Ģimenē, kurā aug bērns ar īpašām vajadzībām, bieži vien visa enerģija un laiks paiet rūpējoties par to, kuram tas nepieciešams visvairāk. Taču šajās ģimenēs aug arī veseli bērni jeb kā mammas sauc – "tipiskie" bērni –, un tieši viņiem bieži vien pietrūkst nepieciešamā uzmanības daudzuma, jo vecāki pārsvarā ir aizņemti ar īpašo māsu vai brāli. Kā izdzīvot šādā situācijā, veselie bērni meklē un atrod katrs savu stratēģiju – cits ātrāk pieaug un kļūst patstāvīgs, cits cenšas būt vislielākais palīgs mammai un tētim, faktiski uzņemoties pieauguša cilvēka pienākumus, vēl cits ar sliktāku uzvedību signalizē – sak: "Es arī te esmu, man vajag uzmanību!"
Savukārt īpašo bērnu mammas, lai gan bieži vien pat apzinoties, ka veselajam bērnam uzmanību pievērš mazāk, neko īsti nevar mainīt – spēka ir tik daudz, cik ir, un ikdienas grafiks ir pārpildīts. Tiesa, īpašie bērni ir atšķirīgi – kādam veselības problēmas nav tik nopietnas, bet citiem savukārt aprūpe vajadzīga 24 stundas dienā un septiņas dienas nedēļā. Mammas izdeg, zaudē interesi par savām vēlmēm un vajadzībām, teju mehāniski tikai darot ikdienas lietas. Lai mammām un veselajiem bērniem kaut uz laiku radītu citu sajūtu, mākslu terapijas un izglītības centrs "MĀ Telpa" īstenoja Baltijas–Ziemeļvalstu projektu "Radīsim tiltus kopā: mākslu terapija ģimenēm, kurās ir bērns ar īpašām vajadzībām". Tā mērķis ir pievērst sabiedrības uzmanību sociāli aktuālai tēmai – to ģimeņu labizjūtai, kurās ir bērns ar īpašām vajadzībām.
Projektā trīs mēnešu laikā notika 10 bezmaksas mākslu terapijas grupu sesijas vecākiem un 10 sesijas īpašo bērnu brāļiem un māsām Latvijā un Lietuvā. Projekta dalībniekiem – vecākiem, tika sniegta iespēja atslēgties no ikdienas skrējiena, veltot laiku tikai sev, satikt citus vecākus ar līdzīgām problēmām un vienam otru iedvesmot. Savukārt brāļiem un māsām mākslas terapijas grupā bija iespēja iepazīt, apzināties un paust dažādas emocijas ar mākslas materiālu starpniecību, kā arī mijiedarboties un tuvāk iepazīt vienam otru.
Portāls "Cālis" sarunājās ar trīs projektā iesaistītajām mammām, lai uzzinātu, kādas atziņas un ieguvumus sniegusi šī terapija, savukārt nodarbību vadītājas pastāstīja par savām darba metodēm. Mākslas terapeite Laura Danilāne, kura darbojās ar bērniem un savās nodarbībās daudz piedāvāja darboties ar krāsām – zīmēt, līmēt, aplicēt – atzīst, ka tādā veidā bērni iemācās atpazīt emocijas, tostarp tādas kā dusmas, skumjas, vientulība. Un, jā, nereti zīmējumos var arī dominēt melnā krāsa, taču no tās nevajadzētu bīties, kā dažreiz šķiet vecākiem. Bet par visu plašāk lasi turpinājumā!
Mamma Zanda: "Dēls pēc terapijas atzina, ka ģimenē nejūtas vajadzīgs. Šī atziņa ļoti skumdina"
Zanda ir divu bērnu mamma – 11 gadus vecā meita ir īpašais bērns un viņai ir "tipiskais" brālis – septiņgadnieks. Turklāt Zanda ir asistents ne tikai savai meitai, bet arī savam tēvam – tātad uz sievietes pleciem ir divi īpaši aprūpējami tuvinieki. Zanda sarunā atzīst, ka pati jūtas uz izdegšanas robežas, jo ikdienas rūpes ir nogurdinošas – dzīve norit vienā skrējienā. Iespēja piedalīties šajā terapijā faktiski bijusi arī kā iespēja doties uz randiņu ar dēlu. Tikai divatā! Bieži tā negadās.
