Sabīne par dzīvi Amerikā un dēliņa slimību: Latvijā atgriezties neplānoju  (22)

Sabīnes Lindemanes kaislība ir deja, ar ko viņa ir nodarbojusies visu mūžu. Jau trīs gadus viņa ar ģimeni dzīvo Amerikā un stāsta, kāpēc dzīves līkloči ir aizveduši viņus pāri okeānam. Ne vienmēr tā ir labprātīga izvēle, taču Sabīne stāsta, kādēļ tā mēdz notikt un kā ir bijis viņas gadījumā.

Sabīne ar ģimeni uz dzīvi Amerikā pārcēlās 2013. gada decembrī. "Iemesli bija divi - mans vīrs ir ASV pilsonis, lielāko mūža daļu dzīvojis ASV. Dzīves līmenis ASV ir krietni augstāks nekā Latvijā, kaut gan arī tur, protams, ir savas problēmas un nepilnības. Otrs iemesls – mūsu dēlam Edvardam četru gadu vecumā tika konstatēta diagnoze - 1. tipa cukura diabēts. ASV ir ilgstoša pieredze ar šo slimību, medicīniskā aprūpe ir daudz labāka, turklāt apdrošināšana sedz visus izdevumus," atklāj Sabīne.

"Jau trešo gadu kopā ar vīru remontējam māju," Sabīne stāsta, kā uzsākuši kopdzīvi Amerikā. "Māja bija diezgan nolaistā stāvoklī, kad nopirkām, bet redzējām tajā potenciālu, tāpēc riskējām. Tikai nesen pienāca brīdis, kad varējām atļauties profesionālu palīdzību mājas pārbūvēšanā, līdz tam visu darījām paši. Esmu iemācījusies skrūvēt, zāģēt, demolēt, krāsot, flīzēt un daudz ko citu." Sabīnei ir doma par savu nelielu deju studiju, kā arī suņu viesnīciņu pašas mājās: "Šeit tas ir ļoti pieprasīts pakalpojums, ļoti daudziem ir suņi. Cilvēki daudz ceļo, un viņiem ir svarīgi atrast uzticamu aprūpi savam mīlulim. Man visi suņi ir lieli draugi, daudzi manas pieskatīšanas laikā ir pārvērtušies no nikniem vai bailīgiem par laimīgiem un ļoti sabiedriskiem. Salieku kopā Bobi ar Robi un saku, ka tagad būs visiem jādzīvo draudzīgi. Un Bobis nepaspēj nobīties, Robis nepaspēj sadusmoties, un visi sāk draudzēties," viņa smejas.

Sabīne ir dzimusi rīdziniece, mācījusies Rīgas 3. vidusskolā, kas tagad ir Rīgas Valsts 3. ģimnāzija, no 1. - 10. klasei, tad pārgājusi uz Rīgas Hanzas vidusskolu, kur pabeigusi 12. klasi - paralēli ar 1. kursu Latvijas Kultūras akadēmijā. Ģimenē viņa ir vienīgais bērns, bet Sabīnei esot daudz labu atmiņu par draugiem pagalmā, skolā un deju kolektīvā.

"Skolā un pagalmā pavadītie gadi ir droši vien viskrāšņākie un trakākie," viņa stāsta. "Pagalmā mums bija sava banda, tāds jautrs bariņš, ar kuriem kopā smiets un raudāts, un gāzti visi iespējamie un neiespējamie podi!"

"Ar klases biedriem man bija ļoti paveicies. Manuprāt, mēs bijām ļoti saliedēta klase, lai gan tajā laikā droši vien tā nelikās. Bija dienas, kad gribējās kādam iekrāmēt," Sabīne ar smaidu atceras. "Bet tā jau droši vien mums visiem gājis. Man ir liels prieks, ka ir iespēja joprojām uzturēt kontaktus ar klasesbiedriem. "Facebook" tādā ziņā ir noderīgs - bildēs var redzēt, kāds kuram mājdzīvnieks, cik lieli bērni izauguši, kādos ceļojumos un piedzīvojumos bijuši."

