Mani sauc Genoveva, jā, kā tajā jaukajā latviešu dziesmā: "Genoveva, Genoveva..." Pagaidām es dzīvoju viena, jo gaidu savu īsto un vienīgo, bet viņš kā nenāk, tā nenāk, un rēķinus es turpinu maksāt viena pati. Lai gan galvaspilsētas šarms mani vienmēr ir vilinājis, dažreiz šķiet, ka varbūt būtu jāmet viss pie malas un jābrauc pie kāda saimnieka, kurš meklē sievu lauku sētā? Šādas pārdomas mani pārņem aizvien biežāk, iespējams, jo man tik ļoti riebjas mans jaunais, prestižais PR aģentūras projektu vadītājas amats. Jebkurā gadījumā es neesmu viena, man ir manas draudzenes, kuras tāpat kā es – mīl un besās par savu ikdienu. Viņas ir mans balsts un stiprie pleci, bet tajā pašā laikā ir lietas, ar kurām kaut kādu iemeslu dēļ šķiet, ka prātīgāk būtu padalīties tikai savā blogā. Kamēr nenospiežu "publish", tikmēr jau tā ir tāda kā 21. gadsimta dienasgrāmata. Varētu jau rakstīt ar roku, domāju, cik tas būtu romantiski un skaisti, es ar tintes pildspalvu rakstu savas pārdomas, sēžot pie koka piknika galdiņa ar ingvera tēju, bet, esot godīgai pašai pret sevi, manas laikmetīgās hu*$%as ir pelnījušas laikmetīgo "typing".
Bet ko nu par to, man beidzot jānoraksta no sirds vakardiena. Tātad: viss sākās ar brokastīm – ieejot virtuvē, mani sagaidīja vairāk nekā nepatīkams pārsteigums – bija applūdusi veļas mašīna. Drēbes netīras, bet man mini baseins līdz potītēm virtuvē. Nu kādā sakarā? Bļāviens! Nokliedzos un, sakņupusi uz celīšiem, centos aptvert postažas izmērus. Nu neko, aizskaitīju līdz desmit (tas nepalīdzēja), ierāvu šļuku vīna (tas palīdzēja nedaudz labāk), un zvanīju kaimiņam, kurš, protams, necēla. Uzzvanīju arī brālēnam, bet viņš ar sievu, izrādās, ir romantiskā izbraukumā Igaunijā. Savam bijušajam it kā jau varētu uzzvanīt, mēs taču palikām "draugi". Ai, ko tur, esmu taču neatkarīga, pelnoša sieviete – izsaukšu santehniķi. Sieviešu žurnāli ir pilni ar idejām, kā iepazīties ar savu īsto, varbūt man gadīsies kāds jauks meistars ar zelta rokām. Varbūt man tiešām ir laiks mest pie malas visus tos pilsētas švītiņus ar viņu lattēm un instagramiem? Tā pie sevis domāju, paralēli zvanot meistaram.
Meistaru sarunāju uz pulksten 16, kas ir lieliski, jo nozīmē, ka varēšu ātrāk iet prom no sava darba, kur šobrīd uzturēties ir elle burtiskā nozīmē, jo ir saplīsis kondicionieris. Pusdienu pārtraukumā sazvanījos ar Māriņu, kura mani iedrošināja, ka santehniķis ir tips, kurš noteikti jāpamēģinot katrai sievietei. "Galu galā, tu nekad nezini, kur un kā sastapsi savu īsto un vienīgo mīlu, tu taču esi pelnījuši pašu pašu labāko," Māriņa dūdoja man austiņā, lai gan apzinājos, ka viņa ir pie stūres un viņas veltītā uzmanība mūsu sarunai ir aptuveni 25 procenti. Bet nekas! Varbūt es tiešām esmu pelnījusi vismaz jestru vasaras romāniņu?!
Meistaru sauca Genādijs, lai arī vārds garš un sākas uz tā paša burta kā manējais, tomēr augums viņam bija gandrīz uz pusi īsāks kā man, bez tam arī pirms ķeršanās pie darba ar pompu novilktais laulības gredzens liecināja, ka mums jau nu nekāds romāniņš te nesanāks.
