"Es esmu viens no laimīgajiem, kas jau bērnībā izsapņoja, ko vēlas darīt lielajā dzīvē," sarunas sākumā teic Kristaps, piebilstot, ka ir pirmais savas dzimtas pārstāvis, kuru māksla saistījusi šādā, profesionālā, veidā. "Mana mīļākā mācību stunda bija zīmēšana. Regulāri veidoju skolas vai klases pasākumu noformējumus – zīmēju plakātus, taisīju scenogrāfiju. Jau tad sajutu, ka tas būs mans aicinājums, un, re, šodien esmu nonācis līdz vides dekorāciju veidošanai."
Kristaps atceras, ka studēt gribētāju sarakstā bijis pēdējais, kurš ticis Liepājas Mākslas koledžā. Toreiz uz vienu vietu pretendējuši 8-10 cilvēki. "Var teikt – gandrīz izkritu. Kā dzīve būtu iegrozījusies, ja nebūtu ticis? Pat nezinu," teic Kristaps, atklājot, ka jau pirmā semestra beigās gribējis "tīt makšķeres". "Slodze bija nopietna un galīgi neatbilda tam, ko es gaidīju. Akadēmiskā kompozīcija, gleznošana, krāsu stilistika, studijas anatomija – tas viss vienkāršajam puišelim no ģimenes, kas nekādi nebija saistīta ar mākslu, prasīja sevis laušanu. Jāsaka arī paldies manai mammai, kura, kā jau kārtīga latviešu sieviete, pastāvēja uz to, ka iesāktais jāpabeidz." Neskatoties uz grūtībām, Kristaps ir viens no retajiem savā kursā, kas tiešām arī strādā apgūtajā jomā.
