patiešām tek augļūdeņi. Šādā gaidību laikā ārsti cenšas darīt visu, lai bērniņš pēc iespējas ilgāk varētu attīstīties mammas vēderā, vienlaikus viņi gatavojās, ka mazais varētu jau dzimt. Tādēļ man sāka dot steroīdu injekcijas, lai sagatavotu mazuļa plaušas dzīvei ārpus mammas ķermeņa, un antibiotikas, lai apstādinātu iespējamās infekcijas. Man paveicās, jo uzņemšanā dežurēja ļoti jauka daktere, gados jaunā Katrīna Kalniņa, kura iedrošināja – es saprotu, ka ir bailīgi, bet dzemdības var vēl nesākties, turklāt tas jau ir diezgan labs vecums mazulim. Man, protams, likās – kāds gan labais vecums, ja viņam vēl būtu jāsēž puncī.

Viena palātā ar savām domām

Tā es attapos viena slimnīcas palātā. Dzirdēju, kā piedzimuši bērniņi, kā mammas staigā – viņas pēc pāris dienām atgriezīsies mājās ar saviem jaundzimušajiem. Bet man nebija ne jausmas, cik ilgs laiks būs šeit jāpavada. Visu laiku domāju, kā mājās jūtas vecākais bērns, jo viņš tā īsti bez manis pat pa nakti nebija palicis. Pa galvu maisījās domas – kas būs tālāk un kāpēc tā notika... Vai es ko ne tā izdarīju? Esmu izteikts prāta cilvēks, un man vajag atrast atbildes. Tādēļ "skrollēju" internetu kā traka – lasīju pētījumus, rakstus, forumus. Uzdevu daudz jautājumu ārstiem. Bet atbilde bija viena – tā reizēm mēdz notikt un iemeslu varam arī neuzzināt.

Biju samierinājusies, ka slimnīcā būs jāpavada ilgs laiks. Ievēroju mierīgu režīmu, daudz dzēru ūdeni un adīju dažāda izmēra cepurītes mazulim.

Mierinājumu sniedza citu vecāku pieredzes stāsti internetā – gan par to, cik ilgi izdevies aizkavēt dzemdības pēc priekšlaikus noplūdušiem augļūdeņiem, gan par priekšlaikus dzimušiem mazuļiem. Latviski to ir salīdzinoši maz. Savukārt forumos saturs ir drīzāk satraucošs. Tādēļ vairāk lasīju ārzemju mammu sarunas, kur tūkstošiem sieviešu dažādās pasaules malās gāja cauri līdzīgai pieredzei un bija gatavas viena otrai atbildēt uz jautājumiem, atbalstīt. Kad uzmācās bailes un šķita, ka nevaru šo situāciju izturēt, tur smēlos iedvesmu turpināt.

Katru dienu man mērīja sirdstoņus, ik pa trim stundām pašai bija jāmēra temperatūra, reizi nedēļā analīzes un sonogrāfija. Un, lai arī augļūdeņi turpināja tecēt, man un ārstiem par prieku dzemdības nesākās. Mēs ar vīru skaitījām katru dienu, katru nedēļu: 28 nedēļas un septiņas dienas, 28 un astoņas... 29 nedēļas – urrā!

Šajā posmā vissmagākais bija, ka nevaru satikt lielo bērnu un nespēju iedomāties, ko viņam nozīmē mana prombūtne. Brīžiem šķita, ka varbūt jādodas mājās, tomēr sapratu, ka neesmu tik drosmīga un nevēlos riskēt. Kaut nedaudz palīdzēja, ka ik vakaru sazvanījāmies ar vīru un dēlu – šūpuļdziesmas viņam dziedāju "WhatsApp" videozvanā. Par mierinājumu sev redzēju, ka viņam ar tēti veidojas sava puišu pasaule.

...un man pazuda zeme zem kājām

Bija pagājušas vairāk nekā divas nedēļas, dzemdības nesākās, un biju samierinājusies, ka slimnīcā būs jāpavada vēl vismaz tikpat ilgs laiks. Ievēroju mierīgu režīmu, daudz dzēru ūdeni un adīju dažāda izmēra cepurītes mazulim. Tad, veicot iknedēļas sonogrāfiju, ārsti konstatēja, ka mazulis neaug, kaut citi rādītāji bija kārtībā. Mana ārstējošā ārste Zane Ozolniece teica: "Lauma, bērniņš dzims ātrāk." Jautāju – kad? Faktiski tuvākajās dienās, man atbildēja. Tas bija mirklis, kad man zem kājām pazuda zeme. Es taču biju plānojusi, ka pavadīšu te vēl vairākas nedēļas!

