saturs

Runā, ka sarkanā gaļa izraisa vēzi, bet vistas tiek piepumpētas ar hormoniem un antibiotikām. Bet ko ēst? Un ko uzdzert – vīnu vai "dzīvo" ūdeni? Vai vispār drīkst kaut ko dzert pie ēdiena? Trīs litri ūdens dienā – vai tas ir normāli? Varbūt labāk ketodiētu? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem kopā ar uztura speciālisti, populārā bloga "Ksenija komentē" autori Kseniju Andrijanovu meklējām podkāstā "Nacionālās īpatnības".

Visu sarunu krievu valodā klausies "Delfi Podkāstos".

Divi latvieši raugās debesīs, viens domā par kartupeļiem, otrs par nepiepildāmu sapni. Abi lūkojas uz vienu un to pašu mākoni. Šis ir populārs jociņš internetā par tradicionālo latviešu ēdienu. Kartupeļi, cūkgaļa, pelēkie zirņi, rupjmaize, maizes zupa, ķīselis, putra – to ēda sendienās, kad ananasi vēl nebija pieejami visu gadu, bet par bezglutēna cepumiņiem neviens pat nedomāja. Varētu domāt – ko nu tur gudrot, ja senči ēda un izdzīvoja, tad kādēļ viņu pēctečiem jāizvirst?

Senču ēdiens. Varbūt viņi bija gudrāki par mums?

Cik vērtīgs un reģionam piemērots ir "tradicionālais ēdiens", vai mums būtu jāēd tas, ko bija paraduši mūsu senči?

Cilvēkiem patīk kontrasti – labi–slikti, vērtīgi–nevērtīgi. Tradicionālo Latvijas ēdienu es nedalītu tādās kategorijās. Labāk runāt nevis par galējībām, bet par skalu. Tradicionālajā ēdienā ir daudz tauku, maz šķiedrvielu, savukārt kartupeļos ir ļoti daudz ogļhidrātu. Jāņem vērā, kādā laikā cilvēki to ēda – tās bija daudz skarbākas ziemas un daudz smagāks fiziskais darbs. Šis ēdiens viņiem bija piemērots. Ar to viņi izdzīvoja, bet mēs, viņu pēcteči, tagad esam šeit, studijā, un sarunājamies.

Ja runājam par šāda ēdiena piemērotību mūsdienu cilvēkam, dzīves ritms ir mainījies, tagad mēs sēžam birojos no deviņiem līdz pieciem. "Tradicionālais" uztura modelis tik tiešām ir jāatstāj aiz muguras, papildinot to ar svaigiem dārzeņiem un augļiem. Kaut kas tuvāk Vidusjūras diētai. Jebkurš uztura režīms ir labs savam laikam. Senču ēdienam, iespējams, vieta varētu būt uz svētku galda, taču katru dienu tā ēst pilnīgi noteikti nav ieteicams.

Bet kā ar šašliku un alu nedēļas nogalē?

Cilvēki bieži domā, ka šašliks ir kaut kas ļoti, ļoti kaitīgs. Patiesībā kaitīgs ir nevis šašliks, bet veids, kā cilvēki pavada laiku šašlikojot. Šašliks no liesas liellopa gaļas, vistu spārniņi vai, vēl labāk, vistas vai tītara fileja – tas ir brīnišķīgi. Pievienojam svaigus, tvaicētus vai grilētus dārzeņus – izcili!

Taču, ja tam uzdzeram alu un uzkožam rupjmaizes grauzdiņus, sāļos riekstiņus, divas stundas sēžam, nemitīgi kaut ko dzerot, ir tikai dabiski, ka pēc tam parādās problēmas ar aizkuņģa dziedzeri. Šī ir ļoti izplatīta diagnoze vasaras brīvdienās. Vainīgs nav šašliks, bet viss pārējais, ko apēdam un izdzeram kopā ar to.

Modes ēdieni. Vegānisms. Mono- un ketodiētas, nē glutēnam?

Kādas uztura tendences šobrīd Latvijā ir populāras?

To ir ļoti daudz. Katrs sabiedrības segments, sauksim to tā, pieķeras savai. Piemēram, šobrīd ļoti populārs ir vegānisms. Mēs neēdam dzīvnieku valsts izcelsmes produktus. Ne tikai gaļu, bet arī pienu, piena produktus, zivis – visu, kas iegūts no dzīvniekiem. Neteiktu, ka tā ir uztura tendence, drīzāk ētiska nostāja, kas pulcē cilvēkus ar līdzīgiem uzskatiem un dzīvesveidu. Tā ir atsevišķa šūniņa, kas domā par dzīvnieku tiesībām un cīnās par tām.

