Šobrīd Latvijā arvien lielāku popularitāti gūst kāds nesen radīts modes zīmols, ko gan vairāk pienāktos dēvēt par ideju vai kustību. Zīmola pamatā ir ideja par ilgtspējīgas vides saglabāšanu un tai draudzīgu dzīvesveidu. Būtiska tā sastāvdaļa ir arī apģērba izvēle, ko Twach mudina darīt pārdomāti, popularizējot iespēju to pārstrādāt otrreizēji.
Sarunā ar Viņa.lv Twach idejas autore Kristīne Daukšte atklāj, kāpēc pašmāju modes zīmolu cenas maciņam ne vienmēr ir tās draudzīgākās, kā ģērbties videi draudzīgi, vienlaikus nestaigājot no radinieka aizlienētā, 16 gadus vecā mētelī, kā arī ko katrs varam darīt savā ikdienā, lai nākamajām paaudzēm mantojumā atstātu zaļu un laimīgu pasauli.
Vaicāta par zīmola rašanos, Kristīne uzsver, ka vispirms vēlas teikt – Twach nemaz negribas dēvēt par zīmolu. "Tas, ko darām, pašos pamatos ir cilvēku izglītošana par klimata pārmaiņām, sociālām problēmām, kas rodas kā blakusprodukti modes industrijā – par veidiem, kā varam to mazināt, mainot savus ģērbšanās paradumus, nevis par apģērbu vai dizainu. Tomēr tieši šie divi elementi – apģērbs un dizains – spēlē vislielāko lomu pārmaiņu un izpratnes veicināšanā," tā Kristīne.
Viss sācies ar vēlmi radīt alternatīvu piedāvājumu apģērbam, ko var iegādāties veikalos – tādu, kas ir ražots no rūpīgi izvēlētiem un atlasītiem otreizējiem materiāliem.
Twach ideja radusies kopīgi Kristīnei un viņas tuvam draugam Arturam Zorģim, ar kuru kopā arī veidota pirmā Twach kolekcija, kas prezentēta 2015. gada sākumā.
"Tā bija tāda kā testa kolekcija, eksperiments mums pašiem. Mums ļoti labi saskanēja ne tikai darbos, bet arī domās un redzējumā, abi sapratām pašu Twach pamatu – pārmaiņas ir ne tikai vērtīga un vajadzīga lieta ilgtspējīgam dzīvesveidam, bet tas ir arī absolūti aizraujoši. Tas arī iekodēts nosaukumā, jo Twach atšifrējas kā This Will Also Change.
Pateicoties Arturam, sāku iedziļināties apģērbu pārveidošanā un jaunradīšanā, jo viņš bija ar mieru manas iesāktās apģērbu pārveidošanas idejas novest līdz galam ar savām labajām šuvēja prasmēm," atminas Kristīne.
Jāpiebilst, ka viss sācies ar vēlmi radīt alternatīvu piedāvājumu veikalos pieejamajiem apģērbiem, – tādu, kas ražots no rūpīgi izvēlētiem un atlasītiem otrreizējiem materiāliem. Un tādā veidā runāt ne tikai par to, ka ar savu izvēli varam ietekmēt vidi, to nepiesārņojot ar jaunām un jaunām lietām, bet arī, ka šajā procesā rodas lietas, kurām ir īpašs raksturs un unikalitāte.
"Sadarbojāmies ar labdarības veikalu Otrā elpa, kas mums ne tikai ļāva būt par lieciniekiem tam, kā apģērbi atrod jaunus saimniekus, bet ļāva arī ienirt noliktavās un atrast materiālus, ar ko vēlamies strādāt," stāsta Kristīne, piebilstot, ka 25. februārī Otrajā elpā prezentēta arī Twach jaunākā kolekcija Rewerse.
"Ar to pieteicām sevi kā kustību un sākam jaunu dzīvi. Jo tas, ko Twach vēlas panākt, ir iekustināšana – paradumu pārmaiņām un radošiem meklējumiem. Apģērbs ir medijs."
