'Viss sākas ar mums pašiem'. Diāna Ponaskova par savu sūtību un dzīves baudīšanu  (1)

Diāna studē Rīgas Stradiņa universitātē, lai iegūtu maģistra grādu sabiedriskajās attiecībās un stratēģiskajā vadībā. Paralēli studijām viņa strādā Operetes teātrī par sabiedrisko attiecību speciālisti un savu nākotni saista ar mūziku. Prieku Diānai sniedz iespēja būt aktīvai, iespēja iepazīt jaunus cilvēkus un iespēja būt iedvesmotai ar to, ko viņa ikdienā redz.

Ģenētiskas slimības dēļ Diāna pārvietojas ratiņkrēslā. Viņa gan norāda, ka nejūtas kaut kādā veidā ierobežota, jo viņa ir tāda, kāda viņa piedzima, un ir tāda bijusi visu savu dzīvi. "Es šo dzīvi izdzīvoju tādu, kāda tā ir. Es esmu pieņēmusi, ka man tādai tiešām ir jābūt – Dievs mani tādu ir radījis." Bērnībā gan biiis citādāk – viņa, redzot, kā citi bērni skraida un spēlē bumbu, prātojusi, ka pēc gadiem, kad viņa izaugs, varēs bumbu aizspert tālāk nekā citi. Vēlāk gan viņa sapratusi, ka viņa visu dzīvi būs tāda, kāda viņa ir pašlaik: "Sāku apzināt savu personību un to, kādi varētu būt mani dzīves mērķi."

Runājot par savu ikdienu, Diāna atklāj, ka viņai ļoti patīk visu saplānot un izmantot katru savas dzīves brīdi, izdzīvot katru dienu, jo viņa saprot to, cik ātri steidzas laiks: "Cik ļoti gribas to ilgāk paturēt un izdzīvot. Es ļoti novērtēju visu, kas tiek dots."

Fondā bija iespējams parādīt dažādus talantus, un Diānas pirmā pieredze uz lielās skatuves nebija saistīta ar mūziku, bet gan dzejas skaitīšanu. Fonda vadītāja pamanīja Diānas dedzību: "Visu, kas bija apkārt, man gribējās tvert un izbaudīt, un novērtēt, un priecāties par to." Pateicoties meitenes aizrautībai, viņu uzaicināja piedalīties arī citos projektos. Diāna "Nāc līdzās!" darbojas jau 16 gadus. Viņa ir ļoti priecīga par iespējām, kas viņai dotas, pateicoties fondam – uzstāšanās uz lielās skatuves kopā ar zināmiem māksliniekiem, atbildības sajūta un dalība sarežģītos priekšnesumos ir tikai daļa no tām.

Pēc maģistrantūras studiju beigām Diāna vēlētos padziļināti apgūt mūziku. "Mēģināt pieteikt arī savu māksliniecisko vārdu šajā laukā, jo es jūtu, ka mūzika man ir tāda dāvana, ko ir vērts izmantot un apaudzēt ar savu ieguldījumu – ne velti man viss ir iesācies tik agri." Diāna atceras vienu koncertu, kur skatītājos bijis arī Raimonds Pauls. Kādā intervijā pirms šī koncerta Diāna stāstījusi, ka vēlas kļūt par grāmatvedi. "Man tajā laikā bija pilnīgi vienalga, ko atbildēt, jo es patiešām nedomāju tādās konkrētās kategorijās," viņa stāsta, "Raimonds Pauls to bija dzirdējis no kāda, un, kad mēs satikāmies, viņš man teica: "Diāna, kāda grāmatvede?"".

Viņa atklāj, ka mūzika ir kaut kas, kas viņai vienkārši patīk, un Diāna ir sākusi domāt, ka pat viņas "nestandarta formāts" nav šķērslis, lai tiektos pretī saviem sapņiem. "Tad, kad tu dari to, kas tevi dara laimīgu, tu nedomā vairāk par kategorijām, ka tev jākļūst par nenormāli slavenu cilvēku vai lielu profesionāli. Tajā brīdī tu tā nedomā, tu dari pilnīgi visu, jo tev tas patīk un izaugsmes procesā tu kļūsti par to, kam tev jābūt."

"Šajā rehabilitācijas centrā bija iespējams ne tikai veselību uzturēt, bet uz šo centru mācīt bērnus gāja skolotāji no blakus esošās skolas," stāsta Diāna. Bērni, kas to spēja, varēja apgūt vispārizglītojošo programmu. Vēlāk rehabilitācijas centram blakus esošajā skolā ierīkoja liftu. Diāna un citi bērni savas mācības varēja turpināt tur. Sākumā gan meitene bija sabijusies, jo iepriekš nebija mācījusies tik lielā kolektīvā.

