Kad iedomājies par balerīnām, galvā iezīmējas tēli no Degā gleznām: ēteriskas, neaizsniedzamas, gandrīz maģiskas būtnes, kas dejas kustībā slīd pār skatuvi, pārsteidzot ar savu skaistumu un plastiku. Taču kas patiesībā ir aiz šī šķietamā viegluma? Latvijas Nacionālā baleta soliste Ieva Rācene dalās savā pieredzē, stāstot par to, ar ko mūsdienu balerīnai nākas maksāt par "laimīgo dzīvi uz skatuves".
Domājot par gaisīgām un ēteriskām dejotājām, gandrīz nepamanīju, kā Ieva pienāca pie kafejnīcas, kur bijām norunājušas tikties. Mani uzreiz "uzpirka" gaišais meitenes smaids. Stereotips par balerīnu augstprātību un sarežģīto raksturu sagruva mūsu sarunas apmēram otrajā teikumā. Vēl pēc dažām minūtēm kļuva skaidrs, ka manā priekšā ir absolūti netipiska savas profesijas pārstāve.
Nepakļāvīgais dejas bērns: kā kļūst par balerīnu
Ieva Rācene ir dzimusi Cēsīs, taču jau 15 gadus sauc sevi par rīdzinieci. Pati balerīna stāsta, ka bijusi patiešām nepakļāvīgs bērns, tāpēc mamma pastāvīgi centusies atrast īstās nodarbes, lai novirzītu meitenes enerģiju pareizajā gultnē. Vienus pulciņus nomainījuši citi, taču pēc tam, kad nākamās mākslinieces ģimene pārcēlās uz dzīvi Rīgā, mamma desmitgadīgo Ievu aizveda uz Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu. Neskatoties uz baleta pieredzes trūkumu un "vēlīno" vecumu, skolā viņu uzņēma nekavējoties.
Protams, mācīties nebija viegli, īpaši – sākumā. Ik dienu divpadsmit stundas skolā – "pusaudžu dzīvei" laika nav atlicis. Taču, kā saka Ieva, pat visgrūtākajos brīžos viņai nav bijusi vēlme tā pa īstam baletu mest pie malas.
Man ne reizi vien ir nācies dzirdēt stāstus par šausmīgiem sodiem un nejaucībām, ko jaunās balerīnas viena otrai nodara, lai atbrīvotos no "potenciālās konkurentes". Es par to Ievai nevarēju nepajautāt. Viņa nosmējās:
"Sasisti stikli puantēs un sagrieztas baleta čībiņas? Nekas tāds mums nav bijis. Iespējams, tas ir, pateicoties mūsu pedagogiem. Mana klase bija ļoti draudzīga, un nekādu skaudību no malas es nejutu. Baletā tev ir jāsacenšas pašai ar sevi, nevis jācenšas "uzvarēt" kādu citu meiteni vai puisi. Tev vienkārši šodien ir jābūt labākai, nekā tu biji vakar. Tāpēc galvenā cīņa notiek pašā dejotājā. Tu cīnies ar nogurumu, ar sāpēm un dažreiz ar nepārliecinātību, taču kopumā tas viss tevi padara tikai stiprāku. Varbūt kāds mani uzskata par augstprātīgu, bet patiesībā es vienkārši esmu ļoti prasīga – gan pret sevi, gan citiem. Dažkārt ir ļoti grūti apzināties, ka kaut kas neizdodas, kā vajag. Un tad tu pacietīgi trenējies vēl un vēl. Bez šīs īpašības baleta mākslinieka profesija nebūtu iespējama."
Izrādās, no 22 klasesbiedriem skolu pabeidza tikai seši, un Ieva, pateicoties stūrgalvībai, perfekcijai un, protams, talantam, nokļuva uz Latvijas Nacionālās operas skatuves.
- 1. Šokolāde un badošanās: ko patiesībā ēd dejotājas
- 2. "Ja kāja nav lauzta trīs vietās, tu dejosi"
- 3. Privātā dzīve: ar ko tiekas baleta mākslinieces?
- 4. Šeherezāde, feja un kurtizāne: par mīļākajām lomām
- 5. Šaušana, zirgi, rokmūzika un citi trauslās meitenes hobiji
- 6. Vai pastāv dzīve pēc baleta: Ieva Rācene par savu nākotni
Ilgas pēc patriarhāta un īstiem vīriem? Vai un kāpēc vīrieši domā par Romas impēriju 
