Ar Lieni Laviņu Kalnaellu tiekos nedēļas nogalē pirms filmas pirmizrādes, Mēness ielā, Kino mājas pagalmā. Ir jauka sestdienas pēcpusdiena, saulīte spīd un silda un visapkārt ir jūtams pavasaris. Šodien, 7. maijā, filmas galvenajai varonei Rutai Brigerei aprit 92 gadi, filma sanāks kā laba dzimšanas dienas dāvana. Bet par to, kā tas ir izveidot filmu, kāpēc tieši tādu filmu, un kā tas viss sākās – savā pieredzē dalās jaunā režisore.
Liene ir režisore dokumentālajai filmai "Tev, Rūķi!'', kas ir stāsts par sievieti, laiku un vidi, kurā viņa dzīvo. Šajā gadījumā par sievieti, laiku un teātri. Filmā tiek sekots līdzi 91 gadu vecajai aktrisei Rutai Brigerei, kas joprojām spēlē Valmieras Drāmas teātrī, un kā viņa 2015. gada aprīlī uzsāk darbu pie lomas režisores Ineses Mičules jauniestudējumā "Eņģeļa kreisais spārns". Filmu pirmo reizi demonstrēja Valmieras teātra Lielajā zālē 9. maijā, bet Rīgā tā būs skatāma jau no 13. maija kino "Splendid Palace". Liene saka: ''Teātra vide ir tā, kas motivē Rutu, Ruta un teātris ir viens veselums, kurus nevar nošķirt vienu no otra. Mūsu vide – tā var būt ģimene, darbs vai jebkas, kas ir mums apkārt – ir ļoti būtiska, jo liek mums justies vajadzīgiem.''
"Es uzaugu aiz Valmieras teātra skatuves, jo mani abi vecāki ir aktieri. Es domāju, bērnībā iegūtās pieredzes dēļ man līdz šai baltai dienai patīk un ir svarīgi uzturēties radošā atmosfērā. Iespējams, tas ir arī iemesls, kāpēc es visu laiku meklēju to ceļu uz teātri. Jo es nekad neesmu vēlējusies būt aktrise vai teātra režisore, un šādā veidā es varu pievilkt teātri klāt tam savam kino lauciņam,'' stāsta Liene.
Viņa ir pabeigusi Valmieras Viestura vidusskolu, un, kad visi citi klasesbiedri jau bija iesnieguši savus dokumentus sev vēlamajās nākotnes universitātēs, Lieni pārņēma apjukums, ko darīt tālāk ar savu dzīvi. Lienes māsa piespēlēja ideju mācīties tautas augstskolā Norvēģijā, kas ir deviņus mēnešus gara programma jauniešiem, kuri pabeiguši vidusskolu, bet nav droši par to, ko studēt tālāk universitātē. Tikai Norvēģijā Liene pirmo reizi nonāca pie idejas par kino veidošanu, uzfilmējusi savu pirmo īsfilmu jeb, kā pati dēvē, klipiņu. Pēc tam, kad tas labi novērtēts festivālā "2Annas", jaunā meitene izjuta motivāciju turpināt darboties režijas sfērā.
Pēc Norvēģijas sekoja deviņu mēnešu kurss Eiropas Kino koledžā, kur tika satikti domubiedri no visas pasaules – jauni, spēcīgi režisori ar vēlmi darboties un strādāt. "Skola bija brīnišķīga, jo varējām pielikt roku katrā no virzieniem, kas varētu interesēt – gan montāžā, gan audio, gan vizuālajā sfērā, lai saprastu, kurš tad īsti tevi interesē," studijas raksturo Liene. Tad viņa devās uz Igaunijas Baltijas Filmu un mediju skolu, kur iepazinās arī ar vairākiem latviešiem, ar kuriem joprojām tiek uzturēts kontakts. ''Man liekas, ka ļoti labi, ka man nācās iziet cauri divām skolām, līdz es nonācu pie sava bakalaura grāda izvēles. Mani vecāki mani nespieda un nepārmeta, ļāva pašai nonākt pie slēdziena, ko tad īsti es vēlos apgūt,'' pieredzē dalās Liene.