"Es biju tam gatava, bet tajā pašā brīdī tas bija liels izaicinājums, jo klasē vairs nemācījās astoņi cilvēki, bet 25. Līdz ar to tas bija tiešām sarežģīts posms, bet jautrība neizpalika," nosmej Diāna. Viņai bija ļoti interesanti saprast, kā vidusskolēni rīko dažādus pasākumus. Tad viņa novērojusi, cik pretimnākoši ir cilvēki. Klasesbiedri bija ļoti izpalīdzīgi un atrast kopīgu valodu nebija sarežģīti. Diāna norāda, ka vienīgā atšķirība starp viņu un citiem cilvēkiem ir tas, kā viņa pārvietojas.

Diāna ir ļoti pateicīga visiem cilvēkiem, kas ikdienā ir kopā ar viņu, jo bez šo cilvēku atbalsta ļoti daudzas lietas, ieskaitot studijas, Diānas dzīvē nebūtu iespējamas.

Pirms studiju uzsākšanas Diāna secinājusi, ka ļoti daudzas augstskolas nav piemērotas cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Viņai laimējās – universitātē, kurā viņa varētu ērti mācīties, bija pieejama mācību programma, kas viņu tiešām interesēja. Bija cilvēki, kas mudināja Diānu izvēlēties tālmācību, bet viņa to nevēlējās. "Studiju laiks ir visforšākais laiks, kāds, manuprāt, var būt jaunībā. Šī komunikācija ar cilvēkiem, ar pasniedzējiem – nu to nevar aizstāt ar to, ka tu sēdi mājās." Diāna norāda, ka, viņasprāt, tālmācība var būt lielisks veids, kā iegūt izglītību, bet viņa ļoti vēlējās komunicēt ar studiju biedriem un citiem cilvēkiem.

"Visas tās ballītes un diskusijas, un viss, kas notiek ikdienā – tas tomēr ir vērtīgi," pārliecināta Diāna. Viņa gan norāda, ka ne visi gadījumi ir tik veiksmīgi kā viņas. Diāna pazīst daudz cilvēku, kas meklē sev piemērotu studiju vietu, un viņa nevar ieteikt dažādas universitātes, jo daudzviet telpas patiešām nav pielāgotas cilvēkiem ar kustību traucējumiem.

"Ja tu pats esi gatavs iet, darīt un būt neatlaidīgs savā nostājā, tad tevi cilvēki vēl ātrāk spēj pieņemt," pārliecināta Diāna. Viņa gan norāda, ka tas var būt sarežģīti, ja cilvēks nav tik atvērts kā viņa. Tas Diānai liek sajust atbildību par to, ka viņa ir viens no cilvēkiem, kas spēj mainīt sabiedrības izpratni un attieksmi pret cilvēkiem ar invaliditāti: "Es esmu viena no viņiem, bet es esmu kopā ar jums. Mēs nedalām viņi, mēs. Es ar savu piemēru cenšos parādīt to, ka mēs esam vienlīdzīgi." Diāna ir novērojusi, ka cilvēki, viņu iepazīstot, parasti saprot, ka viņa ir tieši tāds pats cilvēks kā visi un interese ar viņu komunicēt tāpat, kā ar jebkuru citu, pieaug.

Diāna uzsver, ka ikviena cilvēka aicinājums ir unikāls, tāpēc nevienam nevajadzētu salīdzināt sevi ar citiem, jo tad tiek izdzīvots citu cilvēku aicinājums. "Es gribētu aicināt cilvēkus ar un bez invaliditātes – izbaudiet laiku, kas jums ir dots pašlaik, un centieties atrast to aicinājumu, jo, darot to, ko tu mīli, tu aizmirsti par visām pasaules plūsmām, pasaules stereotipiem un visu pārējo."

Viņa sevi sauc par vienkārši Diānu un norāda, ka nav nekādā veidā īpaša – viņa dara tieši to pašu, ko pārējie jaunieši – strādā, mācās un dara to, ko viņa mīl. "Tas nav stāsts par kaut kādām pārdabiskām spējām, tas ir stāsts vienkārši par to, ka šie sasniegumi un šī vēlme ir atkarīga no mums pašiem. Ar savu piemēru es vienkārši vēlos aicināt cilvēkus aizdomāties par savu būtību šajā pasaulē." Diāna ir pārliecināta, ka ikviens cilvēks ir tieši tāds, kādam viņam ir jābūt, un mēģinājumi līdzināties kādam citam, var likt pazaudēt savu būtību. Ikviens cilvēks, apzinoties savu vērtību un sūtību, var citiem dot ļoti daudz. "Viss sākas ar mums pašiem," uzsver Diāna.