Joprojām aktuālas ir monodiētas. Kopš brīža, kad es sāku lasīt avīzes, tur vienmēr bijušas visādas kefīra un biezpiena diētas no sērijas "nedēļu vai divas ēdam tikai biezpienu, griķus vai dzeram kefīru". Tas viss joprojām eksistē, un diemžēl to propagandē mediji.

Kādēļ "diemžēl"?

Ja cilvēks vēlas notievēt uz visiem laikiem, viņam jāievēro veselīgs dzīvesveids, jāskaita kalorijas un jāsporto. Nedēļu badojoties, cilvēks nezaudē taukus, organisms atūdeņojas, bet pēcāk zaudētais svars atgriežas, turklāt ar pāris liekiem kilogramiem plusā. Tās ir absolūti mītiskas, bezjēdzīgas diētas, kas spēlē uz cilvēku vēlēšanos visu iegūt ātri. Viņi domā: nedēļu pamocīsimies un notievēsim. Pamocījās, zaudēja šķidrumu, pēc tam visu atguva ar uzviju.

No citām tendencēm – populārā ketodiēta. Turklāt tā ir populāra visā pasaulē. Visnotaļ interesants fenomens: tā nav tikai diēta, tā ir vesela filozofija, zinātnes un pseidozinātnes sajaukums, kas ir bīstams ar to, ka cilvēkam bez medicīniskās izglītības ir grūti izšķirt, kas no tā ir patiesība, kas meli. Parunāsim par to nedaudz vēlāk.

Kas vēl?

Bezglutēna uzturs pamazām aiziet pagātnē, bet burtiski pirms dažiem gadiem tas bija topā. Daudz tika runāts par to, ka glutēns ir kaitīgs ne tikai celiakijas slimniekiem, kam ir glutēna nepanesamība, bet absolūti visiem. Tika atvērtas speciālas kafejnīcas, kurās tirgoja ekoloģisku bezglutēna produkciju. Par to tika rakstīts blogos, daudzas "Instagram" zvaigznes "sēdēja" uz šādas diētas. Labi, ka tas būs pagājis, jo pētījumi pierādījuši, ka glutēns ir kaitīgs tikai tiem, kam ir glutēna nepanesamība. Veselam cilvēkam par to nevajag satraukties.

Nevajag vai tomēr pat kaitīgi?

Noteikti nav vērts. Bezglutēna produkti – tas ir ļoti liels šķiedrvielu un B grupas vitamīnu deficīta risks. Tas ļoti bieži novērots celiakijas slimniekiem, kam nav izvēles – izslēgt vai neizslēgt no uztura glutēnu. Visu vajag darīt ar prātu. Tie, kas izslēdz glutēnu un pēc tam stāsta, cik brīnišķīgi jūtas, tā jūtas tikai tādēļ, ka kopā ar glutēnu no ēdienkartes izslēguši lielāko daļu ātro uzkodu, kā arī smalkmaizītes, konditorejas izstrādājumus un saldumus. Nekāda brīnuma, viss ir pavisam vienkārši izskaidrojams.

Turklāt visi bezglutēna produkti ir diezgan dārgi, tādēļ tādu ēdienu nepatērēsi zvērīgos apmēros.

Tieši tā! Industrija šo tendenci ļoti labi pamanīja – tiek ražoti ļoti daudzi bezglutēna produkti. Katrs ražotājs uzskata teju par savu svētu pienākumu parādīt, ka viņa produkts ir bez glutēna. Reizēm jau ir smieklīgi – šādi uzraksti redzami arī pie tādiem produktiem, kas jau pēc noklusējuma ir bez glutēna. Piemēram, maltā gaļa.

Veselīga dzīvesveida nostādnes. Kur patiesība, kur meli?

Latviju acīmredzami aizrauj ideja par veselīgu dzīvesveidu. Ja agrāk gados jauni cilvēki sēdēja uz soliņa un dzēra alu, tad tagad viņi ir redzami sporta laukumos, mētājot bumbu vai vingrojot uz līdztekām... Tomēr kopumā ap veselīgu dzīvesveidu vējo arī dažādi mīti. Aplūkosim populārākās nostādnes – kura ir patiesība, kura – maldi?