Zandas meitai ir garīgās attīstības un runas traucējumi. Brāli kaitinot, ka māsa visu darot lēnāk un nevar paveikt tik daudz lietu kā viņš. Mamma uzskata, ka meita nākotnē varēs kļūt par pilnvērtīgu ģimenes locekli, un lai tas notiktu, darīts tiek ļoti daudz – nodarbības un dažādas terapijas vecāki piedāvā visu laiku. Tomēr ģimenē cenšoties neuzsvērt, ka māsa ir īpašāka par brāli.
Zanda atzīst, ka viņas un arī visu pārējo īpašo bērnu vecāki savā ziņā visu laiku atrodas tādā kā kaujas pozā, jo visu laiku par kaut ko ir jācīnās. Tagad, piemēram, Zanda izcīnījusi iespēju, ka viņas meita sāk apmeklēt vispārizglītojošo skolu, lai gan pagastā nemitīgi tiek norādīts, ka šādi bērni nav gaidīti parastā skolā. "Tā ir cīņa ar vējdzirnavām. Bet jebkurā gadījumā – vai es cīnos vai necīnos – mentālā veselība tiek ietekmēta," atklāta ir mamma.
Nodarbībās Zandas dēls esot izzīmējis savu sāpi. Bērni daudz runājuši par emocijām. "Puika iemācījās atpazīt savas emocijas un nosaukt tās vārdos. Viņa zīmējumos parādījās melnā krāsa. Un atzīstu, ka jutos ļoti bēdīga, pat stīvām kājām, kad uzzināju, ka dēls jūtoties nevajadzīgs ģimenē," stāsta Zanda. Viņa gan paturpina, ka ir labi, kad to zini, un tagad svarīgākais saprast, kāpēc viņš tā jūtas.
Savukārt kustību terapeite darbā ar mammām esot bijusi ļoti saudzīga – nodarbības sākumā mammas vispirms esot izrunājušās, katra atklājot savu tās dienas vai nedēļas sāpi. Bet pēc sarunām šīs emocijas tika izkustinātas kustībā.
"Savā ziņā šīs tikšanās ar citām mammām bija kā pašpalīdzības grupas. Tu jūties iederīgs šajā komūnā. Uzklausot citu ģimeņu stāstus, pašam sava bēda, iespējams, šķiet pat pusbēda. Jā, sevi pieķēru pie domas, ka kopābūšana ar meitu man dažbrīd šķiet smacējoša, taču šeit neviens tevi par to nenosoda, jo saprot," stāsta Zanda.
Viņa apliecina, ka ikvienā ģimenē, kur aug īpašais bērns, gadiem krājas dažādas emocijas un pašu vēlmes ir kaut kur noglabātas, taču kādā brīdī tas viss nāk uz āru. "Tā mēs savā burbulī ārdāmies, eksplodējam, tāpēc šāds sazemējums – sarunas ar citām līdzīgām mammām – ir tik ļoti vajadzīgas," uzsver Zanda.
Pēc terapijas, kas gan prasoties pēc turpinājuma, viņa sapratusi, ka strauji kaut kas jāmaina saistībā ar dēla labsajūtu ģimenē, jo mazais zēns faktiski ir arī uzņēmies mammas glābēja lomu – cenšoties būt gan tēva, gan vīra vietā. "Tas nav bērna pienākums – rūpēties par manu labsajūtu," atzīst Zanda.
Mamma Velga: "Saprast, ka tev vienīgajai nav jocīgs brālis"
Velgai arīdzan ir divi bērni – deviņus gadus veca meita un septiņgadnieks, kurš ir īpašais bērniņš – viņam ir Dauna sindroms.
Arī Velgas ikdiena ir ļoti aizpildīta ar dažādiem pienākumiem, taču savā grafikā atradusi vietu, lai iesaistītos šajā terapijā. Viņas meitiņai jau ļoti agri nācās kļūt patstāvīgai, jo mammai vairāk laika un uzmanības jāvelta brālim. Kopš 1. klases meita pati brauc uz skolu un mūzikas skolu. Šīs terapijas nodarbības abām ar meitu bijušas svarīgas, lai pabūtu tikai divatā, jo parasti jau visur arī tiek ņemts līdzi brālis.