Bērna neaugšana varēja liecināt par kādām problēmām, ko ar izmeklējumiem nav iespējams konstatēt, un šobrīd drošāk mazulim būtu "ārpusē". Te gribētu piebilst, ka man nevienu brīdi neradās sajūta, ka lēmumi tiktu pieņemti sasteigti. Tieši pretēji – daktere Ozolniece bija gatava atbildēt uz visiem maniem jautājumiem, pat ja man tie šķita muļķīgi, un visu slimnīcā pavadīto laiku jutu, ka manas un mazuļa intereses ir pirmajā vietā.

It īpaši tad, kad īsi pirms dzemdībām man atļāva uz divām dienām atgriezties mājās. Tās bija divas vissvarīgākās dienas visā divu mēnešu maratonā, jo varēju apskaut vīru, samīļot vecāko bērnu, pieraudāt pilnu savu spilvenu un pirmo reizi trīs nedēļu laikā iziet ārā.

Ja līdz tam man pietika ar tuvinieku un "Facebook" grupās gūto atbalstu, tad mirklī, kad sapratu, ka bērniņš dzims daudz agrāk, biju droša, ka būs vajadzīgs profesionāls atbalsts. Sazinājos ar psihoterapeiti, kuru pirms kāda laika apmeklēju, un aizrunāju sev laiku. Tikai vēlāk uzzināju, ka viņa piekritusi palīdzēt savā atvaļinājumā.

  • Lasi pieredzes stāstu, kā Daina sagaidīja savu priekšlaikus dzimušo bērniņu rakstā "Mūs maina gan dzimušie, gan nedzimušie bērni. Dainas 17 gadi līdz dēliem" šeit.

Eiforijā, ka bērniņš raudāja

Esmu pateicīga, ka vīrs varēja būt klāt pirms ķeizargrieziena, tā laikā un īsi pēc. Tobrīd vēl nebija plaši pieejamas vakcīnas, un tikai pāris dienu iepriekš bija atjaunota atļauja vīriem piedalīties dzemdībās. Visu dienu, kamēr mani gatavoja operācijai, viņš drīkstēja būt līdzās. Un tas ļoti palīdzēja – viņš stāstīja jokus, noņēma emocionālo spriedzi, turklāt vīrs bija slimnīcas drēbēs, kas viņam, garam cilvēkam, bija daudz par īsu. Diena bija pat jautra!

'Ilgi bijos teikt – 'viss ir labi', teicu – 'pagaidām ir labi'!' Lauma Auziņa par priekšlaikus sagaidīto bērniņu
Foto: Privātais arhīvs
Dienā, kad Marts nāca pasaulē

Kad mani ieveda operāciju zālē un gatavoja anestēzijai, kāds no medicīnas komandas ierunājās – pag, kas tas tāds tur stāv? Mums taču te ir operācija, kādi vīri? Bet ārste, kas veica operāciju, Maira Jansone, atbildēja, ka dzemdībās vīra klātbūtne ir atļauta un šīs ir dzemdības. Ļoti novērtēju, ka viņa iestājās par mums!

Operācija noritēja bez aizķeršanās. Jutu, kā mazuli izceļ man no vēdera, un pēc mirkļa izdzirdēju skaļu un pārliecinošu mazuļa bļāvienu. No prieka un atvieglojuma izplūdu asarās – viss būs kārtībā! Puiku mums parādīja uz īsu mirkli, ļāva papaijāt rociņu, bet tad, rūpīgi ietītu, aiznesa uz jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļu, lai pārliecinātos par veselības stāvokli.

Es varēju tikai vērot, ar kādu rūpību māsiņas inkubatorā dēlu pārcilā un pārgroza. Lai arī ar prātu sapratu, ka tā ir šobrīd pareizākā rīcība, mazliet bija sajūta, ka esmu kā piektais ritenis – jauno vecāku kursos nestāsta, kā rīkoties ar inkubatoru, kas redzams monitoros un kā darbojas perfuzori.