Viņa pati saka, ka pirmā nopietnā filma ir bijusi "Aiz žoga'', tā bijusi arī viņas bakalaura darbs. Filma veidota kopā ar studiju biedru – producenti Simonu Kļaviņu, abas kopā mācījušās Igaunijā, bet izlēmušas par labu filmas tapšanai tepat Latvijā, Cēsu nepilngadīgo pāraudzināšanas iestādē. Filma guva labus panākumus dažādos festivālos, bet, kā atzīst pati režisore, tas neesot bijis pašmērķis: "Filmu veidoju tikai sev, iegūtie panākumi mani pārsteidza. Acīmredzot cilvēkus uzrunāja filmā uzdotie jautājumi vai viņiem bija aktuāla atainotā situācija, ir taču tik daudz jauniešu, kuri noiet no ceļa."
Liene ir nu ļoti emocionāls cilvēciņš, bet tas ir ļoti labi un ļoti vajadzīgs kino. Cilvēkiem ar konstruktīvo domāšanu un vēsu prātu diez vai sanāks labs kino. Viņa ir arī elastīga, māk ieklausīties, bet tajā pašā laikā – pastāvēt par sevi un savu konceptu.
Sarunā iesaistās Sandra Alksne, kura ir montējusi abas Lienes filmas un bez kuras, kā atzīst Liene, filmu realizācija nebūtu iespējama. Montāžai esot vairāk nekā ļoti liela nozīme, skaidro Liene: ''Es kā režisors nāku ar savu vīziju (man gan riebjas šis vārds), kas ir ļoti subjektīva, jo es jau visu to filmēšanas laiku esmu tur iekšā. Ir ļoti svarīgi, ka ir Sandra, kas ar objektīvu aci var paskatīties no malas. Komandā ir liels spēks, viens nav cīnītājs." Sandra par Lieni saka: "Liene ir nu ļoti emocionāls cilvēciņš, bet tas ir ļoti labi un ļoti vajadzīgs kino. Cilvēkiem ar konstruktīvo domāšanu un vēsu prātu diez vai sanāks labs kino. Viņa ir arī elastīga, māk ieklausīties, bet tajā pašā laikā pastāvēt par sevi un savu konceptu. Mēs abas esam vērši, varbūt tāpēc mums abām labi saskan un saprotam viena otru. Var just, ka filma "Tev, Rūķi!" ir Lienei tuva un svarīga, un to jūt arī skatītājs."
Par to, kāpēc izvēlējusies runāt par cilvēka attiecībām ar laiku, Liene stāsta: "Ja godīgi, es pati līdz trīsdesmit gadu vecumam tā īsti par vecumu nebiju aizdomājusies, domāju – tie kas ir jauni, mūžīgi būs jauni, bet tie, kas veci – mūžīgi būs veci un nekad nav bijuši jauni. Turklāt temats kļuva aktuāls tīri personisku iemeslu dēļ, caur savu vecomammu redzēju, cik nepielūdzams ir laiks un kā tas diemžēl var neatgriezeniski izmainīt mums tuvos cilvēkus..."
Bet es vienmēr saku un teikšu, cik Dievs man ļaus, saviem studentiem – runājiet par to, kas jums pašiem sāp, kas uztrauc, kas šķiet neizmaināms un galīgs. Un tas mainīsies.
"Rutu es vienmēr atceros vecu jeb kā sievieti gados. Kad es biju maza, viņa bija veca, un tagad viņa ir veca, un man sanāca uz viņu paskatīties ar savām pārdomu acīm. Es vēlējos saprast, kas ir tas noslēpums, kas viņu tur formā. Viņā ir šī mūžīgā interesē par dzīvi. Lai gan viņai nav bērnu un vīrs ir miris, viņa ir nevis depresīva, bet gan motivēta celties un iet, pat ja sāp kājas vai mugura. Un sapratu, ka tā ir tā vide, kas viņu motivē – teātris ir viņas viss! Tas, savukārt, lika man aizdomāties, cik svarīga ir vide un cilvēki, kas ir mums apkārt. Sevi ir daudz grūtāk motivēt, kad esi viens pats. Tad, kad tev ir citi, kā dēļ cīnīties, ir vieglāk. Likās, ka Ruta un tas, cik būtisks viņas dzīvē ir teātris, ir jāiemūžina, jo arī citiem tas varētu būt aktuāli – manu veco mammu vairs nevar glābt, bet, iespējams, kāda persona vēl var paspēt aizdomāties par laiku un novecošanās procesu,'' dalās Liene.
