Var šķist, ka vairāk ir stāstu par to, ka vīrietis nolēmis atklāt savu īsto "es" un kļūt par sievieti, jo tie sabiedrībā raisa lielāku rezonansi, taču šoreiz savu stāstu mums uzticējis Tims. Vairākus gadus nodzīvojis sabiedrības acīs kā sieviete, viņš saprata, ka jābeidz baidīties un jāļauj būt sev pašam. Tagad, savos 25 gados, viņš turpina ceļu pretī sen lolotam sapnim – ne tikai iekšēji, bet arī ārēji dzīvot ar savu patieso identitāti. Viņš netur sveci zem pūra un ar prieku dalās pieredzē, iedvesmo citus un vairo zināšanas transpersonu jautājumos Latvijā un arī ārpus tās.
Tipisks jautājums, bet – kad un kā tu saprati?
Šis jautājums nudien ir viens no "Top 3" jautājumiem, uz kuriem transpersonām savas dzīves laikā nākas atbildēt visbiežāk. Man ir grūti nosaukt vienu konkrētu punktu, kad sapratu, ka mana dzimumidentitāte nav tāda, kā ierakstīts dzimšanas apliecībā, jo tas viss notika pakāpeniski.
Jau kopš bērna kājas (3–4 gadu vecuma) es nejutos ērti, kad mani uzrunāja sieviešu dzimtē vai dāvināja "meiteņu rotaļlietas", vai lika vilk meiteņu drēbes. Ērtāk jutos, esot "viens no puikām", dauzoties pa āru. Loģiski, ka tajā vecumposmā atšķirības starp dzimumiem ir gandrīz vai neeksistējošas, īpaši jau bērnu prātos, jo visi spēlējas vairāk vai mazāk kopā. Tolaik man nebija konkrētu vārdu, kā raksturot to diskomfortu, ko izjutu, līdz ar to šķita, ka tas piederas pie kļūšanas vecākam. Ilgu laiku centos piemēroties tam, kā sabiedrība mani redzēja. Izdevās visnotaļ sekmīgi.
Tā pa īstam to, ka esmu transpersona, sapratu, tuvojoties pusaudža gadiem, kad dzimumpazīmes sāk kļūt krietni izteiktākas. Pārmaiņas, kas notika ar manu ķermeni, nešķita pareizas. Tolaik bija grūti samierināties, ka atšķiros no citiem zēniem, bet jau atkal – sabiedrība mani redzēja kā meiteni, līdz ar to atkal centos sevi lauzt un piemēroties. Un atkal visnotaļ sekmīgi, vismaz, ja raugās no citu perspektīvas. Raugoties no manis paša puses, cenšanās sevi izmainīt, padarīt "pareizu", proti, par meiteni, ļoti grāva manu pašvērtējumu. Centos izbēgt no realitātes literatūrā un interneta vidē, kur varēju sevi prezentēt kā puisi un vismaz uz brīdi būt es pats. Nevienam pat prātā nebūtu ienācis, ka manā dzīvē kaut kas nav kārtībā.
Vai jūties kā vīrietis, kas ieslodzīts sievietes ķermenī?
Daudzas transpersonas to uztver tieši tā, kā "būšanu ieslodzītam svešā ķermenī", tomēr mans skatījums nav gluži tāds. Es neesmu vīrietis, kas ieslodzīts sievietes ķermenī, jo nav tā, ka šis ķermenis nebūtu mans. Tas ir. Es vienmēr esmu bijis vīrietis, neraugoties uz to, kāds izskatās mans ķermenis un vai es veicu vai neveicu ķirurģiskas manipulācijas ar to, vai lietoju vai nelietoju testosteronu. Mani par vīrieti nepadara mans ķermenis, bet gan mana identitāte un apziņa, ka esmu vīrietis. To visu nedaudz atbīdot malā, protams, ir lietas, kas mani savā ķermenī neapmierina, un tieši tāpēc ir plānots veikt attiecīgas manipulācijas un procedūras, bet tās tiks veiktas nevis tādēļ, ka es gribu kļūt par kaut ko, kas neesmu, bet tādēļ, lai padarītu savu izskatu līdzīgāku tam, kā es pats sevi vienmēr esmu redzējis, proti, kā vīrieti.
