Foto: F64
Katru gadu sev apsolos, ka šogad šie būs mani vislatviskākie un visskaistākie Jāņi, kuros atradīšu savu īsto un vienīgo, bet vienmēr kaut kas noiet greizi. Arī šoreiz…

Jau no bērna kājas nezināmu iemeslu dēļ man pret šiem svētkiem ir ļoti lielas ekspektācijas, šķiet, ka jānotiek kaut kam patiesi maģiskam, vismaz tā visi runā – gada īsākā, maģiskākā nakts. Runā, ka tad viss esot iespējams. Ja Vecgada svinības vēl spēju uztver mierīgi, bez īpašām gaidām, tad ar Līgo man kaut kā nu pavisam neiet – jau aprīlī sāku uztraukties, kur šogad labāk būtu svinēt svētkus.

Pirmais piedāvājums nāca no Kurzemes puses, iztēlojos svaigo gaisu pie jūras, stipro vēju un smilšainās pludmales, skaisti! Bet tad draudzene Māra uzaicināja mani uz līgošanu pie viņas uz Vecpiebalgu, viņas brālēns šogad tur organizējot milzu svinības latviskā gaisotnē… Hmmm, nu jau es sāku kost pirkstos. Tik ļoti negribās izdarīt nepareizo izvēli, ja nu vienā vai otrā vietā ir foršāk? Un tad tie piedāvājumi sāka birt kā no pārpilnības raga – viens tepat Mārupē, otrs Ainažos un vēl Jelgavā un Bauskā. Ja citus gadus Līgo vakara svētku vietu ar uguni nevar atrast, tad šogad visi izdomājuši reizē kaut ko organizēt. Kā, pie velna, lai es izvēlos? Beigās izšķīros par labu tam variantam, kas varētu būt visdaudzsološākais papardes zieda meklēšanas partnera atrašanā, un tas bija Vecpiebalgas variants.

Uz laukiem izbraucām ceturtdien ap pulksten 14. Mēs ar Māru nolēmām braukt divatā, lai nesteidzīgi varētu iebraukt veikalā un sapirkt ciema kukuļus. Tas tik tiešām sanāca nesteidzīgi, jo šķita, ka Rīgu visi iedzīvotāji izdomājuši pamest vienā laikā. Sēdēju pie stūrēs, sviedri krita uz manas baltās blūzes, un domāju, cik stulbi, ka nepapildināju kondicionieri, nu abas ar Māriņu savos skaistajos tautas tērpos cepāmies ārā. Alus un mans pašas sietais siers bagāžniekā bija uzrūguši un šķita, ka sliktāk jau vairs nevar būt, līdz mirklim, kad Māra iekliedzās: "Ak mans Dievs! Brālēns ir uzaicinājis arī Juri!!! Vari iedomāties?! Manu bērnības dienu mīlestību!" Tikai ne to, tas nozīmē, ka es jau tā svešā lielajā kompānijā būšu pamesta viena kā pirksts, bet no otras puses varbūt pat labi, jo tad man būs vairāk laika atrast savu papardes kompanjonu.

Man patiesībā nekad nav bijusi tā laime atrast papardes ziedu. Vienmēr es vai otrs ir bijis pārāk lielā žvingulī, vai arī nav piemērota kandidāta, vai arī lietus līst tik stipri, ka vazāties riņķī nevienam negribas, visi sēž pa mašīnām. Bet šogad esmu apņēmības pilna to atrast. Salasījos horoskopu, kur sacīts, ka šogad visauglīgākais laiks jaunām attiecībām esot ap diviem rītā, tātad – nekāda gulēšana!

Vecpiebalgā iebraucām ap astoņiem vakarā. Lai gan bijām izcepušās, nogurušas un trīs reizes sastrīdējušās pa ceļam, vienojāmies, ka bez vainagiem ierasties nevaram. Tāpēc metām auto malā pie pirmās pļavas un gājām plūkt puķes. Kā tad es atradīšu paparžu partneri, ja man nebūs vainadziņa, ko nocelt? Abas ar Māru centāmies salasīt trejdeviņas puķes, lai viss ir kā nākas, bet abas kopā spējām salasīt vien desmit dažādus ziedus, man nav ne jausmas, kā kāds var atrast trīsreiz vairāk?! Nu bet katram savs, man vismaz būs skaista galvasrota pilna ērču un āboliņu.

Svinības izvērtās ļoti skaistas un jaukas, visi dzēra alu, visi dejoja un visi dziedāja. Māra visu laiku čubinājās ar Juri, bet es laku mājās brūvēto alu un metu acis uz kavalieriem. Ar acīm ievēroju, ka bija viens ļoti tumsnējs, skaists vīrietis, kā laika gaitā noskaidroju, viņu sauca Kārlis. Abi devāmies nostāk, lai papļāpātu. Viņš – ar savu aliņu pudelē, es ar savu alus kausu. Laikam jau brūvējums bija gana stiprs, jo pēc astotā kausa mana atmiņa pārtrūka...