Katru reizi, kad kāds man pajautā – Tas tiešām ir no otreizējiem materiāliem? Izskatās kā jauns! – gribas smaidīt. Tas bija mētelis un tagad džemperis? Tas ir tik vienkārši? Un es saku – Jā! Un atkal smaidu, jo tā tik tiešām ir.
Kristīne atklāj, ka Twach attīstības sākumposmā visgrūtāk bijis attīrīt šo ideju no tā, kas tas potenciāli varēja būt, un skaidri saprast, kas Twach būs turpmāk. "Šis nav tikai projekts vai sākums biznesam, tas pamazām kļūst par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Daudz ieguvām, piedaloties sociālā biznesa akseleratorā Socifaction. Tur es sapratu, kādi man ir bijuši priekšstati par to, kas ir bizness. Redzēju daudz labu piemēru, kāds tas var būt, un guvu pamatiemaņas, satiekot cilvēkus, kuriem bizness ir instruments, lai risinātu sociālas problēmas.
Katru reizi, kad kāds man pajautā: "Tas tiešām ir no otrreizējiem materiāliem? Izskatās kā jauns! " gribas smaidīt. Tas bija mētelis un tagad džemperis? Tas ir tik vienkārši? Un es saku: "Jā!" Un atkal smaidu, jo tā tik tiešām ir. Un tad parasti seko reakcija: "Forši, es arī gribu ko tādu!" vai "O, man tieši ir viens mētelis, ko varētu pārtaisīt,"" priecājas Kristīne.
Par Twach darbību ikdienā rūpējas Kristīne, savukārt viņas kolēģe Ieva nodarbojas ar projektu vadību. Taujāta par savu saistību ar mākslas pasauli, kas nenoliedzami iet roku rokā arī ar modi, Kristīne atklāj, ka šobrīd studē scenogrāfiju Latvijas Mākslas akadēmijā.
Savukārt pirms tam ir absolvēta Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola: "Pabeidzu to kā grafiķis. Taču pamazām apģērbs manā dzīvē kļuva par pašizteikšanās veidu un reizē tādu kā mākslas un sevis meklēšanas formu. Arī studijas scenogrāfijas nodaļā liek iedziļināties visā, kas man apkārt. Apģērbu tagad redzu kā daļu no cilvēka un vides interakcijas. Tur nevar būt nekā lieka. Tas ir izjusti un nāk no tevis, tā kombinēšana un izvēles ir tevis paša, un tas maina visu."
Aizdomājoties par apkārtējās vides saglabāšanu un iestāšanos, Kristīne atzīst, ka ne velti Twach sevi piesaka kā kustību. "To darām tieši tāpēc, lai runātu par to, ka apkārtējās vides saglabāšana un apģērba izvēle un iegāde patiesībā iet roku rokā. Tās nav atdalāmas lietas. Sevis meklēšana, apzināta attieksme tajā, kā izvēlamies, patērējam, pērkam un izmantojam lietas – tās ir vērtības, kas svarīgas mums. Twach savās apģērbu kolekcijās izmanto apģērbus, kas bieži vien nolemti atkritumiem, jo neatbilst mūsdienu priekšstatiem par estētiku. Bet materiāls ir kvalitatīvs, to vajag tikai pārveidot, un tas atkal būs pievilcīgs.
Tikpat svarīgi ir pievērst uzmanību, lai, risinot vienu problēmu, mēs neradītu citu. Manuprāt, tā ir tāda holistiska pieeja ilgtpējībai. Bet noteikti ir vērts sākt ar kaut ko un tad spert tālāk tos soļus, lai kļūtu arvien draudzīgāki videi.
Tas ir mūsu izvēlētais veids, kā darboties vides saglabāšanā. Tikpat svarīgi ir pievērst uzmanību, lai, risinot vienu problēmu, mēs neradītu citu. Manuprāt, tā ir tāda holistiska pieeja ilgtspējībai. Bet noteikti ir vērts sākt ar kaut ko un tad spert tālāk tos soļus, lai kļūtu arvien draudzīgāki videi," pārliecināti nosaka Kristīne.
