Monēta krita par labu psiholoģijai. Pat neatceros, kāpēc atteicos no filozofijas, bet, šķiet, tas nebija nekāds objektīvais lēmums. Ja es tagad būtu filozofijā, varbūt teiktu – forši, ka neaizgāju uz psihologiem, bet, zinot to, ko zinu tagad, ir labi. Varbūt tagad es gribētu iet kādā citā zinātnē, nedaudz "cietākā".

Kā tu tagad vērtē tā brīža lēmumu?

Cilvēkiem parasti šķiet, ka visi viņu lēmumi ir izsvērti, pārdomāti un kaut kādā ziņā pamatoti, bet no psiholoģijas zinātnes viedokļa mēs neapzināmies, kāpēc kaut ko darām vai izvēlamies. Pavisam nejauši faktori, nejaušas sakritības, kas vispār nav saistītas ar personīgajām izvēlēm. Kaut ko pasaka mamma, tas aizved tur, paņēmu to grāmatu, kaut kas aizķeras, un tad tu domā: jā, tas ir tas, kas jādara!

Vai tev bija pasniedzējs, kura lekcijām un eksāmeniem gatavojies īpaši?

Centos studēt tā, lai nav īpaši jāgatavojas. Pats kaut ko lasīju papildus, lai vairāk izzinātu, ne tikai to, ko pasniedzējs stāsta lekcijās.

Ar bioloģiju gāja grūtāk, jo skolā to īpaši nemācījos. Bija kurss "Psihes bioloģiskie pamati" ar pasniedzēju Juri Imantu Aivaru, lai viņam vieglas smiltis. Viņš parasti teica: "Nu, šo jums mācīja skolā, to mācīja skolā." Es sēžu un neko nezinu, jo skolā to nemācījos... Vairāk pievērsu uzmanību, un beigās man ļoti labi gāja. Tas varbūt bija tāds lielākais izaicinājums.

Tu strādā probācijas dienestā – kāpēc tik smaga izvēle?

Ir cilvēki, kas tiekas aci pret aci ar probācijas klientiem. Tur es varētu piekrist, ka nav viegls darbs. Es esmu datu analītiķis un datu analīzes eksperts, strādāju ar cipariņiem. Tad to tā nejūt. Jā, arī psiholoģijā ir liela daļa skaitļu un statistikas. Man patīk tie cipari, patīk analizēt.

Pirms tam zināju tikai to, ka cilvēki izdara noziegumu un sēž cietumā, bet nezināju, ka ir tādi sabiedriskie darbi, kāds ir to apjoms, kāda ir proporcija utt. Tagad saprotu, ka tādu ir lielākā daļa, aiz restēm sēž mazākā daļa.

Eiropā juridiskā sistēma iet uz to, ka aizvien mazāk cilvēku liek cietumos un vairāk piespriež sabiedrisko darbu, jo tas ir lētāk, iekļaujoši, veselīgāk visiem. Prieks, ka probācijas dienestā ir liels uzsvars uz pētījumiem un pierādījumiem – kad pieņem izmaiņas Ministru kabineta noteikumos, mēs skatāmies, kādu iespaidu tas atstāj uz grupu kopumā, kādas ir tendences. Arī no mūsu pētījumiem kaut kas tiek paņemts, izstrādājot normatīvos aktus.

Tas gan neparasti, jo psiholoģija taču ir "urķēšanās" pa smadzenēm!

"Urķēties" pa smadzenēm Latvijā nav iespēju, magnētiskās rezonanses un tamlīdzīgas ierīces ir dārgas, bet pasaulē tas ļoti izplatīts – skatīties, kuras smadzeņu zonas aktivizējas, kas tur notiek, kad tu domā, teiksim, par kaķiem, risini matemātikas uzdevumus vai lasi Šekspīru.

Kā psihologs tu tagad citādi skaties sporta sacensības?

Viena lieta ir citāda. Agrāk man šķita, ka viss, kas notiek sportā, atkarīgs no tā, ko tu vari vai nevari, cik esi labs. Tā pieeja psiholoģijai, ko es pārstāvu, vairāk novērtē nejaušības, daudz kas ir ārpus pašu sportistu rokām. Tagad saprotu, ka bieži vien tā ir arī laimes spēle. Nevar vienmēr pateikt, ka viens labāks tikai tāpēc, ka vinnē. Protams, ar dažādiem psiholoģiskajiem fenomeniem var izskaidrot arī trenera vai fanu uzvedību.

Kā tu raksturotu sevi sporta laikā, raugoties pēc šiem fenomeniem?

Beigu posmā ievēroju, ka baigi domāju par to, ko daru laukumā. Teiksim, sāc domāt par to, kā atdot piespēli. Vajadzētu būt, ka tas notiek vienkārši autopilotā. Ja sāc domāt, kļūst slikti, un tā bija viena lieta, ko es nesapratu un ar ko nevarēju tikt galā.