Piens teliņiem, nevis cilvēkiem?

Jautājumu varam dalīt divās daļās. Pirmā ir dzīvnieku tiesības. Ja skatāmies, kā izturas pret dzīvniekiem piena masveida ražošanā, tā ir atklāta vardarbība pret govīm. Ar to visi piena pretargumenti beidzas. Runājot par veselīgumu, piens pieaugušam cilvēkam nav bīstams.

Mīti par to, ka piens ir kaitīgs, nāk no vegāniem un cilvēkiem, kas pienu nedzer ētisku apsvērumu dēļ. Viņu galvenais arguments – piena industrija mums stāsta, ka pienā ir kalcijs un tas ir veselīgs kauliem, bet patiesībā piens kauliem nav veselīgs. Viņi šo apgalvojumu cenšas pat zinātniski pamatot. Tik tiešām, ir kāds vājš pētījums par to, ka sievietes, kas menopauzes periodā dzer pienu, ir vairāk pakļautas trauslu kaulu un lūzumu riskam. Šis pētījums tika kritizēts, bet atkārtot to neizdevās. Un tomēr šis arguments turpina dzīvot.

Otrs "arguments" – piens izraisa vēzi. Arī tā nav taisnība. Onkoloģiskas slimības – tas ir vesels spektrs, kurā ir daudz veidu un paveidu ar atšķirīgu dzīves ilgumu un ārstēšanas specifiku. Tika pētīts, kā piens var ietekmēt dažādus vēža veidus, piemēram, krūts, prostatas... Saikne neapstiprinājās. Toties tika pierādīts piena produktu vērtīgums krūts vēža profilaksē.

Vienīgais "pret" – līdz gada vecumam bērniem neiesaka dot govs pienu. Šajā vecumā vislabākais uzturs ir mātes piens. Līdz sešiem gadiem nevajadzētu bērnam dot vairāk par 600 mililitriem piena dienā – pētījumi rāda, ka bērni, kuru uzturā ir pārmērīgi daudz piena, pakļauti augstākam liekā svara riskam nākotnē.

Viss pārējais no pierādījumos balstītas medicīnas skatpunkta nav apstiprināts. Vienīgā kontrindikācija – laktozes nepanesamība un piena olbaltumvielu alerģija. Protams, šiem cilvēkiem nav jādzer piens. Diemžēl ar gadiem laktozes nepanesamība bieži kļūst spēcīgāka. Tādēļ vecāka gadagājuma cilvēkiem piens biežāk izraisa nepatīkamus simptomus. Ja cilvēks, dzerot pienu, jūtas labi – uz priekšu. Ja parādās nepatīkami simptomi, vērts pārbaudīt, vai nav alerģija vai nepanesamība.

Gaļa izraisa vēzi?

Āķis ir tajā, kas patiešām ir pierādīts un ko no tā uzpūta plašsaziņas līdzekļi. Ar lielu sensāciju tika stāstīts par pētījumu, kurā atklājās, ka sarkanā gaļa un gaļas pusfabrikāti var izraisīt tievās un taisnās zarnas vēzi. Patiesībā varbūtība, ka sarkanā gaļa un pusfabrikāti VEICINA zarnu vēzi, nenozīmē to, ka šie produkti to IZRAISA. Viss atkarīgs no tā, cik daudz mēs to patērējam.

45–70 grami gaļas dienā cilvēkam nekaitēs. Taču mēs esam raduši ēst milzīgas kotletes un treknas karbonādes. Bet, ja tiek runāts par to, ka gaļas daudzums jāsamazina līdz 45 gramiem, visi, jo īpaši vīrieši, krīt panikā: kur es tagad ņemšu olbaltumvielas? Kā dzīvot bez gaļas?

Gaļu mēs ēdam pārāk daudz, tas ir skaidrs. Piemēram, Vidusjūras diētā gaļa ir ne tuvu ne pirmajā piramīdas līmenī. Es ieteiktu arī mums samazināt gaļas patēriņu. Pāris dienas nedēļā neēst to vispār, vismaz divkārt samazināt porcijas, bet pilnībā atteikties nevajag.

