Projektu atbalsta RĪGAS DOME
Foto: DELFI

Katru dienu būs sāpīgi un grūti. Brāļi Emīls un Mikus

Brāļi, kuri mācās baletskolā, – tā mani iepazīstināja ar Emīla un Mikus Unguru stāstu. Bet tas nav stāsts tikai par zēniem, kuri mācās baletu. Tas ir stāsts par uzņēmību, disciplīnu un sāpēm. Stāsts par milzu gribasspēku un – pats svarīgākais – lieliem sapņiem.

Par projektu

Ikvienam bērnam piemīt kāds talants. Nepietiek to tikai pamanīt, bet arī ar to strādāt. Pašiem, kopā ar pedagogiem un ģimeni. "Talantīgie bērni Rīgā" ir sešu stāstu sērija par iedvesmojošiem bērniem un jauniešiem, kuri atraduši savu aicinājumu un ar milzu aizrautību un darbu seko sapnim. 

Emīlam ir 14, un viņš mācās Rīgas Horeogrāfijas skolas 8. klasē. Gadu un septiņus mēnešus jaunākais brālis Mikus mācās turpat 6. klasē.

“Tas ir tikai un vienīgi dēlu pašu lēmums un izvēle,” jau iepazīšanās telefonsarunā, stāstot par Emīla un Mikus ceļu līdz baletam, uzsver zēnu mamma Lolita. “Man bieži jautā, kāpēc esmu piespiedusi dēlus dejot baletu, bet šoreiz ir otrādi – mēs pakļāvāmies bērnu vēlmēm.”

Neraugoties uz nelielo gadu starpību un kopīgo sapni, brāļi ir ļoti atšķirīgi, un to var pamanīt, jau iepazīstoties ar zēniem. Emīls ir taisnprātīgs, mērķtiecīgs un ļoti nopietns, kamēr Mikus acīs dejo nebēdnīgas uguntiņas. Ne velti mamma jaunāko dēlu raksturo kā “puķu bērnu” – viņam viss padodas viegli un ar smaidu uz lūpām. Arī brāļu nākotnes mērķi atšķiras – Emīls vēlas kļūt par horeogrāfu un iestudēt dejas, bet Mikus sapņo pats kādreiz dejot Riekstkodi uz kādas skatuves Amerikā.

Es būšu princis!

Sapnis par baletu sācies, kad vecāki tolaik piecus un četrus gadus vecos dēlus aizveduši uz baleta izrādi “Apburtā princese”. Acīmredzot Emīlam tā bija mīlestība no pirmā skatiena – pēc tās viņš griezis piruetes un saucis, ka būs princis, un vēlāk katrā dzimšanas dienā aicinājis vecākus dāvināt viņam biļetes uz baletu.

“Man baletā patīk izsmalcinātās kustības un skaistās pozas, un tas, kā tas izskatās no malas,” savu mīlestību pret baletu raksturo Emīls.

64. vidusskolā abi zēni dejojuši tautas dejas, un tad trešajā klasē Emīls pārsteidzis mammu ar jautājumu – kā tad palika ar baletskolu? Mamma nav bijusi pārliecināta par zēna atbilstību šai nodarbei, bet, pateicoties paša zēna uzņēmībai, viņam sarunāta tikšanās ar Rīgas Horeogrāfijas skolas vadītāju Agnesi Andersoni, kura zēnu novērtējusi un atzinusi par piemērotu baleta mācībām. Tas zēnu iedvesmojis tā, ka viņš bijis gluži kā spārnos, un vecākiem atkāpšanās ceļa vairs nebija.

Balets iemāca lielu vīrišķīgumu, pašdisciplīnu un izdarīt lietas līdz galam.Mikus un Emīla mamma Lolita

Ar sekošanu sapnim Emīls nav kavējies. Tā kā Rīgas Horeogrāfijas skola audzēkņus uzņem no 5. klases, bet zēns tobrīd vēl mācījies 3. klasē, viņš iesākumā paslepus no mammas, kura tolaik 64. vidusskolā strādājusi par matemātikas skolotāju, vienojies ar skolas direktori – ja izdosies sarunāt ar visiem skolotājiem, lai ļauj viņam ziemas brīvlaikā nokārtot visus pārbaudes darbus uz augstākajiem novērtējumiem, tad viņam ļaus mācību gada vidū pārlēkt uz 4. klasi. Direktore nebija ticējusi, ka tas ir iespējams, bet Emīls pierādījis pretējo – kopā ar mammu apguvis mācību vielu, kārtojis vairākus pārbaudes darbus vienā dienā, ticis pārcelts uz nākamo klasi un pavasarī veiksmīgi beidzis 4. klasi, lai jau rudenī mācības turpinātu baletskolā.