Tagad es zinu, kāpēc tas notiek un ko darīt, lai tiktu galā. Tagad, atskatoties uz savu uzvedību, saprotu, ka man ir tendence introspektēt, monitorēt sevi. Līdz kādam brīdim man tas sportā nebija aktuāli, jo likās, ka esmu labākais, visu varu. Pēc muguras traumas nesagāja viss pēc plāna, kā būtu gribējies, sāku par sevi šaubīties, un tad viss sagāja galīgi grīstē.

Sākumā es arī sporta psiholoģiju negribēju aiztikt, jo visiem šķita – es taču nāku no hokeja. Toreiz man bija kaut kāda baigā pretestība pret visu, kas saistīts ar sportu. Gribēju pētīt saistībā ar bērniem. Bakalaura darbs bija par audzināšanas paradumiem, temperamentu un bērna uzvedības problēmām. Maģistros aizgāju uz klīnisko psiholoģiju, bet pirmās lekcijas bija par mentālām novirzēm un traucējumiem, un klausīties par to, cik cilvēkiem ir slikti, man nebija interesanti. Pārmetos uz organizāciju un sociālo psiholoģiju, ikdienišķākām lietām.

Vai tevī izpaužas "profesionālais kretīnisms", piemēram, skaties drāmu kino un analizē?

Filmas nē, bet cilvēkus.

Dažreiz ir grūti komunikācijā ar līdzcilvēkiem, kad viņi kaut ko stāsta, bet es saskatu miljonu domāšanas kļūdu, iluzorās korelācijas, un visu laiku gribas to pateikt, bet saprotu, ka nevajag. Labāk nekļūs, un tam cilvēkam tas neko nedos.

Kura cilvēku īpašība tevi kā psihologu pārsteidz visvairāk?

Te vajadzētu tā politkorekti izteikties, ko es nemāku pārāk labi. Vienā podkāstā bija piemērs par to, ka jauna, izskatīga meitene dodas uz akadēmiskajām konferencēm, kur ir vīriešu pārsvars, un brīnās, ka viņai tur "sit kanti". Tie taču ir akadēmiķi, izglītoti cilvēki, nu kā tā?! Mani kā psihologu tas neizbrīna, tu saproti, ka tādi ir cilvēki. Varbūt visvairāk mani izbrīna tas, ka cilvēki nesaprot, kā var izdarīt kaut ko ārprātīgi nejēdzīgu vai ļoti labu. Nu kā tā var! Bet tieši tādi cilvēki ir, viņi dara kaut ko ļoti labu vai kaut ko ļoti sliktu, un tas ir normāli.

Psihologi ir ciniķi?

Reizēm jau šķiet, ka vajadzētu vairāk just līdzi... Protams, es nekādā ziņā neatbalstu neko no tā, kas notiek Ukrainā, tas viss ir briesmīgi, un es būtu priecīgs, ja tas viss beigtos pēc iespējas ātrāk, bet tajā pašā laikā saprotu arī to otru pusi, varu saprast, kāpēc viņi turpina to darīt, kāpēc viņiem nav izdevīgi tagad pateikt – oi, "sorry", mēs kļūdījāmies, piedodiet. Viņiem ir savas intereses, pilnīgi cita perspektīva, lai cik briesmīgi no mūsu puses tas izskatās.

Ir bijis kāds mīts, kam tu ticēji, bet tagad esi secinājis, ka tas, kam tu kādreiz ticēji, nav bijis patiess?

Hm, labs jautājums! Es ticēju daudz kam brīnumainam. Es savulaik ticēju tā sauktajam piecu sekunžu likumam – ja kaut ko nokritušu no grīdas paceļ piecu sekunžu laikā, to var droši ēst. Un tad reiz mana kolēģe iesmēja – tu tiešām domā, ka mikrobi gaida tās piecas sekundes, kad varēs pielipt? Un es tā padomāju – laikam nē... Man jau nav nekādu pierādījumu ne vienam, ne otram argumentam, bet es dzīvoju tā, it kā šis likums darbotos. Tas ir veids, kā mēs, cilvēki, "operējam", pieņemam kaut kādas lietas par patiesību.

Tā pati zinātne vai statistika – man šķita, ka tur viss ir "jā" vai "nē", melns vai balts, līdz kādam brīdim balsties uz to, ka šitā ir izpētīts un tā ir pateikts, un viss.

Man ilgu laiku bija viens favorīts. Pētnieks Dans Arieli, kuram ir dažādi interesanti pētījumi, un tad pēkšņi ar tiem rodas problēmas – tas neiet kopā, tas neiet kopā, un sanāk, ka viņš kaut kādā ziņā, nevaru teikt, ka krāpjas, bet, nu, kaut kas tur nav tīrs.