"Man dalība terapijā bija laiks sev, stundas, ko paturēt tikai sev," saka Velga. Līdz šim viņa apmeklējusi dažādas nodarbības un kursus, kuros galvenā tēma bija saistība ar bērnu audzināšanu, attīstības veicināšanu, taču šoreiz sieviete ieguvumus saņēmusi sev personīgi. "Šī bija vieta, kur mēs, īpašo bērnu mammas, varējām būt normālas, atklātas. Varējām izrunāt lietas, ko citiem parasti nestāsta, un justies saprastas," stāsta Velga.
Savukārt viņas meita nodarbības baudījusi kā tusiņu – gan iespēju atkal satikties ar senākiem draugiem, iepazīties nometnēs īpašo bērnu ģimenēm, gan satikt jaunus draugus. "Klasē viņa ir vienīgā, kurai ir jocīgs brālis, taču šeit visi ir vienādi – vari runāt un uzvesties patiesi, neuztraucoties par to, kāda un kas ir tava ģimene," atzīst Velga.
Mamma Arina: "Vienīgais laiks sev!"
Arina audzina četrus bērnus – 18, 10 un divus gadus vecas meitas, kā arī četrgadīgo dēliņu, kurš ir īpašais bērniņš ģimenē. Viņš ir zēns ar ļoti smagiem kustību traucējumiem. Arina nesen kā atsākusi strādāt, un viņa pat atklāti saka, ka, iespējams, tā ir bēgšana no mājām. Dēliņam ir asistente, un viņa aprūpē ļoti aktīvi piedalās arī tētis. Tādēļ Arina arī atzīst, ka viņai patlaban gan fiziski, gan emocionāli ir vieglāk, jo ir laba atbalsta komanda. Tomēr terapija viņas ģimenei, precīzāk mammai un 10 gadus vecajai meitai, bijusi īpaša iespēja pabūt tikai divatā, abām parunāties, kas ikdienā tik bieži nesanāk.
"Šie trešdienas vakari man bija vienīgais laiks, kad būt pašai. Mirklis, ko veltīt tikai sev," saka Arina. Bet meita nodarbībās daudz ieguvusi, iemācoties atpazīt emocijas un runāt par tām. Tagad jau mammas uzdevums – būt klātesošai bērnam un uzklausīt to, kas uz sirsniņas. "Tā nav lepnība – meklēt un saņemt atbalstu no malas, bet tā ir vajadzība, jo ģimene viena to nespēj "iznest"," par ģimenēm ar īpašajiem bērniem saka Arina.
Deju un kustību terapeite: "Tas ir liels izaicinājums – būt pašam"
Projekta vadītāja un sertificēta deju un kustību terapeite Simona Orinska stāsta, ka pirms projekta īstenošanas viņa veica arī terapijas dalībnieču izvērtēšanu par to, kādas ir viņu gaidas. Un mammas atzinušas, ka viņām nav laika tikai sev. "Šīs mammas ir pieradušas dzīvot citiem. Tu pats sev esi pēdējā vietā. Tāpēc šajās nodarbībās īpaši svarīgi bija sniegt sievietēm iespēju pabūt tikai ar sevi. Šī grupa bija ļoti sirsnīga, un savstarpējs atbalsts viņām ir ļoti svarīgs. Šīs mammas ikdienā dzīvo tādā kā iekšējā pretestībā – no vienas puses viņas izrāda mīlestību pret ģimeni, rūpes, taču no otras – pašas ir nogurušas, nereti jau uz izdegšanas robežas," atzīst Simona.
Nodarbību laikā mammas centās apzināties, kas notiek ar viņu ķermeni, kādas ir viņu emocijas, psihiskās robežas. Jā, 10 sesijas neesot daudz, tomēr tās sniedza atspēriena sajūtu. Simona stāsta, ka nodarbību laikā tika veidota vientulības skala. Šī vientulība sievietēs ir daudz dziļākā līmenī, nekā varētu iedomāties. Un šī sajūta saistīta ar to, ka viņas nav iekļāvušās sabiedrībā kopumā, bet tikai tādā sava veida komūnā. "Viņām ir nemitīga cīņas spara sajūta, un visu laiku atrasties šādā spriedzes stāvoklī ir grūti," saka Simona.