Dejošana Sabīnes dzīvē ir aizņēmusi lielāko daļu. "Dejoju no trīs gadu vecuma. Septiņi gadi pavadīti, griežot valsi un dejojot ča-ča-ča. Skolas laikā dejoju "Pētergailī", tad vienas vasaras laikā pāraugu savu partneri Māri un nolēmu pārslēgties uz cita stila dejām. Nonācu brīnišķīgā deju kolektīvā "Mix", kur nodejoju astoņus gadus līdz brīdim, kad iestājos Kultūras akadēmijā horeogrāfijas nodaļā," stāsta Sabīne par savu aizraušanos. "Pēc akadēmijas beigšanas dejoju deju grupā "Dzirnas", paralēli biju deju skolotāja Krimuldas vidusskolas deju kolektīvā un Krimuldas Mākslas skolas deju nodaļā. Pēc bērniņa piedzimšanas darbā neatgriezos. No Rīgas pārcēlāmies uz dzīvi Mežaparkā, kur īsu brīdi nostrādāju fitnesa klubā "Ķeizarmežs". Tad pārcēlos uz Jūrmalu, kur izdevās izveidot savu pieaugušo deju grupu, kā arī pasniedzu deju nodarbības studijā "Rudaga"." Sabīnes pēdējā deju nodarbība bijusi vien pāris dienas pirms aizlidošanas un ASV.

"Mans hobijs vienmēr ir bijis un būs deja. Man patīk izmēģināt jaunus fitnesa veidus. Deja kā jebkura veida kustība vienlaicīgi ir arī atpūta. Un, protams - dzīvojot Floridā, viens no labākajiem atpūtas veidiem ir gozēšanās pludmalē, jo to šeit var darīt visu cauru gadu. Ziemā nepeldos, man ūdens ir pārāk auksts (ap +18-20 grādiem). Lai ieliktu kāju ūdenī, man vajag vismaz +25 grādu siltumu, lūk, tā es esmu izlaidusies, tāpēc peldēšanās sezonu atklāju aprīļa beigās. Līdz tam peldas tikai tūristi!" Sabīne sirsnīgi smejas.

Sabīne cenšas smelties iedvesmu katru dienu, it īpaši tad, kad viss nenotiekot tik gludi, kā gribētos - brīžos, kad nav viegli: "Mani iedvesmo pozitīvi noskaņoti, super jautri un traki cilvēciņi. Mums netālu no mājas ir brīnišķīgs parks, kur es eju pastaigā ar suni. Katru dienu es satieku šos pozitīvi lādētos cilvēkus. Visi smaida, apjautājas par to, kā man iet, apskauj mani un manu suni. Mēs par kaut ko traki izsmejamies un tad ejam katrs uz savu pusi. Un tad ir sajūta, ka kāds manī ir ielicis vismaz 10 "Duracell" baterijas. Tad ir dzinulis iet un darīt arī tās lietas, no kurām ir pagurums un apnikums. "

"Es esmu atklājusi vienu lielu patiesību par Amerikā dzīvojošiem cilvēkiem. Mums ir ļoti nepareizs uzskats par tā saukto "amerikāņu smaidu"," viņa uzsver. "Daudzi runā, ka šis smaids ir viltots un nevienam patiesībā neinteresē, kā tev iet. Lielai daļai šo smaidīgo cilvēku nemaz dzīvē neiet tik labi, visiem ir grūtības. Bet šeit ir tā iegājies - tu smaidi pāri visam, arī caur sāpi, un tādā veidā ir vieglāk pašam tikt galā ar grūtībām un vēl palīdzēt citam. Un nevajag jau daudz - kopā pasmaidīt, apskauties un novēlēt jauku dienu. Un pēkšņi viss kļūst gaišāks un krāsaināks."

Kad Sabīne piedzimusi, viņas mamma vēl mācījusies universitātē. Viņa bijusi ļoti uzcītīga un strādīga - darbs un mācības vienmēr bijušas pirmajā vietā. "Tā sanāca, ka lielāko daļu auklēšanas pienākumu uzņēmās tētis. Domāju, tētim jāstutē piemineklis - viņš naktīs mazgāja (ar rokām) un gludināja manus autiņus. Un tad esot bijusi viena karsta vasaras nakts, kad zibens iespēris kokā un pazudusi elektrība. Bet autiņi taču jāizgludina!" savu tēti atceras Sabīne.