Es esmu cilvēku, kas viegli uzticas, tagad gan esmu "apbružājies", bet tā kritiskā daļa man sevī jātrenē, tā nav mana dabiskā pieeja. Man sev jāatgādina, ka nevar tā akli pieņemt, ka tas ir labākais pētnieks pasaulē, visu laiku jāpatur prātā, vismaz maķenīt, ka varbūt tomēr nav viss tik labi, ka varbūt tas cilvēks var kļūdīties, un tas ir OK. Vienkārši tu "apdeito" savas zināšanas.

Atskatoties – kam tik es neesmu ticējis! Meditācijas, Austrumu filozofija, ājurvēda. Vienu laiku ļoti intensīvi meditēju un pat braucu uz Indijai ekvivalentām vietām, bet vienā brīdī, turpinot savas zinātniskās gaitas, sapratu – tā nevar būt. Nav gluži mana ekspertīzes joma, bet nu nav meditācija galvastiesu pārāka par citiem stresa vadīšanas veidiem. OK, ir kaut kāds efekts, bet nav skaidrs, cik liels, jo no pētnieciskā viedokļa ir problēmas.

Kam tad ticēt šodien? Kas ir tik "tīrs" un objektīvs?

Īstenībā nekas. Tāpēc man patīk, ka es strādāju savā jomā. Ja tas būtu ārpus sava darba... Es vispār nesaprotu, kā cilvēks var visam izsekot līdz, bet "dienas beigās" tāpat kaut kam ir jāuzticas. Uzturs, sports, stress, emocionālā labklājība, darbs, bērnu audzināšanu – to visu nevar aptvert, nav iespējams. Līdz ar to īsceļš ir vienkārši mēģināt sekot cilvēkiem, kuri vismaz izskatās, ka viņi mēģina balstīties zinātnē. Kad tu "apbružājies", var kritiskāk izvērtēt arī lietas, kas nav tavā jomā. Nebūsi eksperts, bet vismaz būsi piesardzīgāks. Kritiskā domāšana ir ļoti vērtīga jebkuram cilvēkam jebkurā jomā, pat ja viņš dzīvē neveic nevienu pētījumu.

Man kolēģis reiz fanoja par vienu podkāstu, kurā divas stundas runāja par pareizu uzturu, bet beigās bija secinājums, ka mēs nezinām, kā ir pareizi. Bet tā, man liekas, ir daudz labāk, nekā stāstīt, ka piecreiz dienā jāēd čia sēklas vai vēl nezin kas un tu nekad nesaslimsi ar vēzi.

Atceries savu pirmo lekciju pasniedzēja lomā?

Nē, neatceros, bet nepatika. Mācījos doktorantūrā, un vajadzēja obligāti pasniegt vienu kursu, pie psihologiem. Atceros, bija bišķiņ stresiņš par to, ka visam jābūt perfekti. Tur arī sākās problēma, ka man ir jāpasaka tieši tā, kā ir, un tad tu sāc mežģīties, un beigās sanāk neveikli. Bet tad es sāku pasniegt Rīgas Biznesa skolā. Sajutu to "garšu", un iepatikās, tagad pasniedzu arī psihologiem, un man tīri labi patīk.

Esi domājis kādreiz, kā būtu, ja nebūtu tās traumas?

Esmu, bet baigi tālu neko nevar izdomāt. Vismaz tagad ir gana labs attaisnojums, kāpēc neturpināju sportot. Ja turpinātu spēlēt un nekas nesanāktu, tad būtu jāatzīst, ka nebiju gana labs, bet tagad – trauma. Nebiju jau tobrīd vēl nostabilizējies, bet grūti pateikt, grūti spriest. Visticamāk, studēt nebūtu aizgājis.

Tavs apkārtējais loks ir mainījies?

Ļoti! Hokejā ir tā – kur spēlē, ar tiem arī draudzējas. Tagad es joprojām bišķiņ spēlēju hokeju, patiešām nedaudz, reizi nedēļā, un satieku daudzus, ar ko esmu spēlējis kopā, un tās attiecības ir ļoti labas. Vienmēr ir, par ko parunāt, viss forši, bet nav tā, ka es īpaši uzturētu kontaktus. Tiem, kas turpina spēlēt hokeju, dzīves stils ir pavisam citāds.

Kā izpaužas tavs hobijs – galdniecība?

Ir daži nelieli restaurācijas projekti. Pārcēlāmies dzīvot uz privātmāju, bija visādas lietas jātaisa – terase, trases mēbeles, smilškaste. Esmu gultu uztaisījis, tas ir vienīgais no maniem veidojumiem, ko sieva piekrita turēt mājās.