Pirmās minūtes un stundas biju tādā kā eiforijā, atvieglota, jo bērniņš raudāja, redzēju, ka arī ārsti smaidīgi. Turklāt izrādījās – viņš tomēr nebija pārstājis augt. Ja cerējām uz kilogramu divsimt gramiem, tad viņš piedzima pusotru kilogramu smags!

Atlikušo dienu, kamēr atguvos no anestēzijas, vīrs palika ar mani. Devām puikam vārdu. Marts! Vīra izvēlētais vārds – tāds viegls un skaidrs. Spriedām, ka viņam jau ienākšana pasaulē ir bijusi gana sarežģīta, lai vēl liktu sarežģītu vārdu.

Lai arī jau pirmajā vakarā pēc operācijas jutos ļoti labi, pie dēla varēju doties tikai nākamajā dienā – tā kā gaitenis starp pēcdzemdību palātām un intensīvo terapiju bija slēgts, jo tur bija izvietotas palātas Covid-19 pozitīvajām māmiņām, lai tiktu līdz Martam, vajadzēja vizināties ar diviem liftiem un veikt pārsimt metrus garu gājienu cauri pagrabstāvam. Līdz tam laikam mazuli varējām vērot vecmātes Viktorijas Japiņas notvertajā video un fotogrāfijās.

Pirmoreiz ieraudzīju pie vadiņiem

'Ilgi bijos teikt – 'viss ir labi', teicu – 'pagaidām ir labi'!' Lauma Auziņa par priekšlaikus sagaidīto bērniņu
Foto: Privātais arhīvs
Pirmā satikšanās. Balto astoņkāji Marta atbalsta grupiņā nosauca par Klementīni

Pirmoreiz pēc dzemdībām pie dēliņa... Lai arī kliedziens operāciju zālē bija pārliecinošs, Marta stāvoklis tomēr nebija stabils. Ārstiem bija aizdomas par iedzimtu pneimoniju – viņam tika dotas plaša spektra antibiotikas, veikta atsāpināšana, un viņš bija pieslēgts pie plaušu ventilatora. Lai arī biju tam gatavojusies, ieraugot mazo cilvēku, kurš tik ļoti līdzinājās vīram, pieslēgtu pie daudzajiem vadiņiem, ārā izlauzās ilgi savaldītās emocijas. Ārsti un māsas bija ļoti atbalstoši – arī viņi saprot, ka šādā brīdī ir grūti neraudāt, un aicināja ar mazuli parunāties.

No tā brīža sākās jauna, nezināma pasaule. Dodoties pie dēliņa, nedrīkstēja nēsāt rotaslietas, piedurknes varēja būt ne garākas par elkoņiem, protams, visur bija jāvelk maska un vienreizlietojamais plastmasas priekšauts. Arī rokas bija īpaši jāmazgā un jādezinficē gan pirms, gan pēc apmeklējuma.

Es drīkstēju atvērt inkubatora lodziņus, mērīt mazajam temperatūru, dot caur speciālu zondīti pienu un paturēt savu roku uz bērniņa galvas vai muguras – māsiņas skaidroja, ka priekšlaikus dzimušiem bērniņiem nepatīk, ja viņus glauda.

Mazo nedrīkstēja ņemt ārā no "mājiņas", un es varēju tikai vērot, ar kādu rūpību māsiņas dēlu pārcilā un pārgroza. Lai arī ar prātu sapratu, ka tā ir šobrīd pareizākā rīcība, mazliet bija sajūta, ka esmu kā piektais ritenis – jauno vecāku kursos nestāsta, kā rīkoties ar inkubatoru, kas redzams monitoros un kā darbojas perfuzori. Biju priecīga, ka man ir piens. Vismaz tā varēju būt tiešām noderīga. Taču tad pirmpiens pazuda.

Ļoti emocionāls mirklis bija pirmoreiz paņemt dēliņu rokās! Man likās, ka es paņemu vadu mudžekli, kura pašā vidū kūņojas tāds mazs un silts kaķēns, kuru līdz galam pat nav iespējams just, cik trausls un viegls mans puika ir.