Samaksāju viņam 45 eiro un atkritu krēslā. Nu kādā sakarā es esmu viena?! Iešņukstējos un ielēju sev vīna glāzi. Pēc trešā malka atnāca īsziņa no Māras: "Čau, nu kā santehniķis? Būs romāniņš? Ja nebūs, es šodien eju uz vieniem sievišķā spēka kursiem. Sākas 19:30, tepat netālu no tavas mājas, ieeja par ziedojumiem, izklausās, ka būs forši, mācīšot arī kaut ko par baudas virsotnēm, ko saki?" Aizdomājos par tām baudas virsotnēm... Man jau nav, ar ko tās pamēģināt, bet lai iet, var jau būt, ka vaina ir manī, neesmu gana koķeta?
Ātri novelku treniņbikses, uzvelku, manuprāt, ļoti seksīgās sarkanās bikses, kad ideāli pieguļ maniem gurniem, iesmaržojos un skriešus aizskrienu pēc sava sievišķā spēka. Ieejot telpā, esmu nedaudz šokā, jo uztraucos, vai neesmu kaut ko sajaukusi – viss smaržo un izklausās nedaudz pēc kāda krišņu pasākuma. Atviegloti nopūšos, kad ieraugu Māru, samājamies un eju viņai klāt.
"Čau Genovev, vai tu jau noziedoji? Tur kastītē jāiemet 20 eiro!" Māra smaidot norāda uz zārkam līdzīgu kastīti ar falliskiem zīmējumiem. "20 eiro?!" Pie sevis no dusmām esmu gatava zemes spert gaisā. Nu kādā sakarā?! Vai tad ziedojumiem nebūtu jābūt tik lieliem, cik katrs vēlas? Protams, bagātajai Māriņai jau vienalga, bet priekš manis 20 eiro tomēr ir vismaz trīs labas vīna pudeles... Rijot dusmas, "noziedoju" naudu par lekciju.
Ieejam telpā, kas ir pilna ar ziediem un svecēm, skan nomierinoša mūzika. Taisnības labad jāsaka, ka tā gan mani vairāk uztrauc, nekā nomierina, jo liekas, ka esmu sektas dalībniece. Un tad saprotu, ka visas pārējās 20 kursu apmeklētājas ir svārkos, protams, arī vadītāja un – arī Māra! Lekcijas vadītāja, kura, kā pati atzīst, ir ļoti apgarota, laimīga un iedvesmojoša, lēnā, maigā balsī stāsta, cik ļoti viņa priecājas par mūsu klātbūtni, mēs droši viņu varot dēvēt par guru...
Kādu vēl guru?! Kāpēc es vienīgā neesmu sajūsmā par šo marasmu? Lekcija sākas ar veiksmīgas un, protams, sievišķīgas sievietes postulātiem. Nodomāju, kāpēc mūsdienās tiek vilktas paralēles, ka sievišķīga sieviete ir uzreiz veiksmīga? Neesmu droša, bet man kaut kā šķiet, ka tā dzemde, kas manī, kā uzsver dažādi gudrinieki, visu laiku raudot un ilgojoties pēc pēcnācējiem, it kā jau gana skaidri nodrošina to, ka es esmu sieviete. Vai šī viena dabiskā un fizioloģiskā lieta nevarētu būt mums nokritusi no gaisa? Jau tā man ir jālavierē caur to, ka jābūt stilīgai, gudrai, aktīvai, trakai, seksīgai, skaistai, labai meitai, māsai, draudzenei, pilsonei. Vai tiešām es nevarētu būt sievišķīga jau tā – pati no sevis? Kā izrādās nē, lai to īstenotu, man ir jāstaigā svārkos! Kā izrādās, man ir jādievina vīrietis, kuru lencu, un es nekad nedrīkstu apšaubīt nevienu viņa lēmumu. Pat ja, braucot mašīnā, es redzu, ka mums no labās puses virsū nāk fūre, bet lieliskais, visu varošais vīrietis runā pa telefonu, es nedrīkstu apšaubīt mīļoto – man ir akli jāuzticas viņa varenībai.
