Kūdras purva vadītāja Anita: tolaik pie sevis domāju - ko ar tiem večiem iesākšu?
Foto: Privātais arhīvs

Ar teju nebeidzamām enerģijas rezervēm un dzīves sparu apveltītā Anita Krīviņa ir uzņēmuma "Laflora" darbiniece – kūdras purva vadītāja. Savulaik par savu izvēli šaubījusies, vien nosakot - "Un, ko es, meitene, ar tādiem večiem?!" – nu Anita jau vairākus gadus sevi pierādījusi kā vienu no vērtīgākajiem uzņēmuma atradumiem. Čakla un izdarīga – paraugs un iedvesma daudziem, kam darbi ikdienā neiet no rokas tik veikli, cik vajadzētu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Aicināta pastāstīt par sevi, Anita atklāj, ka nāk no Ogres puses. Pusaudzes gados uzsāktas mācības Murjāņu sporta skolā, kur absolvēta volejbola klase. Tam sekoja studijas Jelgavā, tolaik Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, kur Anita mācījusies kopā ar tagadējiem kolēģiem.

"Jelgavas laikā spēlēju volejbola komandā "Vārpa", kā arī izlasē, ar laiku Ozolnieku komanda mani pārvilināja, un tur arī esmu palikusi dzīvot. Sākās ģimenes dzīve, un pirms bērnu dzimšanas neilgu laiku strādāju pagastā. Pēc trešās meitas piedzimšanas strādāju kokaudzētavā, kas man ļoti gāja pie sirds un, acīmredzot, arī sagatavoja zemes darbiem," stāsta Anita.

Pie sevis domāju – un, ko es, meitene, ar tādiem večiem?! Tolaik bija maz darbā apzinīgu strādnieku, taču mans rūdījums nostrādāja. Sākumā arī diezgan principiāli atlaidu tos, kuri pārkāpa darba noteikumus - daudziem piedevu, viņi nāca atpakaļ vēlreiz un vēlreiz. Anita Krīviņa

Kūdras purvā Anita nonākusi gluži nejauši: "Bērni bija palaisti skolā, un, kā saka, biju brīva meitene, varēju sākt strādāt un pelnīt. Tas bija 1999. gads, kad mani kaimiņi ieminējās, ka Kaigu purvā meklē darbinieku, kas organizētu darbus purva lauku sakārtošanai, atbilstoši eksporta un kvalitātes prasībām. Tolaik aizsākās kūdras eksports, līdz ar to tai bija jābūt tīrai no nezālēm.

Kad atnācu uz purvu, te bija viena liela zāle – auga skābenes un ugunspuķe, ko šobrīd pat grūti iedomāties. Sākām to iekopt – es un vēl desmit meitenes ravētājas. Aptuveni lielākā daļa kūdras ieguves lauku tika vasaras laikā sakārtoti. Vasaru nostrādāju, un darbs man iepatikās. Bail man noteikti nebija, jo pamats bija ielikts Murjāņos. Treneris ielika to nepieciešamāko - gribasspēku, dzelzs kalumu, tā kā no darba nebaidījos un paliku strādāt SIA "Laflora", jo uzņēmums paplašinājās un bija nepieciešama meistara palīgs pie gabalkūdras."

Purvā strādāja tie, kurus neņēma citur

Kā atminas Anita, uzņemoties jaunos amata pienākumus, aizrautību pārmācis neliels nemiers. Kā pati atzīst - tajā laikā strādājošo kontingents nebija pats labākais. Purvā strādāja tie, kurus neņēma nekur citur.

"Pie sevis domāju – un, ko es, meitene, ar tādiem večiem?! Tolaik bija maz darbā apzinīgu strādnieku, taču mans rūdījums nostrādāja. Un sāku cīnīties. Ja pateicu, tad tas bija likums. Sākumā arī diezgan principiāli atlaidu tos, kuri pārkāpa darba noteikumus. Daudziem piedevu, viņi nāca atpakaļ vēlreiz un vēlreiz. Citi saprata, ka mani nav ko mānīt. Trīs, četri gadi bija ļoti grūti. Vienlaikus bija jāsakārto purvs un tika uzsākta gabalkūdras ražošana. Darbs vienā virpulī. Kā rītā sāc, vakarā beidz, atbrauc mājās un domā, ar ko rīt atkal sākt. Labi, ka bērni jau bija lielāki un audzināti, lai būtu patstāvīgi…" pasmaida Anita.

