Foto: VDT, Skats no izrādes "Līgava bez pūra", 2012

Regīna Devīte ir viena no iemīļotākajām latviešu aktrisēm. Sarunā ar Rolandu Laķi raidījumā "Viņas lielā intervija", kas būs vērojams televīzijā "360TV" ceturtdien, 31. martā, Devīte stāsta gan par Latvijas vīriešiem, gan saviem pirmajiem dzīves mirkļiem Sibīrijā un atgriešanos Latvijā, kā arī kompleksiem, kas, neraugoties uz profesiju, liedz dziedāt. Lūk, neliels ieskats gaidāmajā raidījumā!

Vaicāta, kā vērtē Latvijas vīriešus, kam nereti tiek piedēvēts rakstura trūkums, aktrise atzīst, ka izteikt pārmetumus nevēlas. "Liela vaina jau ir arī sievietēs. Varbūt mēs pašas pie tā esam vainīgas, jo ļoti daudz gribam darīt pašas. Uzkraut sev un stiept, un vilkt un nest, un darīt. Taču domāju, ka Latvijā tomēr ir arī pietiekami daudz jauku un simpātisku vīriešu," teic Devīte.

Arī, savu dēlu audzinot, aktrise pievērš uzmanību vērtībām: "Man gan nav nekādu pretenziju pret Latvijas vidējo vīrieti. Vienmēr ir gribējies, lai dēls būtu gudrs. Ne tik ļoti dažādu zināšanu jomā, bet dzīves gudrs. Lai viņam nav svešas cilvēciskās īpašības – līdzjūtība un cieņa pret citiem. Domāju, ka to var iemācīt."

"Es gan neesmu tā labākā māte. Atceros, kad bija kādas problēmas skolā, neskrēju un neteicu, ka mans bērns ir labākais, bet man bija ārkārtīgi liels kauns dēla vietā. Drīzāk rāju viņu, nevis vainoju skolotājus."

Savukārt, aizdomājoties par spēju dzīvē rast līdzsvaru starp aktrises karjeru un attiecībām, Devīte pauž viedokli, ka ultimātiem neļautos. "Protams, ir tādas sievietes. Greisa Kellija, piemēram. Gan jau, ka tādas situācijas ir iespējamas, taču, ja es piekristu atteikties no karjeras vīrieša labā, domāju, viņš pats vēlāk būtu zaudētājs."

Jāpiebilst, ka aktrises dzīvē nav trūcis liktenīgu pagriezienu. Dzimusi 1956. gadā Sibīrijā un jau gada vecumā atgriezusies Latvijā, Devīte no dzīves izsūtījumā neatceras neko, taču iespaidus par to radījuši mammas stāsti.

"Esmu redzējusi fotogrāfiju, kurā iemūžināta būdiņa, kurā piedzimu. Skats bija drausmīgs, ārā – 40 grādu sals. Laikam jau tas sniedzis savu rūdījumu," atminas Devīte.

Pēc atgriešanās Latvijā aktrise mitinājusies Burtniekos, kur Devītei nu pieder saimniecība 100 hektāru platībā.

"Kad beidzu vidusskolu, man bija milzu sašutums, ka nesaņēmu piedāvājumu stāties partijā. Tolaik biju apzinīga – izgājusi gan pionierus, gan komjauniešus. Piedāvājumu saņēma mans kolēģis, bet es pati – nē," smejas Devīte.

Beigusi Valmieras 4. vidusskolu (1974), Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu (1977), Teātra mākslas institūtu Maskavā (1985), Devīte kopš 1978. gada ir Valmieras drāmas teātra aktrise un izrāžu vadītāja. Tiesa, mākslinieciskā ikdiena un arī ģimene nav nodrošinājusi šodienas teātra pasaulē tik nepieciešamā muzikālā talanta izkopšanu.

"Laikam jau man tas lācis ir uzkāpis uz auss. Es nespēju dziedāt. Pieņemu, ka šodien mani nemaz nelaistu iekšā teātrī. Tagad visiem ir jādzied, jo izrādes kļūst arvien daudzveidīgākas. Nav jau tā, ka nedziedu nemaz, bet man šai jautājumā ir kompleksi."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!