Gadu un septiņus mēnešus jaunākais brālis vēlāk sekojis Emīla pēdās. Vecākiem ir bijis svarīgi pārliecināties, ka Mikus to nedara tikai brāļa dēļ, bet zēns pierādījis – tas ir arī viņa sapnis. Kā tagad atceras brāļu mamma, Mikus tolaik bijis nedaudz apaļīgs “koka cilvēciņš”, kurš nav varējis uztaisīt špagatu. Tad nu ģimene vienojusies – gada laikā zēnam jāpierāda, ka viņš patiesi grib dejot baletu. To viņš arī izdarījis, pats pēc savas iniciatīvas ar milzu entuziasmu un uzcītību apmeklējot tautas dejas, baleta pulciņu un citas nodarbības. “Divu mēnešu laikā viņš izstiepa visus špagatus,” stāsta mamma. Tas kliedējis visas vecāku šaubas, un arī otrs dēls iestājies baletskolā.

Sešu darba dienu nedēļa

Brāļi esot labākie draugi. “Viņi kopā ir pašpietiekami. Viņiem neprasās pēc citiem cilvēkiem,” dēlu ciešo saikni raksturo Lolita. Lai gan brāļiem bijusi iespēja dzīvot katram savā istabā, zēni izvēlējušies gulēt vienā istabā, un par pastāvīgu tradīciju kļuvušas vakara sarunas pirms aizmigšanas, kas nereti ievelkoties. Mājās netrūkstot arī diskusiju par baletu, kuru laikā arī vecāki gūst jaunas zināšanas par baletu un atklāj sev šīs pasaules burvību. Paši zēni gan atklāj, ka savā starpā par baletu nemaz nerunājot – pietiekot arī citu kopīgu interešu.

Bez vecāku atbalsta un aktīvas līdzdalības bērnu sapņi nevar kļūt par īstenību. To apliecina arī Emīla un Mikus ģimene. Kad zēnu tēvs saņēmis darba piedāvājumu Polijā, bijusi doma, ka visa ģimene pārcelsies uz dzīvi ārzemēs. Tas noticis laikā, kad Emīls jau bija ieplānojis stāties baletskolā, un vecāki sapratuši – viņi nedrīkst salauzt šo dēla sapni. Tad nu tagad vecāki dzīvo katrs savā valstī, un ikdienas rūpes par dēliem uzņēmusies mamma – viņa darbu skolā nomainījusi pret privātstundām, katru rītu no Purvciema ved dēlus uz mācībām Pārdaugavā, vēlajos vakaros cenšas atvest mājās, ir blakus un atbalsta.

Dienas grafiks zēniem ir noslogots. Viņi ceļas sešos no rīta, lai vēl pirms brokastīm un došanās uz skolu aptuveni 20 minūtes vingrotu pēc fizioterapeita sagatavotas programmas muskuļu stiprināšanai. “Nav tā bijis, ka viņi saka, ka negrib celties. Vienalga, kā nāk miegs, viņi ceļas un dara,” dēlu mērķtiecību raksturo mamma. “Dažreiz ir grūti piecelties, jo muskuļi sāp, bet tad es sevi pierunāju,” atklāj Mikus.

Es esmu pieradis, ka skolotāji dusmojas. Man tie pasniedzēji, kuri dusmojas un kliedz par kļūdām, patīk vislabāk. Ja skolotājs neko nesaka, neko nevar iemācīties.Mikus Ungurs

Mājās puiši nereti atgriežas pēc pulksten deviņiem, kad pēc vingrošanas vēl jāpilda mājasdarbi, un tikai tad ir laiks naktsmiegam. Emīls atzīst, ka sestdienas viņiem ir tādas pašas darba dienas kā citas. Lai gan tad nav mācību, notiek baleta nodarbības vai mēģinājumi. Savukārt svētdienas zēni velta mājasdarbiem. Laika visai ģimenei pabūt kopā nav daudz. “Mašīnā mums notiek ģimenes sapulces, pārrunas un audzināšanas darbs. Tā nu diemžēl tas ir,” intensīvā ikdienas ritma blaknes ieskicē Emīla un Mikus mamma. Skolas brīvlaikos ģimene dodas pie tēta uz Poliju, lai visi būtu kopā, un tad arī zēniem ir vaļa kādam citam savam hobijam, kas viņiem kopīgs ar tēvu, – datorspēlēm.