Mākslas terapeite: "Krāsas ir palīdzošas emociju vizualizēšanai un no melnās nav jābaidās!"
Sertificēta mākslas terapeite Laura Danilāne stāsta, ka nodarbībās ar bērniem liela uzmanība pievērsta emociju iepazīšanai – kādos vārdos tās var nosaukt un kā tās sasaistīt ar sevi. Viņa atzīmē, ka bērniem, kuriem ir slims brālis vai māsa, raksturīgas ir pretrunīgas iekšējās izjūtas – kā viņi jūtas realitātē un ko no viņiem sagaida, lai viņi justos tā vai citādi. Vēl nodarbību laikā akcents likts uz piederību grupai nostiprināšanu. Bērniem mācīja socializēties, lai viņi zinātu, ka nav vieni savās emocijās. "Bērni mājās grib būt īpaši, taču tur jau ir kāds cits īpašais bērns, un līdz ar to ģimenē viņam nav iespēju par tādu kļūt. Savukārt skolā šie bērni vēlas iekļauties kolektīvā, bet arī tur viņiem tādu iespēju īsti nav, jo ģimenes situācijas ir dažādas," skaidro mākslas terapeite.
Nodarbību laikā bērni tika iesaistīti zīmēšanā, jo šādā veidā viņi var pastāstīt, kā jūtas. Bet jāatceras, ka bērna zīmējumu nevajadzētu tulkot pašam. Danilāne mudina vienmēr bērnam pavaicāt, ko viņš attēlojis. Nevis: "Tā māja ir tā māja?" bet "Kas tā par māju?", rosinot bērnu runāt. Mākslas terapeite apliecina, ka vecāki mēdz satraukties par melnās krāsas izmantošanu zīmējumos, pat aizliedzot to lietot. Taču tā neesot pareizā pieeja. "Jāizkrāso to krāsu, pat ja tā ir melnā, tik daudz, cik bērns to vēlas. Jā, iespējams, šīs krāsas izmantošana var liecināt par to, ka bērns ir drūms, bet tādā gadījumā tālāk jāšķetina, ar ko tas saistīts. Svarīgi ir saprast, kas ar bērnu notiek. Ļoti iespējams, ka ar melno krāsu viņš vēlas mums kaut ko pateikt," saka Laura.
Viņa norāda, ka māksla var būt palīdzoša izpaust emocijas – caur tēliem izstāstīt savas sajūtas. Un ir svarīgi bērnā klausīties, ko viņš pastāsta par savu zīmējumu. Tā savā ziņā ir iespēja paraudzīties bērna emocionālajā pasaule, uzsver Laura.
Labdarības organizācijas "Palīdzēsim.lv" vadītāja Ilze Skuja pastāsta, ka īsi pirms valstī noteiktajiem ierobežojumiem notika svinīgs projekta noslēgums, kura laikā tika veikts apkopojums par iegūto un pieredzēto – bērni veidoja savu darbu izstādi, kas tapuši projekta laikā, mammas caur deju un kustību dalījās pieredzē, un visi kopā izjutām gandarījumu par piedzīvoto, kā arī vēlmi turpināt, jo pshioemocionālais atbalsts šīm ģimenēm ir vitāli nepieciešams arī turpmāk.
Mākslu terapija ir veselības aprūpes virziens, kas radošā formā, izmantojot mākslas materiālus, ķermeņa kustību un/vai rekvizītus, ļauj ģimenēm piedzīvot kopības un pieņemšanas izjūtu, sniedz atbalstu emociju izpausmei, kā arī iekšējo resursu un iespēju apzināšanai.
Projektā apvienojas Latvijas un Lietuvas mākslu terapeiti, kā arī dāņu kolēģi no Olborgas universitātes centra, kas veic projekta pētījuma daļu. Projektu organizē mākslu terapijas un izglītības centrs "MĀ TELPA", sadarbībā ar "Palidzesim.lv", "Lietuvas Deju terapijas asociāciju", "Integrated Dance DK" (Dānija) un "RELATE Research Laboratory of Art and Technology" (Dānija). Projektu atbalsta Ziemeļvalstu un Baltijas valstu NVO programma.