Tas bija nākamais lūzuma punkts, jo likās – kā, man, kas pirmo bērnu izbaroju līdz divarpus gadiem, nav piena tagad, kad šim bērnam tas ir tik svarīgi!? Blakus inkubatorā gulēja vēl viens priekšlaikus dzimis mazulis, kura mammai piens tecēja aumaļām. Es jutu skaudību, kā arī biju panikā – ko es daru ne tā!? Asarās zvanīju vīram (atkal viņu uz nezināmu laiku nedrīkstēju satikt) un telefona klausulē bēru visu, kas man atausa atmiņā par priekšlaikus dzimušu bērnu veselību, arī to, ka man tas piens jādabū, lai tur vai kas. Šis bija mirklis, kurā, pateicoties vīra un māsas rūpēm, tiku pie veselas attālinātās atbalsta komandas – psihoterapeite atrada laiku ar mani aprunāties, māsa izveidoja "WhatsApp" grupu ar saviem kolēģiem pediatriem, kuriem drīkstēju uzdot vismuļķīgākos jautājumus, draudzenes nesa uz slimnīcu našķus un žurnālus, sūtīja bildes ar dabas pārmaiņām, jo ārā iet nedrīkstēju. Neatsverama visu laiku bijusi mammas palīdzība, lielais paldies viņai.

Nodaļas vecmātes un ārste Ozolniece katru dienu ienāca, mierināja, ka piens noteikti būs.

Šis atbalsts neizsakāmi palīdzēja mirklī, kad likās: manas emocijas mani nosmacēs – jau kuru nedēļu esmu prom no ģimenes, mazuļa nav man blakus, joprojām ir neziņa, vai viņam kļūs labāk.


Piens sāka ražoties mirklī, kad atļāvu sev par to vairs neraizēties. Un reizē man tā šķita milzu uzvara – beidzot es reāli kaut kā varēju piedalīties mazuļa aprūpē.

Pirmo reizi paņemt bērnu rokās ir kā antidepresants

'Ilgi bijos teikt – 'viss ir labi', teicu – 'pagaidām ir labi'!' Lauma Auziņa par priekšlaikus sagaidīto bērniņu
Foto: Privātais arhīvs
Lai redzētu, kā Marts aug, viņu ik mēnesi fotografēja ar Klementīni dubultportretā. Vidējā fotogrāfijā - beidzot brīvs no barošanas zondes. Marts aug, Klementīne "saraujas"

Kamēr Marta stāvoklis neuzlabojās, es pieķēros režīmam: ik pa trim stundām jāceļas, lai cik būtu pulkstenis, jāpumpē piens, jāsaģērbjas, jāmēro ceļš cauri slimnīcai, intensīvās terapijas nodaļā jāveic dezinfekcija, padsmit minūtes ar mazuli, tad atpakaļ uz palātu, uz stundu nosnausties, lai atkal celtos. Nedaudz kā armijā. Pēc trim dienām ārsti sagaidīja mani ar smaidu – Martam kļūst arvien labāk. Ar katru reizi viņi varēja atvienot kādus vadiņus... Līdz viņa ceturtajā dzīves dienā teica – vakarā drīkstēsiet bērniņu paturēt ķengura pozā. Tas bija ļoti emocionāls mirklis! Man likās, ka es paņemu vadu mudžekli, kura pašā vidū kūņojas tāds mazs un silts kaķēns, kuru līdz galam pat nav iespējams just, cik trausls un viegls mans puika ir. Pilnīgi piekrītu citai mammai, kas to jau bija piedzīvojusi, – šis brīdis ir īsts antidepresants!

Kopš tā brīža reizi dienā, vakarā, drīkstēju Martu uz pusstundu paturēt.

Ar šodienas zināšanām, kā var attīstīties situācija ar priekšlaikus dzimušiem bērniem, saprotu, ka mums ļoti, ļoti paveicās. Marts ļoti ātri izveseļojās, terapija palīdzēja.

  • Šajā rakstā vari lasīt, kā mamma Līga Zelmene-Laizāne stāsta par nu jau 15 gadus veco meitu, kura ir veselīga un peld āliņģī, bet piedzima tikai 25. grūtniecības nedēļā, svēra 900 gramu.

Man būs jārūpējas par bērniņu? Ne jau man...