Lai gan brāļi neslēpj, ka pamatskolas vielas apguvi ar baleta nodarbībām savienot nav viegli, mācībās zēniem veicas ļoti labi – Mikus savā klasē pēc sekmēm ir pirmais, Emīls – otrais. Paši puiši uz jautājumu par sekmēm atbild pieticīgi – sliktāk par citiem nemācāmies. “Dievs dod, lai viņiem baletā viss izdotos un lai viņi iegūtu savas lielās lomas uz lielās skatuves, bet mēs nezinām, kas dzīvē var notikt. Visu nevar likt uz vienas kārts. Tagad man kā vecākam sirds ir mierīga – viņi varēs izvēlēties arī citu izglītību,” Lolita atgādina, cik svarīgi neaizmirst parastās mācības.

“Ne jau vienmēr viss ir skaisti un rožaini. Dažreiz bezspēcībā nolaižas rokas,” neslēpj abu mazo dejotāju mamma. Kā jau visi puikas, arī Emīls un Mikus dažreiz grib “izlīferēt” un kaut ko neizdarīt vai izdarīt mazāk kārtīgi. Mamma nepiekāpjas – viņa zina, ko dēli var, un vēlas, lai viņi izdara labāko, ko spēj. Lielākais drauds bezspēcības brīžos ir draudi ņemt dokumentus ārā no baletskolas. Tad ir puņķi, asaras un lūgumi darīt jebko, tikai ne to. 

Vai baletdejotāji ir vīrišķīgi?

Jau ienākot Rīgas Horeogrāfijas skolā, var just, ka tā ir cita pasaule ar saviem noteikumiem. Šī vide kopā ar kaimiņos esošajām Emīla Dārziņa mūzikas skolu, Rīgas Doma kora skolu un Jaņa Rozentāla mākslas skolu maina arī bērnus, veidojot īpašu – radošu un atšķirīgu – kopienu. “Pateicoties šai skolai, zēni ir kļuvuši inteliģentāki un vairāk pieauguši. Viņiem ir nopietnākas intereses un aizraušanās,” izmaiņas dēlos novērojusi Lolita. Tāpat pieaugusi puišu pārliecība par sevi, viņi kļuvuši drošāki un atvērtāki.

“Šeit ir sanākuši kopā savējie, kuri viens otru saprot. Tas ir tas, kā viņiem pietrūka parastajā skolā, kur viņus ne vienmēr nesaprata. Viņi šeit ir laimīgi un jūtas labi,” pamanījusi Emīla un Mikus mamma.

Jābūt ļoti stipram, izturīgam, un jāprot paciest jebko. Katru dienu būs sāpīgi un grūti.Emīls Ungurs

Arī Emīla un Mikus ģimene ir saskārusies ar sabiedrībā valdošajiem stereotipiem, ka balets nav vīrišķīga nodarbe. Zēnu stāja un attieksme jau tagad liek nojaust, cik šādi aizspriedumi ir aplami, – te aug īsti vīrieši un nākamie džentlmeņi.

“Balets iemāca lielu vīrišķīgumu, pašdisciplīnu un izdarīt lietas līdz galam. Viņi redz lielos māksliniekus un mācās,” par to, kā balets maina zēnu personību, pārliecinājusies brāļu mamma. Personības, kas iedvesmo zēnus, runā pašas par sevi – Emīla paraugs baleta pasaulē ir Māris Liepa, bet Mikum patīk Mihails Barišņikovs. 

Es nejūtos labi, ja man nesāp

Sirsnīgi smejoties, puikas un mamma sagrauj vēl kādu ar baletu saistītu stereotipu. “Vienīgais, kas baletdejotājam vēl bez baleta patīk, ir ēst,” atklāj Emīls, un mamma piebalso – zēni visu laiku grib ēst, dažreiz jau īsi pēc pusdienām izskan jautājums, kad tad gaidāms launags, un kaimiņi jau smejoties, ka mamma tik stiepj pārtikas maisus. No puišu stāstītā var noprast – citu audzēkņu vidū baletdejotājus var atšķirt arī pēc tā, cik svarīgi viņiem ir paēst.

Baleta nodarbības prasa disciplīnu un pacietību. Figūras tiek slīpētas līdz vissīkākajai detaļai, un pasniedzēji ir stingri un prasīgi. Abi zēni atzīst – viņiem patīk tie pasniedzēji, kuri norāda uz kļūdām, jo tieši pie tiem var visvairāk iemācīties. “Es esmu pieradis, ka skolotāji dusmojas. Man tie pasniedzēji, kuri dusmojas un kliedz par kļūdām, patīk vislabāk. Ja skolotājs neko nesaka, neko nevar iemācīties,” spriež Mikus.

