Projektu atbalsta RĪGAS DOME
Foto: DELFI

Meitene ar eņģeļiem, kuri spēlē pokeru

“Šeit eņģeļi spēlē pokeru,” īsi pēc iepazīšanās vienu no saviem darbiem rāda 13 gadus vecā Jaņa Rozentāla Mazās mākslas skolas audzēkne Jasmīna Balode. Sarunas gaitā sākotnēji šķietami klusā un pat drusku biklā meitene arvien vairāk aizraujas, acis iemirdzas, un viņa pārliecinoši soli pa solim ved mūs mazo mākslinieku pasaulē.

Par projektu

Ikvienam bērnam piemīt kāds talants. Nepietiek to tikai pamanīt, bet arī ar to strādāt. Pašiem, kopā ar pedagogiem un ģimeni. "Talantīgie bērni Rīgā" ir sešu stāstu sērija par iedvesmojošiem bērniem un jauniešiem, kuri atraduši savu aicinājumu un ar milzu aizrautību un darbu seko sapnim.

Mazā mākslas skola paredzēta skolēniem no 5. līdz 9. klasei, un tur jaunie mākslinieki ierodas pēc stundām vispārizglītojošajās mācību iestādēs. Jasmīna zinības apgūst Rīgas Valdorfskolā un trīs reizes nedēļā vakarus pavada mākslas skolā, kur apgūst akadēmiskās mākslas pamatus, zināšanas un iemaņas. Šis nav tas stāsts, kad ģimenē paaudžu paaudzēs bijuši ar mākslām saistīti cilvēki, bet Jasmīna jau no agras bērnības bijusi radoša.

“Mēs esam vienkārša ģimene, kurā aug talantīgs bērns. Jasmīna mūsu ģimenē ir radošās pasaules pārstāve. Vienam ir jābūt māksliniekam – visi nevar būt ekonomisti. Mēs mācāmies un augam kopā. Mums tas viss ir jauns,” smaidot atzīst Jasmīnas mamma Ilze.

“Jau tad, kad Jasmīna bija ļoti maza, viņai bija citāds skatījums uz pasauli, brīžam netipisks mazam bērnam, – tas, kā viņa domāja, redzēja vai komentēja lietas, bija citādi,” atceras meitenes mamma.

Kur meklēt iedvesmu?

Ceļš līdz mākslas skolai bijis dabisks – meitenes aizrautību ar dažādiem mākslas veidiem stiprinājis tas, ka arī Valdorfskolā jau no pirmās klasītes liela uzmanība tiek pievērsta dažādām radošām izpausmēm gan mācību nodarbībās, gan pēcstundu pulciņos. “Jasmīnu aizrāva viss, kur var kaut ko uztaisīt, un tā nonācām līdz tam, ka vajag šo aizraušanos attīstīt,” stāsta mamma.

Pati Jasmīna pieļauj, ka viņas dzīves ceļa virziens vēl var mainīties. “Es vēl varu eksperimentēt. Domāju, ka visu savu talantu vēl neesmu atklājusi, un, pirms izdomāju, ko patiesi vēlos darīt, gribu pamēģināt, ko es vēl varu izdarīt. Varbūt es izvēlēšos kaut ko citu,“ spriež Mazās mākslas skolas 7. klases skolniece. Izvēlēties ceļu, kas ved prom no mākslas pasaules, Jasmīna gan vismaz šobrīd neplāno. Viņai interesanta šķiet veidošana un kokapstrāde, un arī meitenes mamma piekrīt – lai gan vēl ir laiks izvēlēties, ar ko īsti nodarboties, meitas nākotne būs saistīta ar kādu no mākslas veidiem.

Ja mani ieliktu tukšā, baltā telpā, man nebūtu idejas.Jasmīna

Jasmīna ir no tiem cilvēkiem, kuriem tikai vajag iedot papīru un zīmuli, lai taptu kas negaidīts. Viņu iedvesmo viss, kas ir apkārt, jeb daba, ar to saprotot jebko, kas ir īsts, aplūkojams, aptaustāms, iepazīstams. Pārsteidzošajam darbam ar eņģeļiem pie pokera galda meitene iedvesmu guvusi Rīgā notikušajā izstādē “Izglābtās ikonas”, kas arī esot viena no nesenā pagātnē iespaidīgākajām muzejos gūtajām pieredzēm, bet ikdienā iedvesmu var noķert jebkur – lietās, cilvēkos un viņu teiktajā, sajūtās, citu mākslinieku darbos, pilsētas kultūrā.

“Ja mani ieliktu tukšā, baltā telpā, man nebūtu idejas,” prāto mazā māksliniece.

