Protams, mūsmājās, ja notiek kāds ar sportu saistīts pasākums (olimpiāde, pasaules čempionāts vai kāds cits svarīgs pasākums), vienmēr ir ieslēgts televizors un tiek justs līdzi mūsējiem. Tā arī notika 2023. gada hokeja pasaules čempionāta laikā. Tomēr piekritīsiet, ka sajūtas pie televizora ekrāna nebūt nevar konkurēt ar tām, kas tiek piedzīvotas klātienē!
Tieši šī iemesla dēļ kopā ar draugu nolēmām doties uz oficiālo fanu zonu līdzās "Arēnai Rīga", lai vērotu ceturtdaļfināla cīņu, kurā, kā zināms, Latvijas hokejisti skatītāju pārpildītā arēnā ar 3:1 uzvarēja Zviedriju. Sākotnējo plānu gan mums neizdevās īstenot – pašu spēli vērojām televizora ekrānā, taču uzreiz pēc uzvaras devāmies uz arēnu, kur valdīja absolūti fantastiska atmosfēra – latviešu vienotība: līdzjutēji kliedza, ka ir noticis vēsturisks mirklis – mūsējie pusfinālā! Visi gavilēja, dziedāja, dejoja, un pie kora dziesmas "Saule, Pērkons, Daugava" vairums nobirdināja pa asarai...
Tomēr, atgriežoties mājās, bija sajūta, ka kaut kas nav piepildīts, ka līdz galam kaut kas nav piedzīvots. Jā, ar faniem kopā esam izpriecājušies, bet hokeju klātienē tā arī neesam redzējuši. Iekšēji lielā nožēla par to, ka tā arī netika nopirktas biļetes uz Latvijas–Zviedrijas spēli. Pārmetumi, skumjas, pat dusmas!
Un tad liktenīgā diena, 27. maijs, spēle Latvija–Kanāda. Kā jau tagad zināms, mūsējie savā pirmajā pasaules čempionāta pusfinālā ar rezultātu 2:4 piekāpās Kanādas izlasei. Iekšēji skumjas, bet arī liela pārliecība, ka ir taču vēl viena spēle – mūsējiem ir iespēja cīnīties par bronzas godalgām! Un tad – "dzin, dzin" – drauga zvans ar ziņu: "Laidīsiet ar mums uz Somiju? Līdz izbraukšanai ir tieši trīs stundas!" Sākotnēji māc bažas par to, ka neesam taču nekādi lielie hokeja fani, vēl iesmeju par to, ka uz "Arēnas Rīga" spēlēm nevarējām saņemties aiziet, bet nu, redz, uz citu valsti gan! Trīs stundu laikā paspējam atrast kreklus ar Latvijas simboliku, iepirkt krītiņus, lai uz sejām uzzīmētu valsts karogu, un sagatavoties ceļam.
No Talsiem uz Rīgu izbraucam pusnaktī, sešos esam Tallinā, stāvam rindā, lai uzbrauktu uz prāmja. Jau tur virmo pirmās emocijas – garajās rindās redzami tikai Latvijas automašīnu numuri (ar dažiem izņēmumiem), citiem logos valsts karodziņi plīvo, citi jau ietērpušies fanu kreklos, lai gan laiks līdz spēlei vēl deviņas stundas. Arī uz prāmja jūtama ļoti latviska noskaņa, tomēr to līdz galam nespējam izbaudīt, jo apņemamies izgulēties.
Somijā mūsu šoferis pilnībā nomaina "pleilisti", tiek skandinātas latviešu hokeja dziesmas, pirmo vietu ieņem (un vairākkārt tika dzirdēta arī Tamperes arēnā) dziesma "Kad mēness jūrā krīt". Pa ceļam uz Tamperi meklējam "Airbnb" dzīvoklīti, lai pirms spēles pagūtu nolikt mantas, novietot mašīnu, ieskriet dušā un uz vaigiem uzzīmēt Latvijas karogu. Protams, noteikumi visiem vienādi – reģistrēties var tikai no pulksten 15. Tomēr mums tas ir par vēlu, jo tad jau jābūt arēnā uz vēsturiskās spēles sākumu. Draugs "Airbnb" vietnē uzsāk saraksti ar kāda namiņa īpašnieku, izstāstot konkrēto situāciju, ka braucam pēc medaļas. Un – "Voilà!" – mums tiek dota iespēja tikt naktsmītnē jau pulksten 12.
Gājiens no namiņa līdz "Nokia" arēnai – aptuveni 15 minūtes, bet jau tad visapkārt redzami un dzirdami latvieši. Pretimnākošie somi visi kā viens novēl veiksmi un uzvaru! Savā starpā apsolām, ka atpakaļ nāksim ar medaļu! Pie arēnas satieku arī draugus, kas nebija redzēti vairākus gadus, jo dzīvo citā valstī. Pie halles it visur skan: "Latvija, Latvija, Latvija". Varētu šķist, ka no jaudīgiem skaļruņiem, taču nē – tās nav skandas, bet gan mūsu tautiešu balsis. Man kā bezgala emocionālam cilvēkam jau tad sariešas asaras acīs par to, cik vienoti mēs varam būt!