Palmu eļļa – nepārstrādājas, aizķepina zarnu traktu, izraisa vēzi

Ko tikai nestāsta par palmu eļļu! Smieklīgākais ir tas, ka reizēm šos mītus dzirdu arī no ārstiem, kas man šķiet traki. Tas, ka palmu eļļa nepārstrādājas un nosēžas uz sieniņām (zarnu trakta – red.), ir murgs! Ķīmiski palmu eļļa ir tieši tāda pati kā pārējās eļļas. Olīvu, palmu, kukurūzas, rapša – no pārstrādāšanās viedokļa nav nekādas atšķirības. Mēs to apēdam, organisms sašķeļ taukskābēs un citos tam nepieciešamos savienojumos.

Uzturvērtības ziņā palmu eļļa ir viena no bezjēdzīgākajām, tas arī ir tās vienīgais grēks. Sarindojot visas eļļas pēc vērtīguma, skalas pozitīvajā galā būs olīveļļa, bet negatīvajā – palmu eļļa, kas pēc sastāva ir tuvāka dzīvnieku izcelsmes piena produktiem. Taču tā nav kaitīga, vien ne tik vērtīga. Nav arī pierādīts, ka tā var izraisīt vēzi.

Palmu eļļa ir ļoti ērta ēdiena gatavošanai – tā daudz labāk iztur augstu temperatūru, tādēļ tik bieži tiek izmantota masu kulinārijā. Vienīgais, par ko es aizdomātos, – ja produkta sastāvā ir palmu eļļa, tad, visticamāk, pats produkts varētu būt maksimāli lēts, ne pārāk garšīgs un kvalitatīvs. Labāk izvēlēties produktus, kuru gatavošanā izmantotas dārgākas eļļas.

Mikroviļņu krāsns izraisa vēzi?

Cilvēki allaž ir baidījušies no jaunievedumiem, kas saistīti ar viņu veselību un uzturu. Antivakcīnisti parādījās reizē ar pirmo vakcīnu... Vienmēr, kad parādās kas jauns, piemēram, jauna termiskā apstrāde, cilvēki to uztver ar aizdomām. Patiesībā mikroviļņu krāsns ir tieši tāds pats veids uzsildīt ēdienu kā cepšana vai vārīšana. Man ir teorija, ka no mikroviļņu krāsns baidās vārda "mikroviļņi" dēļ – cilvēkiem šķiet, ka tas ir kaut kas, ko dīvainā laboratorijā radījuši ļaunie zinātnieki. Zinātniskajā fantastikā nereti mēdz būt kaut kādi neģēlīgi viļņi un starojums. Bet, ja izklausās briesmīgi, tātad kaut ko izraisa...

Mikroviļņi ir nejonizējošs starojums. Šis spektrs cilvēkam ir nekaitīgs – atšķirībā no radiācijas, kas ir jonizējošs starojums. Tieši tādēļ rentgenu nedrīkst veikt tāpat vien un vienmēr jāseko līdzi, cik apjomīgs rentgena starojums saņemts. Ar mikroviļņu krāsni kaitēt var, vienīgi iebāžot tur galvu vai kaķi. Ja ievēro visus drošības noteikumus, nekādām problēmām nevajadzētu būt.

Mikroviļņu krāsns ēdienu silda tādēļ, ka liek ūdens molekulām savstarpēji berzēties. Cepot, vārot, tvaicējot ēdienu, arī notiek ar ūdeni un citiem elementiem saistīti ķīmiskie procesi. Olas cepšana ir olbaltumvielu denaturācija: bija šķidrs un caurspīdīgs, kļuva balts un biezs, mainījās struktūra. Taču mēs to ēdam – garšo un nav bail. No mikroviļņu krāsns nez kādēļ baidās, lai gan principā tas ir viens un tas pats.

Vistas gaļa – tie ir hormoni, antibiotikas un ĢMO?

Cīņā par veselīgu dzīvi vistas ir ļoti cietušas. Un tas – ņemot vērā to, ka vistas gaļa, jo īpaši fileja, ir visdiētiskākā gaļa, kādu vien var iedomāties. Taču daudziem pret to ir trīs pretenzijas: ĢMO, antibiotikas un hormoni. No tām reāla ir tikai viena. Bet par visu pēc kārtas.

ĢMO. Pirmkārt, neviens neaudzē ģenētiski modificētas vistas. Otrkārt, ĢMO vispār ir tāda lieta, no kuras Latvijā cilvēkiem ir īpaši bail. Piemēram, Igaunijā pret ĢMO kultūru audzēšanu protestēja vien daži cilvēki. Latvijā notika semināri, konferences, iedzīvotāji masveidā izteica savu protestu. Katrā valstī atšķiras izpratne par to, kas ir ĢMO.