Mammu un meitu vieno kopīga vēlme būt dabā – tur viņas smeļas gan iedvesmu, gan enerģiju. “Mani ļoti iespaido un iedvesmo daba. Mamma airē, un dažreiz viņa mani uzaicina to darīt kopā. Ir dienas, kad mamma saka – šodien būs ļoti saulains vai, tieši pretēji, miglains un mums ir jābrauc dabā, jo būs skaisti. Mamma arī ir mans iedvesmas avots ar stāstiem par to, kur viņa ir bijusi, ko piedzīvojusi,” stāsta Jasmīna. Un to var saprast – meitenes mamma Ilze šoruden kajakā 27 stundās šķērsoja Baltijas jūru, bez apstāšanās un izkāpšanas pieveicot 174 kilometrus.

Mudināšana nav vajadzīga

Māksla aizņem visu Jasmīnas brīvo laiku – ja nav jāpilda mākslas skolas mājasdarbi, viņa realizē savas idejas. Meitenei arī ļoti patīk vasaras darbi, jo tad var likt lietā visas mācību gada laikā apgūtās zināšanas un prasmes. Šie uzdevumi parasti netiek ierobežoti tematos, un ir iespējams daudz brīvāk realizēt savas idejas. “Vasarā varbūt gribas vairāk skriet un dauzīties, bet ir jāatceras par šiem darbiem – visu vasaru jātrenē roka un acs,” stāsta meitenes mamma.

“Papildu mudināšana Jasmīnai nekad nav bijusi vajadzīga – viņai idejas galvā ir visu laiku. Es drīzāk esmu tā, kas radošās izpausmes mēģina sabalansēt ar parastās skolas programmu. Lai cik vilinoši brīvdienās būtu darboties mākslas lauciņā, ir jāatceras arī par citiem mājasdarbiem. Es palīdzu sakārtot prioritātes,” savu lomu ieskicē Ilze.

Protams, mamma nav tikai mazās mākslinieces laika menedžere – viņas kopā dodas uz izstādēm un dažādiem kultūras pasākumiem, kas Jasmīnai varētu dot papildu iedvesmu. Tāpat meitene smejoties atklāj, ka dažreiz, kad uzdots zīmēt cilvēkus, mammai pacietīgi jāpilda modeles loma. Ilze apmeklē arī savas atvases skates Mazajā mākslas skolā, kur var novērtēt ne tikai meitas, bet arī viņas skolasbiedru sasniegumus, bet ar kritizēšanu un pamācīšanu mamma neaizraujas – viņa darbus vērtē kā “parasts skatītājs”, profesionālus ieteikumus atstājot lietpratēju ziņā.

Jasmīnai Mazās mākslas skolas pedagogu novērtējums par darbiem ir ļoti svarīgs – tieši kritika ļauj saprast, ko iespējams izdarīt labāk. “Ja es par kritiskiem vārdiem uzmetīšu lūpu, neko neiemācīšos,” apzinās mazā māksliniece.

“Jasmīnai ir ļoti izteikts perfekcionisms prātā un vīzijā, kā darbam ir jāizskatās. Viņa pati sev ir visstingrākā kritiķe,” vienu no spilgtākajām meitas rakstura īpašībām, kas viņai piemīt jau no agras bērnības, min Ilze.

Ir jāstrādā

Gadu pirms iestāšanās Mazajā mākslas skolā meitene apmeklējusi sagatavošanās kursus, un tagad rit jau trešais mācību gads šajā skolā. Jasmīna apzinās, ka viņas tehniskās prasmes ir ļoti progresējušas, bet tāpat vēl ļoti daudz ir jāmācās. Skolā mazie mākslinieki apgūst pašus pamatus – saredzēt un parādīt pareizas proporcijas, gaismēnas, perspektīvu – un citas zināšanas un prasmes, kas nākotnē noderēs neatkarīgi no tā, kādā stilā vai tehnikā mākslinieks izvēlēsies strādāt.

Vizuālajā mākslā, līdzīgi kā jebkurā citā nodarbē, svarīgs ir treniņš. “Papildus talantam ir jāiegulda liels, liels darbs. Kad šķiet, ka ir liela slodze un kaut ko negribas, tad es atgādinu, ka ir jāsaņemas un jādara – tas ir tas darbs, kas nepieciešams, lai virzītos un augtu,” atzīst Jasmīnas mamma. Tiesa, tā, ka meitene slodzes vai noguruma dēļ gribētu visu mest pie malas, nav bijis.