"Ideja par Rutas iemūžināšanu man bija jau sen, bet pēc sarunas ar Valmieras Drāmas teātra aktieriem sapratu, ka neesmu vienīgā, kas ir Rutas iedvesmota, un nolēmu – tagad vai nekad!'' stāsta Liene. Ruta bijusi ļoti atvērta idejai un priecājās: "Ārprāts! Un tad tas viss, tā filma, paliks arī tad, kad es vairs nebūšu!'' Tas viņai bijis ļoti svarīgi. Aktiera darbs notur Rutu ne tikai fiziskā formā, bet arī garīgā. Piemēram, Ineses Mičules jauniestudējuma "Eņģeļa kreisais spārns" dēļ viņai nācās 91 gada vecumā apgūt bridžu, kāršu spēli. Aktierim vienmēr ir jābūt gatavam iemācīties kaut ko jaunu, saka pati Ruta: ''Lai es tagad sēdētu mājās un domātu par insultiem?! Man taču ir jāizmanto tās pēdējās dzīves dienas!"
"Mani iedvesmo tas, cik eleganta ir Ruta, viņa māk būt dāma jebkurā vecumā un jebkurā situācijā. Arī tas, kā viņa sevi kopj, viņa joprojām vienu reizi nedēļā apmeklē frizieri, māk uzvesties un izskatīties atbilstoši savam vecumam, māk novecot tā – ar glanci! Bez tam viņā ir milzu apņēmība un gribasspēks, kas iet roku rokā ar toleranci un labu humora izjūtu,'' skaidro Liene un tur savu muguru taisnu, jo arī to mācās un iedvesmojas no 92 gadīgās aktrises.
Rutu es vienmēr atceros vecu jeb kā sievieti gados. Kad es biju maza, viņa bija veca, un tagad viņa ir veca, un man sanāca uz viņu paskatīties ar savām pārdomu acīm.
Un tad, 2015. gada aprīlī, sākās desmit mēnešus garais filmēšanas process, kurā galvenokārt tika iemūžināta aktrises dalība jauniestudējumā, kā arī viņas ikdiena. No desmit safilmētajiem mēnešiem tapusī filma būs 54 minūtes gara. Uz jautājumu, vai tagad neizjūt Rutas iztrūkumu savā ikdienā, Liene atbild: "Nē, jo, montējot filmu, man ir sajūta, ka es viņu satieku katru dienu! Un es satieku Rutu teātrī un, atvainojos, ka neesmu viņai tik ilgi zvanījusi, bet man ir sajūta, ka viņa joprojām man ir blakus katru dienu!"
Par to, kā filma ir ietekmējusi Lieni emocionāli, viņa stāsta: ''Uzsākot filmēšanas procesu, es meklēju atbildi uz sev svarīgu jautājumu. Atbildi esmu atradusi, to ir grūti ietērpt vārdos, bet viņa ir, tāpēc uzskatu, ka mans uzdevums ir izpildīts. To nevarētu izpildīt bez ģimenes un līdzcilvēku atbalsta un ticības. Par filmas atrādīšanu visvairāk esmu satraukusies, ko teiks Ruta, tuvinieki un pārējie Valmieras Drāmas teātra aktieri.''
Sarunu noslēdzam ar Pētera Krilova citātu: ''Bet es vienmēr saku un teikšu, cik Dievs man ļaus, saviem studentiem – runājiet par to, kas jums pašiem sāp, kas uztrauc, kas šķiet neizmaināms un galīgs. Un tas mainīsies." Liene to interpretē tā – ir jātaisa kino, ja tev ir kāds neatbildēts jautājums, tad caur kino varēs sameklēt atbildi uz to, kas, iespējams, noderēs arī citiem, jo tu noteikti neesi vienīgais ar šādu jautājumu. Un arī tad, ja atbildi neatradīsi, vismaz tiks uzsākts domāšanas process.