'Ilgi bijos teikt – 'viss ir labi', teicu – 'pagaidām ir labi'!' Lauma Auziņa par priekšlaikus sagaidīto bērniņu
Foto: Privātais arhīvs
Marta "kosmosa kuģis" naktī

Stradiņa slimnīcā mammas un bērniņi uzturas līdz septītajai dzīves dienai, pēc tam vajadzības gadījumā mazos pārved uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu. Lai arī tas bija priecīgs notikums, bija arī nedaudz bail – mūs gaidīja nezināmi ārsti un nezināma kārtība. Pārbraucām kā kadrā no filmām – neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīnā ar ieslēgtām bākugunīm, pārvietojamo inkubatoru – brauca medicīnas personāla brigāde košos kostīmos. Pirmoreiz bērniņš bija saģērbts – līdz tam viņš gulēja plikiņš, tikai ļoti, ļoti mazās autiņbiksītēs. Šai reizei bija jāatrod 44. izmēra drēbītes, pat tās viņam bija nedaudz plandošas.

Īsi pirms brauciena uzzināju, ka Bērnu slimnīcā Martam nebūs jābūt intensīvās terapijas nodaļā, bet gan jaundzimušo nodaļā, kurā par zīdaiņiem rūpēties drīkst vecāki. Tajā mirklī bažījos – kā, es, man? Jārūpējas? Ne jau es!? Es taču nevaru. Biju pieradusi, ka to dara uzmanīgās māsiņas. Daudzie rādītāji pīkst, rādās cipari, jādod zāles – es neko no tā nesaprotu!

Bērnu slimnīcā bija mājīga atmosfēra – katrai mammai (vai tētim) ar bērniņu ir sava istaba, vannasistaba uz divām palātām, ļoti laba skaņas izolācija, iespējams ieslēgt plūstošas gaismas.
Jau pirmajās minūtēs pēc ierašanās māsiņas izsniedza tabulu, kurā reizi trīs stundās jāatzīmē mazuļa temperatūra, vēdera izeja, apēstā piena daudzums. Piebilda, ka ārsts pēc laiciņa ienāks un lai tikai es darbojoties. Stāvēju ar lielām acīm un prasīju – kā mainīt autiņbiksītes? Māsiņa jautāja – vai tas jūsu pirmais bērniņš? Teicu – nē, bet pirmais sākumā svēra četrus kilogramus... Man vēl aizvien bija sajūta: vai vispār drīkstu viņu aiztikt!?

Bērnu māsas bija laipnas un visu skaidroja, īpaši atmiņā palikusi Andželika, jau viņas klātbūtne vien radīju miera un drošības sajūtu.

Kad pienāca nākamā pārbaude, es jau daudz lasījusi arī par to, cik stipri ir citi vecāki un bērni un ko spēj paveikt neatlaidība un mīlestība. Tagad no sirds nodomāju – kas būs, būs labi. Beidzot biju pieņēmusi mūsu pieredzi.

Protams, sākumā mācījos trīcošām rokām. Kurš aparāts pīkst? Kāpēc? Vai zonde ir pareiza garuma? Cik daudz piens jādod? Kā iesvērt? Vai drīkstu viņu cilāt? Vai tas nav bīstami? Uz intuīciju sākumā nespēju paļauties, gribēju visu izdarīt pēc reglamenta.

Bērnu slimnīcā pirmajās dienās Martu uzraudzīja neonatoloģe Aleksandra Juraša – fantastiska ārste, kura acīmredzami darbojas bērna interesēs. Viņa vienmēr ienākot sasveicinājās ar Martu, runāja pieklusinātā balsī, jebkuras pārbaudes veica rūpīgi un mierīgi. Pirmās apskates laikā viņa man vaicāja, vai Martam kājā ir ievadītas kādas zāles, jo viens muskulis bija pietūcis. Es minstinājos – atcerējos, ka pa ausu galam biju dzirdējusi, ka Stradiņa slimnīcas māsiņa ko tādu minēja kādai no Bērnu slimnīcas māsām. Dr. Juraša teica – māmiņ, no šīs dienas jūs esat bērna interešu aizstāve, jums ir jāfiksē viss, kas ar viņu notiek. Es šos vārdus uztvēru kā "dēla ielikšanu manās rokās". Beidzot sajutu, ka tas ir mans bērns un mana atbildība.

