Provēs man viss ļoti patika un es teicu: "Šo lomu kaut kā ir jāiegūst."

– Cik ļoti atšķiras sajūtas filmēšanas laikā no tā, ko pēc tam ieraudzījāt uz ekrāna?

Sajūtas vienmēr ir atšķirīgas. Viena filma – tas ir tas, kas scenārijā, cita – dzimst filmēšanas laukumā, trešā – tā, kas ir uz montāžas galda, ceturtā – rezultāts uz ekrāna. Ir vēl piektā, sestā, septītā, devītā un simtā – atkarībā no katra konkrētā skatītāja uztveres.

– Vai jums bieži sanāk pārskatīt filmas? Kāda ir jūsu attieksme pret filmām, kurās pati esat piedalījusies? Daudzi aktieri saka, ka nespēj skatīties uz sevi kino.

Burtiski nesen atkārtoti skatījos Pola Verhovena filmu "Viņa". Man ļoti patīk krievu filma "Labais zēns" – esmu to redzējusi, šķiet, nu jau sešas reizes. Vēl ne tik sen īru kino festivālā noskatījos "Sing Street" – pilnīgi noteikti to skatīšos vēlreiz ar saviem draugiem – "Depeche Mode" un "Duran Duran" faniem. Tas ir absolūti fantastisks kino, pēc kura noskatīšanās es vēl ilgi biju dvēseles pacēluma stāvoklī.

Runājot par aktieriem, kuri saka, ka viņiem nepatīk skatīties uz sevi kino – man šķiet, runa ir par lepnību. Nepieņemt sevi uz ekrāna – tā ir lepnības otra puse. Domāju, vairumā gadījumu tā ir koķetērija pašam ar sevi, lai ap sevi radītu pieticības auru.

– Vai ir kas tāds, ko jūs nekādā gadījumā nedarītu karjeras dēļ?

Runājot par globālām lietām – es, protams, nepamestu ģimeni, ja man piedāvātu lomu, piemēram, lai filmētos kaut uz kādas salas, ar noteikumu, ka uz to laiku pārtraucu saziņu ar tuviniekiem.

Es nekad nestrādātu ar režisoru, kurš aktierim pieprasa atteikties no savas personības. Kas es būtu par aktrisi, ja nevarētu attēlot varoni piedāvātajos apstākļos ar iztēles spēku un kaut kādu savu iekšējo mehānismu palīdzību?

– Kā jums izdodas saglabāt līdzsvaru starp intensīvo filmēšanas grafiku un dēla audzināšanu?

Grūti. Pagaidām es vēl nespēju līdz galam paredzēt, kā mana bērna personībā atspoguļosies mans dzīvesveids un mana profesija. Nevaru sacīt, ka esmu par 100 procentiem apmierināta ar sevi šajā jomā, taču lielākoties manas pretenzijas ir vērstas tieši pret šīm manām personības šķautnēm.

Galvenās grūtības sagādā nevis tas, ka mēs ar dēlu pavadām maz laika, bet šīs laika pavadīšanas kvalitāte. Germanam ir dota samērā liela vaļa paust savas vēlmes, viņam gandrīz vienmēr ir izvēles iespējas. Bet es varu būt ar viņu arī samērā stingra. Mana dzīve pašlaik ir tāda, ka es vienā personā iemiesoju vairākas lomas.

Germanam ir tētis – viņš piedalās bērna audzināšanā, ļoti bieži brauc pie mums, abi ar dēlu brīnišķīgi satiek, mēs esam draudzīgi. Bet vienalga – šķiroties no vīrieša, gribot negribot pati kļūsti par ģimenes galvu. Katru dienu es pieņemu svarīgus lēmumus un tajā neiztikt bez manas vīrišķīgās būtības.

– Jūs reiz sacījāt: "Par bijušajiem režisoriem un bijušajiem vīriešiem – vai nu labu, vai neko!" Tādēļ, skarot attiecību tēmu, parunāsim par potenciālu. Kādam jābūt vīrietim, lai jūs ieinteresētu?

Man vīrietis nozīmē pirmkārt viņa nodarbošanos. Esmu gatava būt otrajā vietā un pat vēlos būt otrajā vietā pēc viņa darba. Jo vīrietim nodarbošanās ir primāri svarīga. Turklāt, pats par sevi saprotams, es nekad nepiekristu būt otrajā vietā pēc kādas citas sievietes.

Tam, ko vīrietis dara, jāraisa cieņa. Tieši cieņa – tā ir degviela, kurai pateicoties, pat aizraušanās var saglabāties ilgus gadus.

Mani aizķer personība – man šķiet, tā ir ļoti seksīga.

Nav būtiski, kādi ir cilvēka sejas vaibsti un ķermeņa uzbūve, man svarīgi, lai viņš mīlētu un rūpētos par sevi. Jo rūpes par sevi nozīmē arī rūpes par savu ķermeni. Ķermenis taču ir tā forma, kurā cilvēks sevi rāda pasaulei, tādēļ vieglprātīga attieksme pret to, kaut kāda pašiznīcināšanās man nešķiet pievilcīga.

Vēl es nepieņemu melus. Apzinos, ka cilvēka dzīve sastāv no kompromisiem un sīkiem meliem, kuri ir klātesoši daudzos saziņas momentos, tomēr man ir ļoti grūti to paciest.

– Kas jūs iedvesmo, palīdz sakārtot domas? Vai ir kāda īpašā darbība, kas dod spēku?

Dievinu bezsvara sajūtu, kuru sniedz peldēšana. Manā dzīvē ļoti trūkst sporta. Bet ar manu grafiku jebkuras sistemātiskas nodarbošanās – tā ir greznība.

Enerģiju uzlādē saikne ar dabu. Reizēm man pietiek vien vienkārši apstāties, palūkoties uz debesīm vai koku zaru šūpošanos, lai smeltos to spēku. Uzlādē arī sarunas ar interesantiem cilvēkiem, viņu apbrīnošana. Un, protams, ceļojumi un grāmatas. Es vienmēr lasu – lidmašīnās, filmēšanas starplaikos, mājās – it visur.

– Par ko bija pēdējā grāmata, kuru izlasījāt?

Pēdējā grāmata, kas mani aizrāva – Džeimsa Holisa "Kāpēc labi cilvēki rīkojas slikti". Tā ir par personības ēnas pusi, kas piemīt mums visiem. Es daudz lasu par psiholoģiju. Runājot par daiļliteratūru – sen neesmu tā kaifojusi kā par Ainas Rendas romāniem "Atlants iztaisnoja plecus" un "Avots" – tās ir grāmatas par progresīvu egoismu, kurš ir dzīves virzītājspēks.

– Daudziem aktieriem raksturīgs sapņainums. Vai varat sevi saukt par sapņa cilvēku?

Neesmu sapņa cilvēks, esmu mērķa cilvēks. Manā skatījumā sapnis ir kaut kas īslaicīgs, kuram mēs piedodam nepieejamības toni. Tas ir kaut kas tāds, kas var izraisīt tauriņu lidināšanos vēderā.

Man nav sapņa, bet ir savs skatījums par laimi. Es baudu mirkļus, bet, kad laime pagājusi, es neķeros pie pagātnes. Tāpat es attiecos pret nākotni. Man daudz svarīgāk ir tas, kas notiek šeit un tagad.

Intervijas ilustrēšanai izmantotas fotogrāfijas no filmas "Tas, ko viņi neredz" filmēšanas gaitas. Foto: Juris Zaleskis.