Vaicāta, vai mūsdienu sabiedrībā ilgtspēja nav vien termins, ko šobrīd it kā lieto visi, vienlaikus tomēr nesekojot šai idejai, bet izmantojot tikai kā modīgu apzīmējumu vēlamam dzīves stilam, Kristīne pajoko, ka arī vārdus mīlestība un krējums lietojam tur, kur tas patiesībā ir, piemēram, vien krējuma izstrādājums: "Bet tam vārdam ir labs patiesais saturs. Viens pats šis termins var kalpot kā sauss apzīmējums, bet, ja tas tiek izteikts kopā ar dzīvu, apzinātu un pārdomātu dzīves stilu – kāpēc ne?"
Stāstot par elementārākajām lietām, ko apkārtējās vides saglabāšanā savā ikdienā var ievērot ikviens, Kristīne atzīst, ka ļoti palīdzētu, ja cilvēki uzdotu sev jautājumus. Piemēram, kāpēc es pērku? Vai es varu nepirkt? Vai es pērku labāko variantu, kas ir manās iespējās? Vai man tiešām vajag to plastmasas maisiņu katram dārzenim atsevišķi vai es varu visus salikt vienā maisiņā? Kāpēc tas krekls ir tik lēts? Vai es šo apģērbu varēšu sakombinēt? Kāda ir auduma kvalitāte? Kādas vēl ir alternatīvas? "Katram ir savas iespējas un dzīvesveids, bet ar jautājumu palīdzību var saprast, kas katram personīgi der, un sākt apzināties savas patiesās vajadzības."
Savukārt, stāstot par izplatītākajiem aizspriedumiem, ar ko viņiem nācies saskarties saistībā ar jaunas dzīvības piešķiršanu vecajam apģērbam, Kristīne atklāj, ka tie saistīti ar aizdomām par apģērbu un materiāla kvalitāti. "Ir aizspriedums, ka tie ir materiāli, kas savu laiku nokalpojuši, kas, varētu pat teikt, nav iespējams, jo mēs patērējam ārprātīgus tekstila daudzumus.
Jā, tas, ko pērkam, vairumā gadījumu, ir zemas kvalitātes un radīts, lai izjuktu pēc ceturtās mazgāšanas reizes, bet ir vēl liels apjoms ar apģērbu, kura kvalitāte ir laba, bet straujā modes maiņa kultivē tā nonākšanu atkritumos pirms laika, radot vēlmi pirkt jaunu apģērbu un mainīt veco, jo piegriezums ir cits. Vēl arī tas, ka apģērbu izmantojam otrreizēji, nebūt nenozīmē, ka esam pret jaunām lietām un ka gribam, lai visi tagad iet uz lietoto preču veikaliem, šuj drēbes no auduma gabaliņiem un 16 gadus nēsā vienu mēteli, ko mantojumā nodevis kāds radinieks," joko Kristīne.
Vaicāta, kādi apģērbi un aksesuāri atrodami viņas pašas skapī, Kristīne neslēpj, ka tur viss, izņemot apakšveļu, zeķes, zeķubikses un pāris aksesuāru, rotu, ir otrreizējs: "Vai nu tas man ir atdots, vai nopirkts lietotu apģērbu veikalos, vintage tirdziņos utt. Mēdzu pati pāršūt, nogriezt, apgriezt, apšūt un piešūt, lai tas, ko atrodu, kļūtu patiesi man tuvs un piemērots. Sapnis, ko tuvā nākotnē gribas īstenot, ir, lai vismaz 60 procenti manas garderobes būtu upcycled jeb jaunradīts apģērbs, bet tas nav tik ātrs process, jo, pirmkārt, sanāk darboties ar Twach kolekcijām."
Jā, tas ko pērkam vairumā, ir zemas kvalitātes un radīts, lai izjuktu pēc ceturtās mazgāšanas reizes, bet ir vēl liels apjoms ar apģērbu, kura kvalitāte ir laba, bet straujā modes maiņa kultivē tā nonākšanu atkritumos pirms laika, radot vēlmi pirkt jaunu apģērbu un mainīt veco, jo piegriezums ir cits.