Mani iepazīstināja ar tālāko ārstēšanas plānu – pamazām inkubatorā mazinās temperatūru un noņems mitrumu, kad viņš pie tā būs pieradis, varēs pārvietot uz silto gultiņu, kurā atkal pakāpeniski samazinās temperatūru. Mājās bērnu varēs laist, kad būs izpildīti vairāki nosacījumi: bērns pats spēs regulēt sava ķermeņa temperatūru, spēs izēst visu, kas jāizēd, un veiksmīgi pieņemsies svarā, kā arī visi rādītāji būs stabili. Papildus bija nozīmēts plaušu rentgens, galvas sonogrāfija, regulāri bija jāveic asinsanalīzes.

Galvas ultrasonogrāfijā ārsts atklāja kādas izmaiņas, kas varētu būt gan norma priekšlaikus dzimušam bērnam, gan nozīmēt nākotnes veselības problēmas. Skaidrākai diagnozei bija nepieciešams atkārtots rentgens pēc pāris nedēļām. Tas bija nākamais sarežģītais posms, kur atkal sākās milzīga panika: neesmu tam gatava! Kāpēc tā? Ko darīsim, ja kaut kas atklāsies? Kāpēc neviens neko nevar pateikt? Šajā brīdī bez profesionālas palīdzības būtu bijis ļoti grūti savākties un turpināt rūpēties par dēlu un par sevi. Man palīdzēja profesionāls psiholoģiskais atbalsts – gan slimnīcas piedāvātais psihologs, gan sazvanīšanās ar psihoterapeiti. Arī viņi nevarēja man dot atbildi, kas būs, tomēr pakāpeniski palīdzēja situāciju pieņemt, apzināt savas vajadzības, sakārtot prioritātes un savaldīt nepamatotās raizes.

Arī daktere Juraša mani "sapurināja", kad man uznāca panika: "Paskatieties uz savu bērniņu! Viņam tagad viss ir kārtībā. Vai viņam šobrīd kaut kas ir slikti? Nē. Tā arī pret to jāattiecas. Jums jāparūpējas, lai viņam ir pēc iespējas mierīgi un patīkami apstākļi – gluži kā mammas vēderā." Ar prātu sapratu, bet nezināju, kā to paveikt.

Atgūt trešo gaidību trimestri

Tajā pašā dienā pie manis atnāca māsa, kurai varēju izraudāties uz pleca. Īsi pirms došanās prom viņa uzlika Martu man uz krūtīm ķengura pozā. Atlaidos krēslā un sarunas gaitā iemigu. Pamodos pēc stundas – manī bija absolūts miers. Kopš tā vakara visus brīvos brīžus pavadījām šādā pozā – vairākas stundas dienā. Šķiet, ka arī es pati tā atguvu trešo grūtniecības trimestri, kura mums iztrūka. Un vēl būtiskāk: es pieņēmu – lai kādi pārdzīvojumi arī nāktu, viņš ir mūsu dēls un mēs to pārvarēsim kopā.

'Ilgi bijos teikt – 'viss ir labi', teicu – 'pagaidām ir labi'!' Lauma Auziņa par priekšlaikus sagaidīto bērniņu
Foto: Privātais arhīvs
Siltā ūdens gultiņa Bērnu slimnīcā un "ķengura" poza - labākais antidepresants

Dažādās analīzes uzlabojās. Stiprināja arī iepazīšanās ar citām mammām. Visbiežāk satikāmies "piena istabā". Katru dienu regulāri uz šo istabu dodoties, ievēroju, ka priedē aiz loga ir liela ligzda. Man patīk vērot putnus tiešsaistes kamerās. Pēc tur redzētā nodomāju, ka izskatās pēc plēsīga putna ligzdas, ieminējos par to vīram. Viņš piedāvāja atsūtīt man binokli. Tā nu vismaz reizi dienā pa gaiteni uz "piena istabu" devos ar piena pumpi un binokli. Pētot putnus, secināju, ka izskatās pēc vistu vanagiem. Vēlāk izrādījās, ka jau vairākus mēnešus arī ārsti putnus bija vērojuši. "Ģimenes dzīves" vērošana aiz loga palīdzēja atslēgt domas.