Lekcijā uzzinu ļoti daudz jaunas idejas, kā būtu pareizi jādzīvo, lai sasniegtu laimīgas sievietes platformu – kas, protams, automātiski nozīmē laimīgas attiecības. Tātad citējot – es nedrīkstu raudāt viņa klātbūtnē, man nedrīkst būt slikts garastāvoklis, jo mūzas tikai iedvesmo. Es drīkstu apmeklēt mūzu un smukās raudāšanas kursus par pārsimts eiro, lai beidzot kļūtu par vērtīgu sievišķi kādam vecim. Ja ir depresija vai kāda cita problēma, to nedrīkst parādīt, jo tas aizbaidīs manu mīļoto. Vispār pats, pats šausmīgākais, kas varot notikt, ir – ja sieviete ir neglīta, pa lielam mums visu laiku ir jāizskatās ideāli. Es sēžu, klausos tajā lekcijā, kas ne mirkli nav kā saruna vai viedokļu apmaiņa. Viena sieviete, kura ir acīmredzot daudz gudrāka par mums, jo es taču esmu "noziedojusi'' 20 eiro, lai viņā paklausītos, stāsta savas patiesības, kurām mums būtu jāseko. Manī vārās dusmas, kādā sakarā viņa var mani mācīt?! Kāpēc pārējās ir sajūsmā? Redzu kā svārku armija apzinīgi skribelē katru sievietes jeb guru vārdu, un bez mazākā sarkasma sajūsminoši klanās viņas priekšā. Un es nesaprotu, vai kaut kas nav kārtībā ar mani, vai ar viņām.
Beidzot šausmīgā lekcija ir beigusies. Māriņas acis mirdz degsmē un sajūsmā, es meklēju savas kediņas, jo, protams, bija jāsēž uz paklājiņiem zeķītēs, lai labāk saslēgtos ar telpas enerģisko lauku. Man ļoti gribas mājās un iedzert vīnu, skaļi paraudāt un uzzvanīt kādam normālam cilvēkam.
"Nu, Genoveva? Tas bija superīgi ne? Es nespēju sagaidīt, kad ar Oskaru varēšu šo visu izmēģināt, zinu, zinu, ka mums bijuši tikai četri randiņi, bet man tiešām liekas, ka mums ir potenciāls. Es īstenībā visās mūsu tikšanās reizes esmu bijusi svārkos, man liekas, viņš ir jau sapinies manos tīklos, vēl tikai jāpiestrādā pie dudināšanas, un viss būs lieliski!" Māra sajūsmā dudina. Ar sakostiem zobiem norūcu, ka tas viss ir nenormāli super, un skrienu, ko kājas nes. Ejot mājās, uzzvanu brālim un kārtīgi izsmejamies. Lai gan brālis ir pāris gadus jaunāks, viņš jau piecus gadus ir attiecībās ar savu nu jau divus gadus sievu, un neatceros, ka kāds no viņiem būtu ievērojuši kādus tur postulātus. Viņiem ir diezgan ikdienišķa ģimene, bet, manuprāt, tieši tādas ģimenes mūsdienās ir liels retums – uz cilvēciskām vērtībām balstītas, nevis uz to, kurš kuru ir aptinis ap pirkstu.
Mājās ieslēdzu savu džankfūdu smadzenēm – noskatījos vairākas "Game of Thrones" epizodes un piebeidzu no rīta iesākto vīna pudeli. Ap vienpadsmitiem saņēmu īsziņu no Māras: "Oskars man atsūtīja, ka viss esot cauri, viņš esot sagājis kopā ar savu bijušo – kaut kādu karatē čempioni ar zēngalviņu....". Re, kā tā pasaule ir iekārtota, nodomāju un izsaucu Mārai taksi, lai mēs abas kopā varētu atkorķēt manus vīna iekrājumus.