"Tagad jau mani visi respektē, bet būt sievietei šādā darbā nav viegli, paiet laiks, pierādot, ka esi līdzvērtīga. Laikam jau man ir izdevies, un šobrīd kolektīvs ir tāds, kam varu uzticēties. Mums ir lielisks priekšnieks Uldis Ameriks, kurš nekad neatsaka padomu un atbalsta, tāpat arī kolēģi, citādi jau te nestrādātu. Direktoru nedrīkst pievilt, tāpēc jāstrādā no visas sirds," neviltoti nosaka Anita.

Darbs vienā virpulī. Kā rītā sāc, vakarā beidz, atbrauc mājās un domā, ar ko rīt atkal sākt. Labi, ka bērni jau bija lielāki un audzināti, lai būtu patstāvīgi. Anita Krīviņa

Taujāta par ikdienu kūdras purvā šodien, vadītāja atzīst, ka darba pienākumu ir ļoti daudz, tāpat arī darbinieku. Šeit lieti noder, šķiet, teju iedzimtais talants darba vadīšanā.

"Paldies Dievam, kurš man ir devis redzes atmiņu – es varu pateikt, kurš kuru vadziņu ir krāmējis, pretējā gadījumā būtu ļoti grūti strādāt šajā amatā. Vasaras un ziemas darbi, protams, atšķiras. Sezonas laikā jāizdara iespējami daudz, piemēram, ja ir saštekoti (sagatavota grieztā kūdra – red.piez.) 100 kilometri, tad tie jāpārkrāmē divas vai pat trīs reizes. Tas nozīmē, ka darbinieku skaits vasarā ir līdz pat 100 cilvēkiem. Ziemā darba ir salīdzinoši mazāk - nododam gabalkūdru un frēzkūdru, veicam arī tā saucamos saimniecības darbus – zāģējam apaugumus, sagatavojam fašīnas, kas sastāv no žagaru buntēm, ko vasarā izmantojam vasarā ceļu remontiem un jauno ceļu būvei. Zāģējam krūmus grāvmalēs, pārtīrām kartu grāvīšus un galos nomainām vai salabojam sabojātās sētiņas, zāģējam celmus, lai būtu ar ko kurināt… Ziemas laikā purvā strādā līdz 30 cilvēkiem," atklāj Anita.

Ja grib nopelnīt, ļauj strādāt arī sestdienās un svētdienās

Tāpat vadītāja piebilst, ka darba duna viņas ikdienā nerimst ne mirkli. Darbs ir darbā, darbs ir mājās un darbs ir brīvdienās, jo purvā nodarbinātajiem cilvēkiem ir nenormēts darba laiks. Ja viņi grib nopelnīt, Anita ļauj strādāt sestdienās un svētdienās, tāpēc arī pašai ir jābrauc uz darbu.

"Liels pārbaudījums man bija 2010. gadā, kad dega purvs. Iepriekš bija mazi degšanas gadījumi, bet šajā reizē sapratu, kas ir kas, kad mūsu klātbūtnē aizdegās it kā mazi trīs laukumi, taču izdarīt neko nevarējām. Saucām ugunsdzēsējus, labi, ka paspēja. Lauki gruzdēja vēl ilgi, taču nākamajā dienā vējš pierima un uzlija lietus, kas man bija liels mierinājums. Tā bija reize, kad sapratu, kam varu uzticēties," nosaka Anita.

Vaicāta par savām aizraušanām brīvajā laikā, Anita, priecīgi iesmejoties, atzīst, ka arī tad nodarbojas ar darbu: "Ja atrodas kāds brīdis, tad to pavadu dārzā, kur jūtos kā zivs ūdenī. Volejbolu gan vairs nespēlēju – nu jau kādus piecus gadus. Pēc traumas baidos atsākt un iziet vēlreiz tam cauri nevēlos, īpaši, ja tas notiktu vasaras periodā, kad purvā darbi kūsā.