Arēnas gaiteņos 95 procenti ir tikai latvieši un kāda daļa somu atbalstītāju, kas uz vaigiem (tieši tāpat kā mēs) uzzīmējuši Latvijas karogu. Sieviete, no kuras "Facebook" vēlējos pārpirkt biļetes (un kura, kā sacīja, tās vīram iegādājusies kā pārsteiguma dāvanu, jo domājuši, ka Somija iegūs medaļu), man tieši pirms spēles latviešu valodā, izmantojot "Google" tulkotāju, vēl uzraksta: "Lai veicas Latvijai. Ar vīru esam blakus, krogā "Old Mate". Skatīsimies spēli un gaidīsim finālu. Lai lieliski sasniegumi!"
Uzrādot biļetes un ieejot pašā arēnā, aizraujas elpa, kājas gluži vai paļimst un pārņem nerealitātes sajūta, vai es tiešām šeit atrodos. Pagūstu tētim nosūtīt fotogrāfiju ar vietām, kur sēžam, un saņemu apstiprinājumu: "Vietas ļoti labas! Turam īkšķus, man jau sajūta, ka īkšķi krampī velk!"
Un tad visu gaidītais notikums. Sākas Latvijas–Amerikas spēle! Tās laikā piedzīvojam visu emociju gammu – prieku, sajūsmu, dusmas uz tiesnešiem un pretiniekiem, kad trešā perioda laikā Amerika gūst trešos vārtus, arī padošanās sajūtu. Ierastā hokeja spēļu skatīšanās pie televizora ekrāna nu vairs nekādi nebūs salīdzināma ar to, kas notika "Nokia" arēnā. Vēlos piebilst, ka pēc atgriešanās mājās meklējām Islandes ķērpja tabletes, jo balss vairs nebija!
Ja, skatoties hokeju televizora ekrānā, nepārtraukti ir dzirdami komentētāju paskaidrojumi, tad šeit, protams, tas nenotika. Tāpēc telefons nepārtraukti bija ieslēgts un tika vaicāts tētim: "Kāpēc viņu noraidīja?" Skatos un tagad smejos, bet tētim pat esmu rakstījusi: "Tiesneši ir drausmīgi. Ko lai dara?" It kā viņš spētu palīdzēt!
Uz gramatiku neskatīties, jo tas viss rakstīts spēles laikā – ātrumā un stresā!
Klāt trešais periods kā esence visam, jo, lai gan līdzjutēji, iespējams, nedaudz paguruši, balsis pazaudētas, tomēr mēs spējam atdot visu pēdējo, tāpat kā to darīja mūsu hokejisti, lai viņus atbalstītu. Un tad lielais pamatlaika pārsteigums uzvara pagarinājuma otrajā minūtē (lai gan, kā jau minēju, neesam tik zinoši, vilku jau atkal laukā telefonu, lai sazinātos ar tēti: kāpēc jāspēlē 10 minūtes?! Kā pēcāk noskaidroju, ome viņam savukārt zvanījusi ar jautājumu, kāpēc uz laukuma ir trīs pret trīs spēlētāji. Tik ļoti bijām iekšā "kāpēcošanā", ka gandrīz, gandrīz nokavējām izšķirošos vārtus!). Kad Kaspars Daugaviņš pa labo malu slidoja uz vārtiem, izpildīja metienu, ko Desmits atsita, pirmais pie atlēkušās ripas bija Rubīns, gūdams savus otros vārtus mačā un sarūpēdams Latvijai vēsturisko bronzu. Uhuuu! Apkārt visi fani savā starpā sita pieci, apsveica viens otru (nepazīdami viens otru), apskāvās. Es, protams, neiztiku bez prieka asarām, un arī vairuma citu fanu acīs tās bija redzamas. Vairāk nekā 15 minūtes visi kā viens stāvējām kājās, aplaudējām, dziedājām, gavilējām un tik skaļi, cik vien iespējams, izsaucām Latvijas vārdu un – malači!!!
Pēc spēles svētku sajūta bija it visur – mūsu lielajai uzvarai ar bronzas krāsu ir zelta vērtība! Un bija gluži vai sajūta, ka Tamperes ielas ir iekarojuši latvieši. Nevienam somam nevarējām paiet garām, nesaņemot apsveikuma vārdus, komplimentus par mūsu puišiem un viņu neviltoto prieku par mūsu valsts vienotību!
Lai gan brauciens uz Tamperi jau bija saviļņojuma pilns, atpakaļceļš bija ar daudz, daudz lielāku vērtību, jo devāmies mājup ar medaļu sirdī. Atgriežoties mājās, noskatījāmies spēles atkārtojumu un varam apgalvot, ka nekas nespēj pārsist emocijas, kas gūtas klātienē, lai arī cik daudz tas būtu maksājis un prasījis enerģijas no mums.
Mans secinājums pēc šī brauciena ir šāds: pašas fiksākās, dullākās, uz tā brīža emocijām vērstās idejas ir pašas labākās un sniedz lielāko gandarījumu!
Nu ko, tiekamies 2024. gadā Čehijas galvaspilsētā Prāgā un Ostravā. Cerēsim uz vēl lielākiem panākumiem!
P.S. Mans tētis smejoties atgādina, ka nu jādodas arī atbalstīt mūsu basketbola komandu pasaules čempionātā basketbolā!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
