Marika sāk savu stāstu ar laiku, kad mamma un tētis vēl dzīvojuši kopā: "Kad man bija septiņi vai astoņi gadi, mēs ar mammu, tēti, brāli Imantu un māsu Almu devāmies nedēļu garā pārgājienā pa Latvijas mežiem. Gulējām un dzīvojām teltī, tikai mamma, kurai no mazām telpām ir fobija, gulēja satinusies plēvēs pie telts. Tētis tās sauca par izdzīvošanas nometnēm, tā bija viena no labākajām vasarām manā mūžā, tagad vairs uz tādām nebraucam." Marika stāsta par savu dzīvi pirms bērnu nama un to, kā tas ir – piedzīvot transformāciju no meitenes par sievieti tik neģimeniskā vidē.
Kamēr Eiropas Savienībā aizvien lielāku popularitāti gūst SOS ciemati vai audžuģimenes, Latvijā joprojām vairāk nekā tūkstoš trīs simti bērnu dzīvo bērnu namos. Patiesībā tikai 10-15 % no bērnu nama bērniem ir palikuši bez neviena tuvinieka jeb ir bāreņi, lielākā daļa ir no ģimenēm izņemti vai arī neviens no radiniekiem nav ar mieru kļūt par aizbildni. Kā tas ir uzaugt bērnu namā un vai vide ir gana ģimeniska un atbalstoša, lai izveidotos jaunas sievietes personība?
Mūsdienās, kad sievišķību slavina uz katra stūra – tev ir jābūt koptai, maigai, puķainai un gādīgai, tajā pašā laikā jābūt visu varošai, pelnošai, uz karjeru orientētai, sociāli aktīvai un neatkarīgai. Bieži vien dzīvot līdzi visiem šiem uzstādījumiem nav reāli, lai kā mēs censtos un lai cik līdzekļu neieguldītu pašattīstībā. Bet kādas ir iespējas tuvoties šim ideālam, ja dzīve jau no sākta gala nav lutinājusi?
Ļoti atklātā sarunā divdesmit divus gadus vecā Marika patiesi un neviltoti dalās savā pieredzē un dzīves gājumā. Atskatoties uz savu dzīves pieredzi, sarunas laikā var just kritikas trūkumu situāciju izvērtēšanā, bet arī milzīgu cilvēciskumu.
Viss stāstītais ir Marikas* interpretācija par notikušo un viņas subjektīvs skatījums uz savu līdzšinējo dzīves pieredzi.
*Vārds mainīts
Kāpēc Marika nokļuva bērnu namā
Meli – ģimenes saglabāšanas dēļ
Finansējums
"Tagad es mēnesī saņemu no valsts kabatas naudu sešu eiro un 40 centu apmērā. Atceros, ka senāk tie bija pat septiņi lati, bet, kad notika pārmaiņa uz eiro, summa samazinājās. Man gan no tās kabatas naudas daudz nekas pāri nepaliek, jo es palīdzu arī vecākajam brālim Mārtiņam, viņš ir nesen kļuvis par tēvu un knapi var savilkt galus kopā," saka Marika, skaidrojot, ka viņa gan palīdzot trīs eiro apmērā.
Vēl šad un tad viņai naudu iedodot krustmāte. Mamma finansiāli palīdzot reti, bet cigaretes vai alkoholu gan varot dabūt par brīvu. Marika smēķē jau kopš sešu gadu vecuma. Kur gan sešgadīgs bērns var dabūt cigaretes?! Marika atbild: "Ar brāli Imantu zagām cigaretes vai nu no mammas, vai tēta. Tad viņi viens uz otru bļāva, ka viens izpīpējis otra cigaretes, bet mēs ar brāli tikai smējāmies. Vienīgi vecākais brālis Mārtiņš, kad uzzināja, ka es ar mazo brāli pīpēju, riktīgi sadusmojās. Viņš ticēja, ka, 20 reizes sitot ar siksnu pa manu pliko dibenu, izaudzinās no vēlmes pīpēt, bet nekā! Mēs pāris dienas pastaigājām ar sāpošām pakaļām un turpinājām kurīt." Mamma par to, ka viņa pīpē, uzzinājusi tikai, kad Marikai bijis jau trīspadsmit, no sākuma nebijusi sajūsmā, bet tad jau sākušas pīpēt kopā.
"Nu es jau ļoti, ļoti cenšos sakrāt to naudiņu, bet man ne pārāk labi sanāk. Vienu reizi sakrāju 25 eiro, tas bija tik forši! Bet tad 30 minūtēs arī iztērēju, bija jānopērk alkohols, cigaretes, bija jācienā citi. Bērnu namā tā ir vienmēr, ja tev kaut kas ir – ir jādalās!"