Man ir trīs ļoti jauki mazbērni - mazmeitas, ar kurām teju katras brīvdienas pavadām kopā, meitenes vasaras laikā brauc man līdzi uz purvu. Vecākā mazmeita māk kūdru kraut un arī zina, kas ir nezāles purvā.

Volejbolu gan vairs nespēlēju – nu jau kādus piecus gadus. Pēc traumas baidos atsākt un iziet vēlreiz tam cauri nevēlos, īpaši, ja tas notiktu vasaras periodā, kad purvā darbi kūsā. Anita Krīviņa

Tā kā ar vīru mums abiem ir viena profesija un darba vieta, līdz ar to neizbēgami darbs nonāk arī līdz mājām. Cenšamies izvairīties no tā, taču tāpat sarunājoties nonākam pie darba. Neuzskatu, ka tas ir tik slikti, īpaši, ja darbs ir tik ļoti saistīts ar ikdienu."

Tiesa, aizņemtajā ikdienā Anita rod laiku arī gara lutināšanai, nodarbojoties ar saviem vaļaspriekiem.

"Vaļasprieki man ir vairāki, abi saistās ar iegūtajām izglītībām - finanšu grāmatvedības, kā arī interjera noformējuma jomās, ko pabeidzu ar izcilību. Paldies vīram, kurš atbalstīja un palīdzēja. Man ir jaukas trīs meitas, kurām jāpateicas par brīnišķīgajiem mazbērniem. Esmu lepna par viņām – gudras, dvēseliskas, zina, ko dzīvē grib, un vienmēr ir līdzās, kad tas vajadzīgs.

Man pagājušajā gadā bija liela jubileja, teicu, ka to nesvinēšu, tā vietā ar vīru aizbraucām uz pāris dienām uz Igauniju. Kad atgriezāmies, istaba bija skaisti izdekorēta un mūsu mazbērni bija zīmējuši katru burtu – Sveicam omīti dzimšanas dienā 60 gados!

Katrs burtiņš bija izgriezts, zīmēts un katrā savs vēlējums – tad gan es apraudājos. Paralēli tam meitas man bija uztaisījušas pārsteiguma ballīti, saaicinājušas manus draugus. Tā kā meitas man ir ļoti labas, Dievs, dod viņām saprātu nepalikt lepnām un būt tādām, kādas viņas ir," neviltoti nosaka Anita.

Ja pasaule apgrieztos otrādi, lolotu puķes

Taujāta, vai pēc gūtās pieredzes kūdras purvā un mūža laikā uzkrātajām zināšanām Anita tomēr nevēlētos izmantot iespēju ar burvju nūjiņu mainīt savu dzīvi tādu, atklāj, ka, ja nu gadījumā pasaule apgrieztos otrādi, vienīgais, ko gribētu darīt, būtu audzēt puķes. Taču pieķeršanās profesijai no Anitas burtiski staro.

"Mana profesija ir tāda, ka gribas teikt – cik varēšu, tik strādāšu, galvenais – lai ir veselība. Darbs šobrīd ir tā ievirzīts, ka zinu, ko man šodien darīt vēlāk, ko rīt - ātrāk. Man ir ļoti labas darbinieces, pašas zina, kur jāparavē. Nelaižu viņas prom un saku, ka strādās tik ilgi, cik es strādāšu," smejas vadītāja.

"Lielākie laimes mirkļi ir tie, kad Uldis Ameriks pasaka: "Tavs purvs tika novērtēts ļoti labi". Brauc kontroles vai ekskursijas, un nav kauns. Tas ir gandarījums, kad direktors saka atzinīgus vārdus. Neesmu lepna un saprotu, ka jādara vēl labāk. Taču katru novērtējumu arī no sirds pati novērtēju."

Tags

Cilvēkstāsti Lasāmgabali
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form