Foto: F64

Un tagad es cenšos salikt kopā vakardienas notikumus kā puzli, pa maziem gabaliņiem. Es pamodos vienā istabā ar Māras brālēna omīti, kas pats par sevi jau ir baisi. Ome skaļi krāca, bet es tikai apakšveļā gulēju uz dīvāna, apsegta vai pati sasegusies ar biezu deķi, pie gultas kaudzē mētājās manas drēbes. Trauksmaini meklēju vitāli svarīgāko lietu – savu mobilo telefonu, tas bija svārku kabatā un pulkstenis rādīja vienpadsmit no rīta. Desmit neatbildēti zvani no Māras, kā arī viena īsziņa no viņas: "Genovev, kur pie velna Tu esi!?!?!?! Uzreiz atzvani man kā saņem īsziņu!". Ak jel, es tak nevaru tagad viņai zvanīt, pamodināšu omi. Piecēlos sēdus, galva bija kā spainis, kāri lūkojos vai kaut kur nav kāda ūdens glāze. Nebija. Nekā skāba vai sālīta arī ne. Jutos kā Kārlēns un Rūdis no Skroderdienām kopā ņemti.

Skaidrs, ka visu mūžu vienā istabā ar svešo omi nevarēšu palikt, tāpēc saņēmos doties ārā un noskaidrot, kas vakardien noticis. Tik milzīgs atmiņas zudums man nekad nebija bijis, protams, šad tad ir bijušas kādas miglainākas atmiņas, bet šoreiz šķita, ka kāds vienkārši ir paņēmis un pārgriezis manu filmu. Izlavījos no istabas un skrēju meklēt Māru.

Tagad Māra necēla telefonu, bet es biju stresā, jo vēlējos pēc iespējas ātrāk noskaidrot, vai man ir no kauna jāielien zemē vai nē. Pa miglu atceros, ka ar Kārli noteikti bučojos, bet neko vairāk. Māru, vienu pašu bez Jura, atradu atslēgušos pie mūsu automašīnas stūres. Modināju viņu augšā, cerot, ka Māra man spēs atklāt pazudušos puzles gabaliņus: "Ak Genovev... Kā lai tev labāk pasaka. Tu ļoti, ļoti ātri piedzēries, es visu laiku biju ar Juri, un pat nepamanīju pa kuru laiku tu kļuvi pilnīgi nekontrolējama. Vienu mirkli skatos, ka tu klusi maliņā maigojies ar Kārli, šķita jau ka tūlīt dosieties "paparžu" virzienā, bet pēc pusstundas tu plika skraidīji apkārt klaigādama – drosmīgajiem pieder pasaule. Laikam ar Kārli jums bijušas kaut kādas derības vai kā, un tu esot gribējusi viņam pierādīt, ka esi spontāna vai kaut kas tāds. Īsti nesapratu, redzi, Kārlis jau arī nebija labāks, tikai viņam no patērētā alkohola iestājās pretējs efekts un viņš atlūza turpat uz celma, tas tevi ļoti saniknoja un mēģināji viņu buhņīt augšā, bet viņš necēlās. Tad tu ļoti saskābi un teici, ka šī ballīte s*k&jot, un ka tu gribot prom. Tad arī tu aizskrēji nezināmā virzienā... Es centos tevi atrast, bet nesaprotu kur tu paliki..."

"Skaidrs..." nopūtos un saķēru savu sāpošo galvu, tātad man ir vien jāiet atpakaļ pie omes, lai saprastu, kā es nonācu uz tā dīvāna. "Paldies Māriņ par updeitu, vispār man ir ļoti slikti, varbūt, ka es vemšu, bet pirms tam gribu noskaidrot, kas un kā. Iedomājies, cik labi, ka pirms šī pasākuma biju uz vaksāciju? Starp citu, kur ir tavs mīļotais Juris?"

"Juris jau no rīta aizgāja nedaudz nopeldēties, bet tagad laikam pievāc apkārtni. Nu nepārdzīvo Genovev, cilvēkiem ļoti patika tava aktivitāte, un pat kādi četri cilvēki tev pievienojās, tev jau ir smuks tas dibentiņš, vienkārši tu ne pārāk turējies kājās..."

Samīļoju Māru un devos atpakaļ uz dīvaino pamošanās telpu. Izrādījās, ka svešā ome jau ir augšā. "Labdien, man ir šausmīgs kauns, bet varbūt mēs varam nedaudz aprunāties?" uzrunāju omīti, kas tieši klāja manu guļvietu.

"Protams, mazo meitiņ. Es tevi atradu tupam pie akas, pilnīgi pliku ar drēbju saini pasistu padusē un klusi šņukstot, ka neviens negribot ar tevi spēlēties. Un ka tu gribot uz Rīgu, bet 1188 aplikācija sakot, ka autobuss būšot tikai pēc desmit stundām. Tad nu man uznāca žēlums pret tevi, nedaudz centos tevi pierunāt apģērbties, bet vairāk par apakšveļu tu nebiji pierunājama uzvilkt, jo teici, ka Līgo vakarā jābaudot dabas spēks. Un tad izguldīju tevi pie sevis, tas arī viss, mīļo meitēn. Nu nevar tā piedzerties. Jaunai meitenei tas nav smuki! Kas tādu traku skuķi gribēs ņemt par sievu?!"

Mani pārņēma dusmu vilnis, jo šī ome arī bija tā, kas brūvēja slaveno pašmājas alutiņu, bet skaidrs, ka mēle bija jātur aiz zobiem, pati jau vien esmu vainīga. Apskāvu omi, pateicos viņai par naktsmājām, paķēru vainagu, ko biju aizmirsusi kājgalī, un devos ārā pa durvīm neatskatoties.

"Nākamgad gan es forši nolīgošu, riktīgi forši! Noteikti nedzeršu, bet noteikti atradīšu savu papardes ziedu!"

P.S. Genoveva Džonsone ir izdomāts tēls, tāpat kā viņas piedzīvojumi un tajos minētie tēli. Ja saskatāt līdzību ar kādu reālu cilvēku, tad Jums ir laba iztēle.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!