Neiroloģijas rezidente Lelde: medicīnas rezidenti ir 21. gadsimta vergi  (4)

Ar Leldi tiekos Gaiļezerā jeb Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā. Laika sarunai nav daudz, jo jaunajai dakterei drīz jau ir jāskrien atpakaļ pie pacientiem, bet mēs nolienam maliņā, lai netraucētu apkārtējiem.

Nē, Lelde nav zinājusi, ka gribēs kļūt par ārstu jau agrā bērnībā, apskaidrība nākusi kā zibens no skaidrām debesīm devītās klases laikā, kad bijis jāizlemj, uz kādu vidusskolas novirziena klasi iet. Un jau tad ar dzelžainu mērķtiecību virzījusies pretī savam mērķim, pat Zinātniski pētniecisko darbu (ZPD) rakstījusi par onkoloģiju jeb ļaundabīgiem audzējiem. Lai iegūtu pirmā līmeņa profesionālo izglītību medicīnā, jāstudē ir seši gadi, tas ir pirmais solis pretī ārsta karjerai. Protams, neviens tev pacientus uzreiz nedod. "Pirmajos kursos saskarsme ir tikai ar grāmatu, kontakta ar īstiem, dzīviem pacientiem nav. Ir jāmācās līdz trijiem rītā, un tikai tad, iespējams, tu paspēsi izdarīt visu, kas paredzēts. Saskarsme ar pacientu parādās tikai trešajā kursā, bet to nevar salīdzināt ar rezidentūru, kad vienā momentā no kontroldarba rakstīšanas par slimību tu pēkšņi ārstē īstu cilvēku. Protams, sešu gadu laikā jau sanāk pagaršot to medicīnu, bet personiski es to kārtīgāk izjutu strādājot, jo paralēli studijām trīs gadus strādāju Bērnu slimnīcā, uzņemšanas nodaļā par māsiņu," pieredzē dalās Lelde.

Par labu neiroloģijas rezidentūrai gan Lelde bija noskaņojusies jau otrā kursa laikā, tagad gan esot nedaudz pārdomas par dzīvi, jo viņu interesē tieši bērnu neiroloģija, bet pirms tam obligāti četrus gadus, gribot negribot, jāapgūst pieaugušo neiroloģija. "Es gribu būt tieši bērnu ārsts, jo tas mani ļoti pievelk. Kā bērnu ārsts tu izdarīsi visu iesējamo un neiespējamo, lai tikai redzētu smaidu bērna sejā. Domāju, ka strādājot ar bērniem, samazinās cinisms pašā ārstā, un arī mirdzums acīs saglabājas daudz ilgāk. Bērnu ārstu var atpazīt jau pa gabalu – acis mirdz, ir cerību dzirksts," interesi par bērniem skaidro Lelde.

"Kopā, lai sasniegtu savu mērķi, man rezidentūrā būs jāpavada seši gadi – četri kā pieaugušo neirologam un divi kā bērnu neiroloģijas rezidentam. Pagaidām adaptācijas periods ir ilgs un smags, no studenta par rezidentu, bet es zinu un saprotu, kāpēc to daru, un tas virza mani uz priekšu," stāsta Lelde. Viņas ikdiena ir gana aizpildīta – katru darba dienu no astoņiem rītā līdz četriem pēcpusdienā ir jābūt Neiroloģijas nodaļā, kur viņai ir sava palāta, savi pacienti. Visas viņas darbības uzmana un vaktē ordinators, kurš ir atbildīgs par Leldi un viņas rezidentūru. Kā atzīst pati rezidente, ļoti svarīgi, lai ordinators iedvesmo un ir kā paraugs, tas iedvesmo un motivē. Katru otrdienu viņai ir teorētiskais seminārs, uz kuru ir jāgatavojas un jāizlasa gana daudz literatūras. Un, ja ir kāda retāka vai aktuālāka slimība nodaļā, Lelde papildus lasīs un interesēsies par to, lai apgūtu papildus nepieciešamās zināšanas.

Turklāt divas līdz četras reizes mēnesī viņai ir jādežūrē diennakti Uzņemšanas nodaļā. Dežūras nereti iekrīt darba dienās, tad gan sanāk būt divās vietās vienlaikus. "Tad jāpaspēj strādāt gan nodaļā, kas ir devītajā stāvā, gan dežūrēt uzņemšanā, kas ir pirmajā stāvā – diezgan laba skraidīšana sanāk. Arī parastajās darba dienās, jo nav jau tā, ka četros man beidzas darbs – ja atved smagu pacientu pusčetros, tad bieži vien sanāk palikt līdz sešiem, līdz septiņiem. Es nevaru aiziet mājās četros, mans darbs tā īsti nekad nebeidzas, jo man nekad nevar būt vienalga. Skarbi jau skan, bet patiesībā mēs esam 21. gadsimta vergi – tie, kuri nedabū budžeta vietas, viņiem jāiet piecas reizes nedēļā uz nodaļu, jādežūrē, un vēl jāmaksā par to! Man gan ir paveicies, esmu budžetā, bet tāpat paralēli piestrādāju Jelgavas uzņemšanā, lai būtu labākas finanses. Es negribētu žēloties par to, ka ir neatbilstošs atalgojums, bet, protams, dažreiz domāju un salīdzinu, cik saņem citu profesiju pārstāvji, cik daudz strādā citi – tad ir, kā ir..."