Foto: Privātais arhīvs
Anita Strapcāne ir cilvēks, kuram kultūra ir sirdī, dvēselē, prātā un, jā, pat ādā. Viņa viscaur izstaro gaišumu, prieku un pateicību. Anitai piemīt prasme likt iesaistīties, jo viņa kā sūklītis ap sevi sapulcē radošus, darboties gribošus un vienkārši jaukus cilvēkus. Viņa noteikti ir tā foršā vecmāmiņa, ar kuru lustēties līdz rīta gaismai.

Arī pandēmijas laiks ar tam sekojošajiem ierobežojumiem, kas skāruši krietnu pulku kultūras jomas darboņu, nav licis Anitai apstāties – viņa uzrunā cilvēkus sociālajos tīklos, atgādinot, ka kultūra Balvos nebūt nedus. Anita – vienkārša, atsaucīga, saprotoša, pozitīva un enerģiska būtne – šis ir stāsts par viņu.

Kur un kā viss sākās.. Kur esat uzaugusi, kāda bija jūsu bērnība?

Savas dzīves pirmos 20 gadus biju lauku meitene. Dzīvoju ar vecākiem un brāli lauku mājās Balvu rajona Šķilbēnos. Esmu izdzīvojusi visas tā laika "privilēģijas" – ganījusi govis, vākusi sienu, ravējusi garās sovhoza biešu vagas, braukusi traktora piekabē uz ballēm kaimiņu ciemā... Tas viss bija pašsaprotami, šodien tās ir jaukas atmiņas. Visa turpmākā dzīve ir vadīta Balvos. Tā ir brīnišķīga pilsēta Ziemeļlatgalē – klusa, rāma, zaļa, ziedoša un tīra.

Vai jau no bērna kājas jutāt kultūras vilkmi? Varbūt piedalījāties kādos pulciņos?

Mana pirmā skola – Rekavas vidusskola. Jā, jau skolas gados dzima tādas īpašības, attīstījās tādi dotumi, ka patika un man uzticēja organizēt klases ballītes, dažādus skolas sarīkojumus, atpūtas vakarus, un es ar azartu tos būvēju, vadīju, un man padevās, gan pašai, gan citiem tie arī patika. Man tika uzdots, un es lieliski tiku galā – izveidoju brīnišķīgu scenāriju savam žetonu vakaram. Mūsu klase bija ļoti saliedēta, un koncertā bija dziesmas, teātris, svētku montāža, ritmikas priekšnesumi, balles dejas, katrā uznācienā arī pati piedalījos.

Visam pieminētajam paralēli es dziedāju skolas korī, ansamblī, apmeklēju ritmiku, dejoju tautas dejas, balles dejas. Brālis spēlēja akordeonu, viņa iespaidā sāku to iemēģināt, patika. Sākumā vingrinājos uz mazā instrumenta, pamazām pārgāju uz lielo un apguvu tā spēli pēc dzirdes. Joprojām varu tautas muzikanta līmenī uzspēlēt, noder mājas ballītēs (smejas).

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!