Foto: Privātā arhīva foto
Fotogrāfes Lindas Lauvas vārds profesionāļu vidū jautājumus neprasa. Jau divpadsmit gadus viņa iemūžina vienu no skaistākajām un mīlestības piepildītākajām dienām cilvēka dzīvē – kāzas. Pateicoties savam darbam, Linda apceļojusi pasauli – bijusi Taizemē, Meksikā, Islandē un daudz kur citur, taču atzīst – arī tad, ja tev ir visinteresantākais darbs, mēdz iestāties rutīna. Sarunas laikā fotogrāfe daudz un sulīgi smejas, par sevi teic: "Esmu priecīgs cilvēks!" Un šis pozitīvisms nudien ir lipīgs!

Pirms sarunas minējāt, ka nesen esat atgriezusies no Meksikas. Ko tur darījāt?

Bija jādodas uz jau sen rezervētām kāzām. Mēs ar vīru nolēmām, ka pie reizes brauksim arī drusciņ atpūsties. Aizbraucām februārī, kad viss te bija forši un mierīgi, bet tā nu gadījās, ka nācās saņemt to trako zvanu, ka slēdz ciet lidostu un ir jātiek mājās. Atbraucām veiksmīgi, bet būtībā pietrūka trīs dienu, lai viss būtu nokavēts. Mehiko, uzzinot jaunumus, jutāmies kā ar aukstu ūdeni aplieti! Bet, nu, atgriezāmies, paspējām. Būtībā es braucu uz kāzām. Amerikāņu pāris precējās uz mazas, skaistas saliņas – Holboksas, netālu no Kankunas.

Kāda jums atmiņā paliks Meksika?

Mēs tur bijām vairāk nekā divas nedēļas, gandrīz trīs, tāpēc diezgan pamatīgi visu izbraukājām. Mums tiešām ļoti, ļoti patika. Vienīgā sliktā lieta bija tā, ka mums bija ātri jābrauc prom (smaida). Visādi citādi – cilvēki ir lieliski, ēdiens ārkārtīgi garšīgs, koloniālā arhitektūra – kolosāla! Kultūra un tas, kādi viņi tur ir... Viss ir tik krāšņs un interesants, pavisam citāds nekā pie mums. Bijām divos dažādos reģionos. Bijām Jukatanā, kur dzīvoja maiju civilizācija, kur var redzēt senās piramīdas. Gājām ar gidu un daudz ko uzzinājām. Bijām arī Mehiko pusē, kur viss ir citādāk. Ļoti kontrastaina, interesanta zeme. Visiem pirmais jautājums, kad izdzird, kur bijām: "Vai jums nebija bail?" Nē, nebija. Ja uzmanās, nebrauc pa tumsu un nelien šķietami nedrošās vietās, tad mierīgi var izvairīties no bailēm. Lielāko daļu laika pavadījām Jukatanā, un tā ir visdrošākā Meksikas daļa. Gids stāstīja, ka ir tāda urbānā leģenda – visiem narkobaroniem šajā reģionā dzīvojot ģimenes, tāpēc esot vienošanās, ka te nekas slikts nenotiek. (smejas) To jau nevar pierādīt, bet tādas runas klejo. Bet Meksika ir forša!

Runājot par fotografēšanu – kā sākās jūsu ceļš fotomākslā?

Tas sākās jau ļoti, ļoti sen. Šobrīd esmu izolējusies savās bērnības mājās, bet, kad mācījos 9. klasē, ar ģimeni pārcēlāmies no Ogres uz Ogres rajonu. Šeit nav ne sabiedriskā transporta, ne pilsētas dzīves. Kopš tā laika biju diezgan izolēta no sabiedrības, jo, lai vispār tiktu līdz sabiedrībai, jāmēro kādi pieci kilometri. Tobrīd arī sanāca tā, ka vecāki sev nopirka pirmo mazo digitālo kameru. Sāku ar to spēlēties un darboties. Es atceros to pirmo brīdi, kad nofotografēju mazu smildziņu, kurai fonā viss bija izplūdis. Es toreiz domāju: "Ak, cik skaisti! Tā taču ir kā profesionāla bilde!" (smejas) Tas man kaut kā iepatikās. Ļoti daudz laika tad arī pavadīju sociālajos tīklos, internetā arī iepazinos ar vienu joprojām sev tuvu draudzeni. Kaut kā tā sanāca, ka vienā brīdī mēs abas kopā sākām fotografēt. Kad mums bija kādi 18 gadi, jau bija pirmās kāzas, uz kurām mēs arī kopā devāmies. Un kopš tā laika tas ir arvien vairāk un vairāk nācis labumā.

Sākumā es vēlējos fotografēt modi. Iemēģināju roku, gāju uz žurnālu redakcijām, mēģināju tikt, visādi tur ņēmos un taisīju trakas fotosesijas. Patiesībā jāsaka, ka visiem Latvijas modes žurnāliem esmu fotografējusi vākus. Man kāzas visu laiku bija otrajā plānā... Likās – kamēr es kaut ko modē sasniegšu, tikmēr pafotografēšu kāzas. Tad it kā bija izdarīts viss, ko man tik ļoti gribējās, un es sapratu, ka vairs nezinu, ko gribu. No tā nav bijis tik liela piepildījuma un laimes, kā es biju gaidījusi. Taču pa to laiku kāzu bija jau diezgan daudz. No kādām piecām kāzām līdz 35 kāzām vienā vasarā – tas bija pāris gadu jautājums! Tad arī parādījās tādi portāli kā "Green Wedding Shoes", ko es ļoti pētīju un redzēju, cik kāzas var būt skaistas, un domāju, ka arī Latvijā tā var! Un kaut kā manī ienāca tā apziņa, ka fotogrāfijas, ko rada kāzās... Nu, nevarētu teikt, ka modes fotogrāfi ir sliktāki, bet man vajag tās īstās emocijas un to paliekošo vērtību. Man jau tad likās – o, tas žurnāls, es tā centos un ņēmos, bet nākamajā brīdī visi jau ir aizmirsuši to manu ārkārtīgo darbu. Organizēju visādas telpas, karināju šūpoles mežā... (smejas) Tas likās tik grūti, bet pēc mēneša jau viss bija cauri. Man joprojām ļoti patīk modes fotogrāfija. Kad stāvu rindā veikalā, es ar prieku pašķirstu žurnālus un paskatos, ko manas paziņas, labas fotogrāfes, ir radījušas, bet es pati tur sevi vairs neredzu. Man vajag tās emocijas, kuras nāk līdzi kāzām. Ir daudz prieka un to īsto sajūtu. Un tas paliek mūžīgi! Šīs fotogrāfijas skatās, drukā, liek pie sienām... To kaut kā vairāk novērtē. Man laikam vajag, lai tas ir paliekoši.

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!