Pēdējo gadu garumā Santa ir veiksmīgi attīstījusi strauji plaukstošo "Zaļās maizes" zīmolu. Pati saka, ka notiekošais joprojām šķiet kā nenopietna rotaļa. Santa nespējot noticēt tam, kā un pa kuru laiku, reiz sēžot ar draugiem piemājas dārzā un kožoties Santas ceptajās maizes rikās, pus pa jokam izmestā ideja veidot biznesu pārtapusi taustāmā un baudāmā produktā.
Santas ikdiena ir kā mēli svilinošs tango – ar rokām līdz elkoņiem valgi rūgstošā maizes mīklā un lēniem rītiem, kuros sajaukti pipari, sāls un dzīves svinēšana. Starp citu, sāli viņa ikdienā nēsā līdzi somiņā. Brīžam to griboties tāpat vien pabērt uz mēles. Savukārt Santas dzīves garšu viennozīmīgi atradīsi čili asumā. Saldens miers neesot viņas gaumē – tur jābūt tādām pat asinīm.
Dzīvē visu darīt kā spēlējoties, neaizmirst rotaļīgo vieglumu
"Esmu tāds salikums no visa kā. Mazs, ne gluži huligāns, bet radošais anarhists gan. Mani vienaudži, ar kuriem kopā pabeidzu vidusskolu, pēc tam iestājās augstskolā, izvēlējās profesiju un nu būvē savu karjeru. Bet man vienmēr ir bijis skaidrs, ka pašai būs vien jāsadzīvo ar to savu radošumu. Esmu no tā centusies aizbēgt, bet nekur tālu jau nav izdevies tikt. Un varbūt arī nevajag," atklāj Santa, mums tiekoties kādā no Meža ielas kafejnīcām. Fonā skan bosanovas ritmi. Piemērotāku pavadījumu šai sarunai, šķiet, būtu grūti izvēlēties.
Vēl pirms gadiem trim vismaz septiņu gadu garumā čili jebkuram ēdienam bēru klāt saujām. Un tad vienā brīdī tā mana spēja baudīt asumu kaut kur vienkārši pazuda. Ar melnajiem pipariem gan ir cits stāsts. Joprojām, aizejot uz jebkuru kafejnīcu, tie ir viena no manām obligātajām vajadzībām.
"Darīts ir daudz. Esmu profesionālā līmenī fotografējusi, darbojoties žurnālistikā. Protams, iesaistījos arī ģimenes biznesā, kas manu šī brīža nodarbošanos vērotājam no malas padarīs vēl dīvaināku. Kur gan vēl Latvijā izdosies atrast maiznieku, kurš taisa lateksa lāčus un reizi gadā ar ģimeni rīko 200 leļļu mākslinieku saietu?"
Savu dzīvi Santa vizualizē kā pulksteni, jo katrā posmā izmēģina ko jaunu. Tas gan nenozīmē, ka ierastā ikdiena regulāri apnīk. Nebūt nē! Vienkārši katram laikam ir savas sajūtas, ko vairāk gribas realizēt.
"Vispār tas ir azarts – iemācīties saklausīt to, ko saka mana iekšējā balss. Saprast, ko gribu es pati, neraugoties uz kaut kādiem modes kliedzieniem vai apkārtējo ietekmi. Un tad rast veidu, kā bez piespiešanās vai liekas panikas to arī realizēt," viņa apgalvo.
Šī pārliecība un zināmā mērā arī dzīves filozofija ir vienkārša – dzīvē viss jādara kā spēlējoties: "Protams, tas neizslēdz stresu, pārdzīvojumus un visu pārējo, bet mēs visi esam un paliekam bērni. Varbūt nedaudz nopietnāki un, jā, augumā lielāki, bet tomēr bērni. Jebkurā profesijā ir iespējams ienest ko radošu – atcerēties, kā tad mēs bērnībā spēlējām tos veikalus, ārstus, skolotājus… Tam visam bija tāda rotaļīga piegarša."
Kāda velna pēc darīt kaut ko tieši tāpat, kā to dara kāds cits?
Pasaulē jau ir bijis un izmēģināts viss, taču tieši tāpēc, mēs, cilvēki, esam dzimuši tik ļoti dažādi un unikāli, lai padarītu dzīvi interesantāku. Un kāda velna pēc darīt kaut ko tieši tāpat, kā to dara kāds, par kuru jūsmojam? Ko tad mēs tādi divi vienādi iesāksim?
Ikdiena sambas ritmos – kuplā kleitā un sarkanām lūpām
No jokiem dārzā līdz brīdim, kad Kalnciema tirdziņā jau stāvēts ar kārtīgi sapakotu produkciju, pagāja nepilns mēnesis. Es ne pie kā nebiju piedomājusi un darīju tāpēc, ka cilvēki gribēja. Darīju no sevis.
Maizīte kā kosmosa joks, kā bauda!
Stundām ilgi sēdēju bibliotēkā, konsultējos ar profesionāļiem, meklēju informāciju internetā… Tas gan bija par juridiskajām un birokrātiskajām lietām.
Mirklis, kad smadzenes atslēdzas
Trijos naktī pa visu māju skan tango, esmu līdz elkoņiem lielajā katlā ar mīklu un saprotu, ka tā ir tā definīcija. Šo mazo un skaisto dzīves mirkļu dēļ es patiesībā arī dzīvoju.
Kafija litra krūzē, rokas līdz elkoņiem mīklā un tango trijos naktī
Tas patiesībā ir pat nedaudz smieklīgi – cilvēkam vajadzētu uztraukties par savu ķermeni, rūpēties, lai viņa sirds turpina pukstēt, plaušas elpot… Bet viņš uztraucas par to, ka banka ir atsūtījusi vēstuli.
Banka atsūta dusmīgu vēstuli, es ieelpoju un zinu – viss būs kārtībā!
Par tādiem sīkumiem – kā kaut kur iederēties, kā dibināt kādu sadarbību, kas notiks, ja netikšu tur vai tur – vairs vienkārši nav jēgas satraukties.
Mirklis, kad zaļumi dejo uz mēles