“Mums pašiem ir izvēle – vai mēs vēlamies šeit nākt un mācīties, vai nevēlamies. Protams, dažreiz ir nogurums un gribas darīt kaut ko citu, bet savas idejas var realizēt arī ārpus mākslas skolas.” Jasmīna atzīst – bieži gadās arī tā, ka tieši nodarbībās apgūtais iedvesmo eksperimentēt un atrast jauniegūtajām prasmēm pielietojumu.

Mazie mākslinieki ir uzmanīgi pasaules pētnieki – lai taptu zīmējums, objekts ir rūpīgi jāiepazīst. Tieši tāpat Jasmīna lūkojas uz citu mākslinieku darbiem, kuros viņu aizrauj interesantas kompozīcijas, risinājumi un notikumi. Iecienītākās tehnikas meitenei vēl nav – viņa pēta un eksperimentē, bet vismaz šobrīd sirdij tuvākie ir eļļas krītiņi un akvareļi. “Ir forši, ja vienu darbu var izstrādāt dažādās tehnikās. Katram priekšmetam ir labās un sliktās puses, un šādi tai katrai ir iespējams atrast atbilstošu izcelšanas veidu,” skaidro Jasmīna.

Vēl viena Jasmīnas kaislība ir grāmatas. Īpaši viņai patīk piedzīvojumu stāsti un fantāzija, un meitenes acis iedegas, iedomājoties, ka nākotnē viņa varētu ilustrēt kādu fantastiskiem piedzīvojumiem bagātu grāmatu. Varbūt pat pati sarakstīt neticamu stāstu un radīt jaunu tēlu pasauli. Ideju vērīgajai pasaules pētniecei netrūkst – dodiet tikai zīmuli un papīru!

Vieta, kur var brīvāk elpot

Mazās mākslas skolas galvenais mērķis ir sagatavot jaunos talantus iestājeksāmeniem Jaņa Rozentāla mākslas skolā. “Viņiem ir liela slodze – šeit uz vietas ir daudz jādara,” par mācībām Mazajā mākslas skolā stāsta tās pedagoģe māksliniece Zīle Ziemele. Ne visi pēc Mazās mākslas skolas beigšanas izvēlas turpināt mācības Jaņa Rozentāla mākslas skolā. “Viņi nogurst. Viņiem patīk šis laiks, bet slodze ir pamatīga.”

“Šeit ir labvēlīga vide un bērni jūtas saprasti gan no pieaugušo, gan klasesbiedru puses, jo te visiem ir interese par mākslu. Šeit var brīvāk elpot un attīstīt pašapziņu. Svarīgi ir arī tas, ka kaut kas tiek pa īstam darīts un radīts. Šeit katrs bērns vairāk kļūst par personību – katram ir jāattīsta savs rokraksts. Te netiek novērtētas tikai profesionālās prasmes un tas, cik labi darbs ir izpildīts, bet arī tas, cik ļoti bērns mūs pārsteidz. Jasmīna mūs pārsteidz. Viņa ir ļoti radoša un ļoti enerģiska. Es priecājos, ka viņa ir ar mums, – Jasmīna ir tīrradnis. Viņai ir savdabīgas idejas un radošs skatījums, kāds nav daudziem pieaugušiem māksliniekiem. Mani ļoti interesē, kā viņa attīstīsies,” vērtē Jasmīnas skolotāja.

Kad tad vecākiem apsvērt iespēju savu atvasi sūtīt Mazajā mākslas skolā? Pasniedzējas atbilde ir vienkārša: “Tad, ja bērns daudz zīmē un dara to no sava brīva prāta.” Viņasprāt, jebkurš var iemācīties zīmēt, bet atslēgas jautājums ir – vai viņam ir interese?

Atšķirībā no daudzām citām nodarbēm bērna nodarbošanās ar mākslu no vecākiem neprasa tik lielu iesaisti un līdzi dzīvošanu. Drīzāk, tieši pretēji, jāiemācās bērnu palaist savā vaļā.

“Mazie mākslinieki ir patstāvīgāki radījumi. Mazajam māksliniekam ir svarīgi, ka viņš pats dodas pilsētā un redz lietas ar savām acīm,” uzskata pedagoģe, uzsverot, ka vecākiem darbu skatēm gan būtu laiks jāatrod.

Projekta ''Talantīgie bērni Rīgā'' veidotāji: saturs – Kristīne Melne un Andra Čudare, foto un video – Mārtiņš Purviņš, Miks Siliņš, Patriks Pauls Briķis, dizains – Oskars Dreģis, izstrāde – Uldis Olekšs, projekta vadītājas – Žanete Zīlīte, Liene Lacberga, Kristīne Melne.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.