Beidzot atkārtotajā ultrasonogrāfijā noskaidrojās, ka smago bojājumu, no kuriem baidījāmies, nav, bet ir citas nelielas izmaiņas, kuras būs jāapskata pēc diviem mēnešiem magnētiskajā rezonansē. Tajā brīdī jau biju daudz lasījusi ne tikai par iespējamām komplikācijām, bet arī par to, cik stipri ir citi vecāki un bērni un ko spēj paveikt neatlaidība un mīlestība. Pārsteigta atklāju, ka nevis uztraucos, bet no sirds nodomāju – kas būs, būs labi. Beidzot biju pieņēmusi mūsu pieredzi.

Pēdējais posms, lai tiktu mājās, bija izņemt barošanas zondi. Mums piedāvāja – pāriet uz pudelīti un mājās cīnīties par zīdīšanu ar krūti (iedrošināja, ka tas izdosies, jo satvēriens dēlam bija labs) vai mācīties zīdīt slimnīcā. Tas aizņemtu ilgāku laiku. Izvēlējos koncentrēties uz ēst mācīšanu no pudelītes, jo ātrāk gribēju tikt pie ģimenes. Man bija sajūta – ja tikšu mājās, viss būs labi. Mācīšanās aizņēma divas ar pusi nedēļas, līdz beidzot zonde svinīgi tika izņemta.

'Ilgi bijos teikt – 'viss ir labi', teicu – 'pagaidām ir labi'!' Lauma Auziņa par priekšlaikus sagaidīto bērniņu
Foto: Privātais arhīvs
Mājup

Un 1. jūnijā varējām doties mājās! Abi brāļi iepazinās. Pirmajā dienā vecākais puika sarīkoju kašķi – rāpās klēpī tētim un pie manis nemaz tā nenāca. Pieņēmu to, bet centos viņam veltīt daudz uzmanības. No lielā brāļa izjūtam gan greizsirdības uzplūdus, gan prieku par mazā brāļa izdarībām. Šobrīd beidzot uz abiem bērniem skatāmies kā uz vecāko un jaunāko, nevis – vecāko un priekšlaikus dzimušo.

Uzdrīkstēties pateikt, ka viss ir labi

'Ilgi bijos teikt – 'viss ir labi', teicu – 'pagaidām ir labi'!' Lauma Auziņa par priekšlaikus sagaidīto bērniņu
Foto: Privātais arhīvs
Pirmā brāļu satikšanās

Pārnākot mājās, Martam bija jālieto dzelzs preparāti un D vitamīns, jāuzrauga svars, jāmēģina pāriet uz zīdīšanu. Tas mājās ar trīsgadnieku bija vēl viens izaicinājums, kura īstenošana prasīja vēl pusotru mēnesi. Pēc trim beidzot bijām gatavi pārstāt viņu visu laiku svērt.

Šobrīd dēls ir superīgs, smaidīgs, kustīgs, vairāk vai mazāk dara lietas atbilstoši koriģētajam vecumam.

Visi priekšlaikus dzimušie bērni piedalās "follow up" programmā, kur viņiem seko līdzi speciālisti līdz divu gadu vecumam ik pēc trim mēnešiem. Šobrīd esam bijuši uz pirmo vizīti, un ārsti drošina, ka viss ir kārtībā, tikai paaugstināts muskuļu tonuss. Vedam uz vingrošanu, bet arī fizioterapeite jau šobrīd saka, ka viss ir labi!

Es ilgi nespēju uzdrošināties teikt "ir labi", kad kāds jautāja par Marta veselību. Tā vietā teicu: "Pagaidām ir labi." To secināju arī sarunās ar citām priekšlaikus dzimušo mammām – ir grūti noticēt, ka viss ir kārtībā, ja reiz esi bijis situācijā, kad nekas nav kārtībā vai brīžiem kaut kas nav kārtībā. Vai nebūs atkal? To sajūtu ir grūti atlaist. Tagad es saku – viss ir labi!

  • Šeit vari lasīt, kādi ir riski dzemdībām notikt priekšlaicīgi.

Tags

Dzīve Covid-19 pandēmijas laikā Attiecības ģimenē Bērnu slimnīca Priekšlaikus dzimis bērns Psiholoģija Stradiņa slimnīca
43475391
Dzemdības
43475167
Jaundzimušais (0-1 mēnesis)
43475167
Zīdainis (1-3 mēneši)
43475167
Zīdainis (4-8 mēneši)
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form