Atkarības iespējas
Marika pirmo reizi piedzērusies, kad bijusi vienpadsmit gadus veca. "Tas bija, kad mācījos piektajā klasē un Imants - ceturtajā. Mamma ar patēvu gribēja nosvinēt skolas beigšanos, līdz ar to nopirka sev 0.7 litru Hektoru (stiprs alkohols), divllitrīgu pudeli alus, bet mums bezalkoholiskos aliņus, lai jautrāk. Atnākot mājās no veikala, viņi abi aizmiga, un mēs ar brāli domājām, ka ir laiks nosvinēt skolas beigšanu. Izrādījās, ka sajaucām, un bezalkoholiskā alus vietā izdzērām divu litru alus pudeli. Pēc tam es viena pati izdzēru Hektoru, jo brālis pēc aliņa jau bija atlūzis. Pēc 0,7 litru pievārēšanas gan man palika ļoti, ļoti slikti. Pamodās mazā māsa, kura ļoti uz mani sadusmojās, jo biju piedzērusies un neadekvāti smējos. Un, jā, tad es pamodos savos vēmekļos, tā laikam bija pirmā reize, kad piedzēros. Un, kad patēvs pamodās, tad gan uzšāva ar siksnu, jo mēs bijām izlakuši visus viņa krājumus!" atceras Marika.
Tagad gan alkoholu lietojot reti - vienmēr kompānijas ir tās, kas visu kontrolē - un atceras, pat trakākajās ballītēs. Arī citu atkarību pašlaik meitenei neesot, tikai smēķēšana, lai gan to vairākas reizes ir centusies atmest, joprojām tas nav sanācis. Parasti izvēlas kontrabandas cigaretes, jo tās ir lētākas.
Karjeras iespējas
Bet vai tad pietiek ar sešiem euro mēnesī? "Nu, it kā jau pietiek. Man jau ir, kur dzīvot, ko ēst. Bet nu, protams, es jau esmu čakla, es ņemu haltūras un dažādi piestrādāju pie draugiem. Oi, es esmu strādājusi jau tik daudz! Es esmu bijusi gan apkopēja, gan trauku mazgātāja, gan dārznieka palīgs, pat gaterī esmu strādājusi. Ar to gateri bija tā grūtāk, jo tur bija jāstrādā pa desmit, divpadsmit stundām dienā. Uz gateri arī bija jāiet septiņi kilometri turp un septiņi atpakaļ. Vispār es tajā laikā biju ļoti piekususi, bet maksāja labi. Bluķi bija jāzāģē ar ripzāģi un jāskalda ar cirvi. Tie bluķi bieži vien bija trīs reizes lielāki par mani! Es taču esmu tik maziņa, metru un piecdesmit centimetrus. Hmm, cik man tad bija gadi? Neatceros, laikam tas bija vasarā, kad man bija "saldie 16". Ha, ha, jā, saldie sešpadsmit gaterī," Marika paskaidro savu pieredzi darba tirgū.
Bet Marikas sapņu darbs, vismaz agrāk, esot bijis saistīts ar dārzkopību. Bet tagad cer pievērsties trauku mazgātājas profesijai. "Senāk likās, ka mans sapnis ir strādāt dārzkopībā, bet tagad tomēr labāk būšu trauku mazgātāja. Arods gan man ir profesionāla apkopēja, bet zini, es labāk draudzējos ar ūdeni, nevis ar putekļiem! Vienīgais labums, ko redzu, esot profesionālam mājkalpotājam, ir, ka manos uzdevumos ietilptu arī bērnu pieskatīšana. Oi, kā man patīk bērni!"
Mīlestība
Skats nākotnē
Marika atzīst, ka bērnu namā par seksu stāstot daudz, bieži ir dažādas vieslekcijas, vismaz divas reizes gadā, bet tā iekštelpās ar to nodarboties ir aizliegts. Prezervatīvus vai citu kontracepciju, iespējams, bērnu nama audzinātājas dotu par velti, bet viņa ir pārāk kautrīga, lai pajautātu, tāpēc nezina. Bērnu nams nodrošinot higiēnas produktus – šampūnu, tamponus, higiēniskās paketes, dušas želejas, skuvekļus. Bet kosmētiku, apģērbu gan nē, to gan bieži sadāvinot dažādi sociālie projekti, ciemiņi vai viesi. Mantu esot gana, bet ne visas viņai patīkot: "Man patīk viss, kas spīd un ir elektro krāsās. Jo spilgtāk, jo labāk. Tā man liekas smuki. Matus arī man patīk krāsot tā, lai nav garlaicīgi. Krāsojam bērnu namā – viena otrai, griežam arī pašas."
Bet kā viņa saprot jēdzienu sievišķība? Marika atbild: "Es nezinu, ja godīgi, es pārāk nesaprotu, ko tas nozīmē – būt sievišķīgai. Par to īpaši nedomāju, nav laika un negribas sev bojāt garastāvokli."
Marika nenožēlojot pavadīto laiku bērnu namā. Sākumā bijis grūti iedzīvoties, jo citas bērnu nama meitenes gribējušas izkalpināt, bet viņa nav ļāvusies un izcīnījusi savu vietu.
Marika gribot atkal mācīties, gribot ģimeni un bērnus, ieviesīšot arī savā ģimenē izdzīvošanas nometnes tradīcijas. "Šad un tad gan domāju, iespējams, ka mazajai māsai būtu daudz labāka dzīve tur - Amerikā. Bet tad mēs nebūtu visi kopā, bet tagad esam... Varbūt ne tik laimīgi, bet visi kopā."