ĢMO nav nekādi Frankenšteina produkti, kā to mēģina iestāstīt. Tiem tikai ir uzlabotas kaut kādas iespējas un īpašības. Piemēram, ĢMO kukurūza, kurai pievienots tikai viens baktērijas gēns (olbaltumvielu secība), kļūst nepievilcīga kaitēkļiem. Taču tas nenozīmē, ka kukurūzā ir baktērijas, vienkārši tiek iegūta labāka raža. ĢMO ir pilnīgi droši.

Cilvēki satraucas, ka ĢMO nesagremojas. Patiesībā – pilnībā pārstrādājas. Ēdot cūkgaļu, mēs ēdam cūkas hormonus un DNS. Ēdot tomātu, ēdam augu hormonus un tomāta DNS. Bet mēs taču nepārvēršamies par tomātiem vai sivēniem! Kaut gan... par otro vēl var pastrīdēties [smejas]. Tomēr Latvijā, kad es runāju, ka ĢMO ir nekaitīgi, uz mani nereti skatās kā uz trako, pilnībā apšaubot manu kompetenci: "Kā tu, uztura speciāliste, vari runāt, ka ĢMO ir nekaitīgi?! Kas tu vispār esi?"

Hormoni. Tiek uzskatīts, ka vistas baro ar hormoniem, lai uzaudzētu lielus stilbiņus. Patiesībā viss ir daudz prozaiskāk. Vistām tam nav nepieciešami hormoni – pietiek ar vienkāršu selekciju: pietiekami ilgi krustot vistreknākās, ātrāk augošās un izturīgākās vistas... Es vienmēr stāstu par saviem laukiem – kā vecmāmiņa nopirka dažus broileru cāļus un tie sāka augt. Skatījāmies uz viņiem un šausminājāmies – parastie cālēni – maziņi, bet broileri jau pēc diviem mēnešiem bija masīvi, trekni un samērā agresīvi. Nekādus augšanas hormonus mēs viņiem nedevām.

Pat ja drīkstētu vistas barot ar augšanas hormoniem (tas ir aizliegts ar likumu), tas būtu pilnīgi bezjēdzīgi. Pirmkārt, augšanas hormoni nav parastas tabletītes, ko apēd, un viss kārtībā. Tos injicē, ķerot katru vistu. Varbūtība, ka tas darbosies, ir maz ticama. Ja augšanas problēmas varētu tik vienkārši atrisināt, pasaulē nebūtu punduru. Turklāt kādēļ gan tā mocīties, ja selekcija jau visu izdarījusi?

Antibiotikas. Tā ir nopietna tēma. Vistas tik tiešām slimo. Un, ja saslimst viena vista, viņa var aplipināt pusi populācijas, kas ražotājam nes milzu zaudējumus. Tādēļ vistas ārstē ar antibiotikām, kas ar laiku izvadās no putna organisma. Tas ir labi, tomēr var nonākt augsnē un apkārtējā vidē, kas savukārt ir slikti. Cilvēkiem pēdējā laikā attīstās antibiotiku rezistence. Vainīgi ir nevis vistu audzētāji, bet ārsti, kas savulaik nekritiski pēc katras šķaudīšanas izrakstīja antibiotikas.

Baktērijas, kas agrāk baidījās no antibiotikām un to ietekmē gāja bojā, ir evolucionējušās un "strādā". Tas draud ar to, ka tad, ja cilvēks smagi saslims un būs dzīvības vai nāves jautājums, antibiotikas var nelīdzēt. Tādēļ ir tādas antibiotikas, kas komerciāli nav pieejamas, – tās paredzētas tikai tādiem gadījumiem, kad ir rezistence un dzīvības vai nāves jautājums.

Atgriezīsimies pie vistām. Ļoti svarīgi tās nodot pārstrādei tieši tad, kad antibiotikas no organisma ir izvadījušās. Ne veterinārais dienests, ne ražotāji nav ieinteresēti spēlēties ar likumu un citu cilvēku dzīvībām. Viņi strikti seko līdzi tam, ka putnus kaut drīkst tikai pēc antibiotiku izvadīšanās. Gaļa tiek pārbaudīta. Tātad – problēma nudien pastāv, bet gan ražotājs, gan kontrolējošā iestāde ir ieinteresēta tajā, lai pārdošanā nonāktu tikai kvalitatīva gaļa.

