"Visi bija nolēmuši manu likteni – Kārlis Arnolds Avots būs sportists!" sarunā atklāj Dailes teātra jaunais aktieris, kurš, kamēr dzīvā teātra asinsrite uz brīdi ir apturēta, atradis laiku skatīties vecās, lēnās kinolentes. Par spīti apkārtējo spiedienam un viedoklim, viņš atrada ceļu līdz skatuvei, aiz muguras atstājot skolas palaidnības un sportista karjeru. Grūdienu teātra virzienā netieši deva Kārļa brālis, kurš darbojies amatierteātrī, kā arī kāds liktenīgs brauciens uz izrādi "Ziedonis un Visums".
Kā tev klājas šajā sakaitētajā un teātrim ne īpaši labvēlīgajā laikā?
Man ir paveicies, ka ir, ko darīt. Pirmoreiz dzīvē esmu izaudzējis ūsas. Man tās aug kā astoņpadsmitgadīgam, nevis kā 25 gadus vecam vīrietim. Bet ūsas es izaudzēju nevis tāpēc, ka man pašam gribējās, bet es gatavojos lomai Viestura Kairiša filmā "Janvāris". Te man pa labi stāv scenārijs (rāda kamerā scenārija mapi). Tā būs mana otrā nopietnā kinoloma. Visu savu laiku pavadu, koncentrējoties darbam pie tās. Lasu grāmatas. Pētu dažādas liecības. Plus vēl es aktīvi tievēju. Šobrīd esmu nometis 10 kilogramus. Bet tas arī lomai.
No šodienas atmetīšu tevi pagātnē – tavā bērnībā. Pastāsti par laiku, kad tu sāki sevi atcerēties!
Uzaugu Elejā trīs bērnu ģimenē. Varētu teikt, visas savas bērnības dienas pavadīju sporta stadionos, tāllēkšanas bedrē vai pie groza, volejbola tīkla ar bumbu rokās. Vēl skrēju apļus ar lielajiem sportistiem, mana mamma bija trenere, un bieži braucu arī viņai līdzi uz sacensībām. Bet līdzās šim sportiskajam un priekšzīmīgajam tēlam es biju arī baigais pirāts. Man bērnībā bija labākais draugs Ralfiņš, un mēs ar viņu sirojām pa dārziņu dobēm, zagām gurķus, ābolus, ķiršus un kaitinājām kaimiņu tantes. Tas man laikam visvairāk nāk prātā.
Tu brauci arī uz laukiem pie vecvecākiem?
Jā, reizēm pavadīju savas dienas Tukumā pie vecmāmiņas Ināras tantes un vecātēva, kurš nu jau ir viņsaulē. Daudz atmiņu par viņu man nav. Atceros, ka viņam bija lielas plaukstas, līdzīgas mana tēva plaukstām, un viņa gādīgo, sirsnīgo dabu pret mani. Vēl nāk prātā viens stāsts: ciemojoties pie vecvecākiem, tai pusē draugu manā vecumā nebija, un tad, lai jautrāk pavadītu laiku, mēdzu uzkāpt augstu kokā un skatīties, kā vecvecāki mani meklē. Viņi bija pārbijušies un sauca policiju, bet es vienkārši sēdēju kokā un no augstuma vēroju, kā notiek meklēšanas darbi.