Daudz laika bērnībā Sabīne pavadījusi arī ar savu omīti - īpaši vasarās, kad visi braukuši uz laukiem ravēt dobes un slaukt govis. "Jā, jā, visu iemācījos darīt, jo man nepatika, ka mani par baltrocīti un lepno pilsētnieci saukāja. Es teicu: "Es jums parādīšu pilsētnieci!" Un parādīju arī! Visvairāk man patika dzīt kazas ārā no dobēm, jo tad drīkstēja un vajadzēja spert ar kāju viņām pa pēcpusi."

"Mammai ir liela nozīme angļu un krievu valodas apguvē. Tā kā viņa ir profesionāls tulks, viņa daudz laika pavadīja, mācot man valodas, par ko esmu viņai pateicīga. Tētis man bija labākais draugs - viņš visu mūžu ir bijis tāds klauns, ar kuru varēja līdz krampjiem izsmieties. Viņš vienmēr visus izjokoja, kā draugu lokā, tā darba kolektīvā. Kad piedzima mans dēliņš Edvards, mans tētis kļuva Edvardam par labāko aukli," Sabīne stāsta.

"Diemžēl tēti zaudēju. Viņš nomira 50 gadu vecumā, operācijas laikā. Nedēļu pēc Edvarda pirmā gadiņa jubilejas. Tas bija trieciens mūsu ģimenei, mūs visos kaut kas salūza. Mana omīte apglabāja savu dēlu, mana mamma - vīru, es - tēvu. Vienīgi Edvards bija par mazu, lai saprastu, ka opīša vairs nav. Bet viņš opi atceras un zina, ka debesīs viņam ir sargeņģelis," par lielo traģēdiju stāsta Sabīne.

Par atgriešanos Latvijā Sabīnei esot grūti spriest, taču nekad neko nevarot zināt. Sabīne nosaka: "Kā angļu valodā saka: "Yesterday is history, tomorrow is a mystery." (Vakardiena ir vēsture, rītdiena ir nezināma). Šobrīd tikai varu teikt, ka šeit ir manas mājas un mana sirds."

Nobeigumā Sabīne vēlas izstāstīt vienu atgadījumu: "Atbraucot uz Floridu, nolēmām pavadīt nedēļu kempingā - brīnišķīgā dabas parkā ar dušām, spēļu laukumiem un dažādām aktivitātēm. Brošūriņā izlasīju, ka vienā no dienām ir rīta vingrošanas nodarbība. Man jau, protams, to tikai vajag. Nedaudz nokavējos, skrienu uz zāli, atrauju durvis... Uz mani skatās bariņš pārlaimīgu jauniešu... Jaunākajam - kādi gadi 65! Trenerei - 75. Mani iestūma pirmajā rindā. Bija tāds aerobikas un līnijdeju mikslis. Sajūtas bija neaprakstāmas, ne brīdi nebija doma, ka es te neiederos. Ik pa brīdim pametu acis uz aizmuguri - tur tādi onkulīši, nepārspīlēju - 80 gadi un uz augšu. Nevienā brīdī neviens no viņiem neapsēdās, lai ievilktu elpu. Kājas ar mokām cilā, bet cilā!" viņa ir sajūsmināta.

Nobeigumā "puišiem" esot bijusi sava izradīšanās deja pie dziesmas ar nosaukumu" I`m a Macho Man". "Es tik situ plaukstas un raudu... Un smejos," ar aizkustinājumu atceras Sabīne. "Un tādi šeit ir visi vecāka gada gājuma cilvēki. Viņi vienkārši nekad neapstājas. Neļauj sev pagurt. Un es vienmēr paturu šo ainu savā atmiņā. It īpaši, kad sāp te un velk tur, un šķiet, ka ir grūti. Un tā ir bijis bieži. Ir dienas, kad ir vienkārši "sūdīgi". Un ir dienas, kā šodien, kad pirmo reizi mūžā man no rokām izkrita sviestmaize un nokrita ar sviestu uz augšu! Un kopā ar to mana diena sākas ar devīzi: "Kad iet galīgi čābīgi, vienmēr atceros, ka var būt arī sliktāk, jo, kā Mārtiņš Rītiņš teica: "Nekas… Nekas nav sliktāks par pārceptu zivi!""