Vērtējot vietējo Latvijas modes dizainu un pircējiem ne vienmēr pieejamās cenas, Kristīne neslēpj, ka par šo jautājumu var diskutēt ilgi un plaši. "Jā, cenas bieži vien ir augstākas, taču pārsvarā, ja parēķina izmaksas, tad tā ir pilnīgi atbilstoša cena. Ir daļa, kas sevi dēvē par Latvijas dizainu, jo uzliek visam virsū Jumja zīmi. Par to es nevēlētos runāt kā par dizainu. T-krekliem nav ne vainas, bet, ja noņem latvju zīmi, ieraugi Bangladešā ražotu audumu. Tas nav dizains, bet plika vēlme radīt produktu.
Pircējam ir jābūt informētam un jāapzinās, ko tādā gadījumā viņš pērk. Ja tas ir Latvijas dizainera darbs, kur ir limitēts kolekcijas apjoms, piemeklēti audumi un spēcīgs dizains, kas cenā iekļauj ne tikai pašu produkta pašizmaksu, tad to nevar salīdzināt ar cenām, kas ir plaša patēriņa veikalos. Tas ir ilgs un enerģijas pilns darbs, par ko ir jāsaņem atbilstošs atalgojums. Ne visiem kas tāds ir vajadzīgs savā skapī, un tas arī netiek radīts visiem."
Kristīne arī uzskata, ka, lai gan pārējās Eiropas valstis šķiet esam soli priekšā, cilvēki pie mums, Latvijā, tomēr ir gatavi ilgtspējas jēdziena ienākšanai sadzīvē.
"Nav nozīmes valstij vai cilvēkam. Ikviens cilvēks ir gatavs, ja tāds vēlas būt un saprot, ka pārmaiņas ir visauglīgākās, ja ir izprasti iemesli un tas, cik tas patiesībā ir dabisks process.
Protams, ir vēl daudz darba, lai Latvijā būtu ērti katram, kas vēlas, uzreiz sākt izdarīt tādas izvēles, jo trūkst piemēru, iedrošinājuma no, piemēram, tiem, kas piedāvā dažādus produktus un pakalpojumus, ko izmantojam ikdienā. Iespējams, bieži vien jēdziens "ilgtspējīgs" netiek izprasts, kā nereti ir ar modīgiem vārdiem. Tas nozīmē tikai to, ka rīkojamies apzināti, izprotot, ka arī pēc mums nāks paaudzes un ka pasaule ir vienota ekosistēma – cilvēki, daba, tehnoloģijas utt. Tās ir attiecības, kas jākopj.
Ir vēl daudz darba, lai Latvijā būtu ērti katram, kas vēlas, uzreiz sākt izdarīt tādas izvēles, jo trūkst piemēru, iedrošinājuma no, piemēram, tiem, kas piedāvā dažādus produktus un pakalpojumus, ko izmantojam ikdienā. Iespējams, bieži vien jēdziens "ilgtspējīgs" netiek izprasts, kā nereti ir ar modīgiem vārdiem.
Šis neērtuma stāvoklis gan daudzos jau ir iekustinājis vēlmi pašiem meklēt un atrast labāko sev, tas ir attīstījis skaistas idejas, atdzīvinājis senas paražas utt. Iespējams, tam nav pielikta ilgstspējības birka, taču tas atbilst tās principiem. Tā kā viss jau notiek!"
Aizdomājoties par saviem nākotnes mērķiem, Kristīne atklāj, ka Twach attīstība iet kopā ar viņas pašas plāniem: "Vēlos radīt īstas, dzīvas, iedvesmojošas lietas un notikumus, vidi pārmaiņu sākumam. Vēlos tādu cilvēku komandu sev apkārt, kas aug un mainās un caur Twach realizē sevi. Eksperimentēt un dot iespēju tiem, kas vēl nav pat iedomājušies, ka varētu būt daļa no Twach – iesaistīt jauniešus, vecākus cilvēkus, vides entuziastus, māksliniekus, mūziķus, cilvēkus, kam patīk darīt to, kas citus iedvesmo un priecē. Vēlos, lai Twach iedrošina uz spēlēšanos. Tas nav tikai apģērbs veikalu plauktos, bet zināšanas, iedvesma, ko nākotnē vēlētos nodot citiem dažādos notikumos, darbnīcās, mākslas projektos."
