"Pelnrušķītes" bērnība
Vaicāta par savu ikdienu, šī brīža nodarbošanos, kā arī bērnības atmiņām, Margarita atzīst, ka viņai bērnība pagājusi pelnrušķītes garā, sapņojot par vaļasprieku, ar ko aizrāvās meitenes brālis.
"Gribētos teikt – bērnība kā bērnība – tēvs ar māti un brālis. Bet tomēr pateikšu ko vairāk. Bērnība man pagāja, teiksim, kā pelnrušķītei. Bet ne tādēļ, ka man būtu ļauna pamāte un trakas māsas. To drīzāk varētu raksturot no mana iekšējā pārdzīvojuma! Man ir jaunāks brālis, kurš, tēva mudināts, aizrāvās ar motokrosu (savā laikā Aigars bija gan Latvijas, gan Baltijas čempions savā klasē). Savukārt man, kā meitenei, šāda nākotnes vīzija netika iedota. Toreiz mans karstākais sapnis bija trenēties un kļūt par motokrosa uzvarētāju čaļu vidū un tikai pēc uzvaras novilkt ķiveri, zem kuras apslēpti zeltaini, gari mati, lai visi redzētu, ka uzvarējusi ir meitene. Tolaik Latvijā nebija nevienas meitenes, kas startētu šajā sporta veidā. Tas, protams, palika tikai sapnis, lai gan nenoliegšu, esmu uzkāpusi uz krosinieka un pa smilšaino trasi arīdzan esmu braukusi.
Atceros savu pirmo mērķi, kad es gribēju velosipēdu, bet tēvs noteica, ka man pašai tas ir jānopelna. Sākotnēji tas šķita netaisnīgi, es dusmojos, raudāju, bet pēc tam nomierinājos un naudiņu nopelnīju.
Protams, varētu jau gari un plaši stāstīt par bērnību un to, cik grūti reizēm bija, jo viss tika ieguldīts brālī un bija stingri vecāki… Tomēr esmu ļoti pateicīga vecākiem par visu, kas tika ieguldīts arī manī, jo, pateicoties viņiem, tā laika šķietamajā netaisnīgumā un disciplīnā es izaugu ar pienākumu apziņu, augstu atbildības sajūtu un mērķtiecību, kas man dod sparu un uzdrīkstēšanos uzsākt un arī pabeigt iesāktās lietas un sasniegt mērķus šodien," stāsta Margarita.
"Atceros savu pirmo mērķi, kad es gribēju velosipēdu, bet tēvs noteica, ka man pašai tas ir jānopelna. Sākotnēji tas šķita netaisnīgi, es dusmojos, raudāju, bet pēc tam nomierinājos un naudiņu nopelnīju, pārrakstot datorrakstā profesora Boruka manuskriptu grāmatas publicēšanai. Tas notika skolas laikā, kad it kā būtu bijis jāmācās, lai no rīta celtos uz skolu. Bet tā nu es naktī sēdēju un pārrakstīju dažkārt nesaprotamo rokrakstu. Un ar kādu lepnumu un gandarījuma sajūtu es ar pašas nopelnīto naudu braucu uz veikalu, lai nopirktu savu velosipēdu!"
Tieši šādu, it kā šobrīd maznozīmīgu detaļu dēļ Margarita vēl šodien no sirds pateicas vecākiem par katru viņu sniegto mācību, dažkārt skarbo un tolaik neizprasto vārdu un pienākumiem, jo tie padarījuši viņu par to cilvēku, kas Margarita ir šobrīd.
Bez Dieva atļaujas no galvas nenokritīs ne matiņš
Katrai sviedru pilītei un paceltajam kilogramam ir sava nozīme manā izaugsmē un progresā. Vēlos iedrošināt katru sievieti – mēs varam daudz un vēl vairāk, atliek tikai vēlēties, nesūkstīties par to, kā nav vai ko gribētu, neskatīties uz pārējiem, jo mēs katrs dzīvojam savu dzīvi.
Nav nekā briesmīgāka par remdenu attieksmi
Es nesēžu uz vietas. Man patīk kustēties, un to iesaku ikvienam. Tā ir brīnišķīga sajūta, jo tā atbrīvo un sniedz pozitīvas emocijas!
Grūtības sākas tad, kad nākas pārvarēt savas bailes
Jāmeklē iespējas, nevis atrunas!
Jāmeklē iespējas, nevis atrunas
Ja kāds saka, ka ir sasniedzis pilnību, tad es neticu, jo process uz pilnveidošanos un harmoniju ir nebeidzams, un tas ir pats aizraujošākais. Es jūtos labi, kad man ir mērķis, uz ko tiekties, jo tas liek mobilizēties, tas neļauj slimot, krist depresijā, ieslīgt sevis žēlošanā vai domāt par to, kā nav.