To, cik balets zēniem ir svarīgs, apliecina Mikus atzīšanās – viņš dažreiz murgojot, ka vairs nevar dejot baletu. Tiesa, jau tagad, mācību laikā, zēni izjūt, ka baletā valda konkurence, bet puiši atzīst – sacensību gars ir vēl viens iemesls būt labākam. Brāļi arī sapratuši – balets nav domāts katram.

“Jābūt ļoti stipram, izturīgam, un jāprot paciest jebko. Katru dienu būs sāpīgi un grūti,” atzīst Emīls, bet sāpes zēnus nebiedē. “Es dažreiz nejūtos labi, ja man nesāp,” piebilst jaunākais brālis. Par spīti grūtībām, sāpēm, stingriem pasniedzējiem, smagajam darbam mēģinājumos, brīvā laika trūkumam, viņiem nekad nav nākusi prātā doma mest visu pie malas, un tas, kā vēlā vakarā pēc izrādēm mirdz dēlu acis, ir arī Emīla un Mikus mammas atbilde uz jautājumu, vai dažreiz nav par grūtu, – kamēr vien tas dēlus dara laimīgus, ieguldītais darbs ir tā vērts.

Balets nav elitāra nodarbe izredzētajiem

Rīgas Horeogrāfijas skolas vadītāja Agnese Andersone atzīst, ka par un ap baletu ir ļoti daudz mītu. Viens no tiem – ja bērnu jau agrā bērnībā nesūta baletā, viss ir nokavēts. Tā nav. Rīgas Horeogrāfijas skolā audzēkņi tiek uzņemti no 5. klases, un pedagoģes pieredze liecina, ka, arī vēlāk sākot dejot, var gūt panākumus. Vēl viens mīts ir tas, ka baletu nevar sākt apgūt, ja bērns pirms tam nekur nav dejojis. “Baletskolā var iestāties bērns, kurš pirms tam neko nav darījis. 

"Bērni šeit iegūst milzīgu pašdisciplīnu un strādātprasmi. Grūtības, kam jāiziet cauri, norūda. Tas dzīvē ļoti daudz iedod," atzīst Rīgas Horeogrāfijas skolas vadītāja Agnese Andersone.

Primārais ir skatuviskās dotības un augums – garās locītavas, kakls un līnijas, kā arī fizioloģiskās dotības – vai ir gūžu izvērsums, lēciens un citas lietas, kam parasti vecāki nepievērš uzmanību un ko var pamanīt tikai profesionālis,” atklāj Horeogrāfijas skolas vadītāja. Tāpat viņa apgāž mītu par to, ka balets ir dārga nodarbe, ko var atļauties tikai turīgu ģimeņu atvases, – Horeogrāfijas skolā mācības ir bez maksas un tiek nodrošināts arī nepieciešamais, piemēram, puantes un baleta tērpi. “Galvenais vecāku ieguldījums ir emocionālā izturība,” atzīst pedagoģe.

Tālākais ceļš Horeogrāfijas skolas absolventiem visbiežāk ir darbs Latvijas Nacionālajā operā un baletā. “Ir burvīgi, ka bērni zina, ka viņiem pēc tam būs darbs operā. Protams, ne visiem, jo tur štata vietu skaits ir ierobežots,” skaidro Andersone.

“Bērni šeit iegūst milzīgu pašdisciplīnu un strādātprasmi. Grūtības, kam jāiziet cauri, norūda. Tas dzīvē ļoti daudz iedod,” ieguvumus, apgūstot baletu, uzskaita Rīgas Horeogrāfijas skolas vadītāja.

Mūsdienās bērniem ir ļoti plašs izklaižu un nodarbību piedāvājums, tāpēc Horeogrāfijas skolai ir grūti piesaistīt zēnu interesi. Daļēji tas saistīts arī ar daļā sabiedrības valdošajiem aizspriedumiem par baletdejotāja profesiju kā nepietiekami vīrišķīgu nodarbi. “Ja puika šim astoņu gadu ciklam baletskolā iziet cauri, viņš gan pēc rakstura, gan fiziski ir kārtīgs vīrietis,” stāsta Andersone.

Projekta ''Talantīgie bērni Rīgā'' veidotāji: saturs – Kristīne Melne un Andra Čudare, foto un video – Mārtiņš Purviņš, Miks Siliņš, Patriks Pauls Briķis, dizains – Oskars Dreģis, izstrāde – Uldis Olekšs, projekta vadītājas – Žanete Zīlīte, Liene Lacberga, Kristīne Melne.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.