Ēst bieži un maz – vai tas ir labi?

Ir pārāk maz pierādījumu, lai varētu teikt, cik bieži mums būtu jāēd. Ļoti gribētu teikt: ir pierādīts, ka jāēd trīs reizes dienā. Patiesībā tā nav. Ikviens var izvēlēties pats savu režīmu.

Tāpat bieži saka: brokastis ir galvenā dienas maltīte. Noteikti nē! Ir pētījumi, kuros pierādīts, ka brokastīm ir labvēlīga ietekme, bet ir arī tādi pētījumi, kuros noskaidrots, ka brokastis neko neietekmē. Katrs var izlemt, kā ēst, – atbilstoši pašsajūtai. Nav konkrētu pētījumu vai pierādījumu, ka viens režīms ir labāks par citu.

Neēst pēc pulksten 18.00 – pareizi?

Šis mīts, šķiet, cēlies postpadomju valstīs. Nekur citur es to neesmu dzirdējusi. Būtu interesanti uzzināt, kurš to izdomāja un kādēļ tas ir tik populāri. Jā, nevajadzētu vakariņot trīs četras stundas pirms naktsmiera. Tātad, ja pēc sešiem neēd, tad gulēt iet deviņos vai desmitos. Tādā gadījumā – jā.

Vai ēst pie televizora ir kaitīgi?

Ļoti stereotipiska ainiņa – pie televizora sēdošs resns un slims cilvēks ēd. Taču televizors te nav vainīgs. Jā, sēžot pie datora vai televizora, cilvēki nereti knakstās ap sāļām uzkodām vai saldumiem. Un apēd par daudz. Taču, ja cilvēks pie televizora ēdīs dārzeņus, – burvīgi, lai ēd! Lielākoties pie televizora pārāk daudz apēd tie, kas vienmēr ēd pārāk daudz – brokastīs, pusdienās, vakariņās. Nu nenotiek tā, ka, pārstājot ēst pie televizora, dzīve sakārtosies.

Produkti bez rauga – vērtīgi?

Ideja par to, ka raugs ir kaitīgs, nākusi no kāda Krievijas pseidoārsta Siņeļņikova. Viņš pilnā nopietnībā apgalvo, ka raugs bija Hitlera slepenais ierocis pret Padomju Savienību. Viņš uzskata, ka raugs ir dzīvs organisms, kurš, nonākot cilvēka organismā, turpina tur dzīvot un izraisīt vēzi. Pilnīgi noteikti tā nav tiesa. Raugs deaktivējas, maizei cepoties.

Vienīgais arguments, ko es varu iedomāties, kādēļ nevajadzētu ēst rauga maizi, ir kādas konkrētas kuņģa un barošanas trakta slimības, kad organismā notiek kāda ne pārāk pozitīva reakcija uz to. Taču tie drīzāk ir atsevišķi gadījumi

Produkti bez pievienota cukura – vērtīgi?

Šī tiešām ir problēma. Cukuru patērējam daudz un ļoti daudz, jo īpaši bērni. Tieši – pievienoto cukuru. Tādēļ es atbalstu birku "bez cukura". Cukura patēriņš ir jāsamazina, gan tā, ko beram klāt tējai, gan tā, kas noslēpies smalkmaizītēs, konditorejas izstrādājumos, kečupā un dzērienos.

Ēšanas laikā nedrīkst dzert?

Patiesībā drīkst uzdzert ēdienam, taču tas jādara pareizi. Ja cilvēks vēl nav sakošļājis ēdienu un ķeras pie dzēriena, tas ir slikti: zarnās tiek ieskaloti nesakošļāti kumosi, kurus kuņģim grūti pārstrādāt. Rezultātā – vēdera pūšanās, gāzes un citas problēmas. Pēc labi sakošļāta ēdiena norīšanas drīkst iedzert kādu malku ūdens un turpināt ēst, cītīgi sakošļājot kumosus.

Ūdens ir jādzer pareizi. Bieži vien cilvēki ņem pudeli, liek to burtiski perpendikulāri mutei un – buļ, buļ, buļ! – iztukšo pusi pudeles. Jādzer lēnām, ar mēru, maziem malciņiem.

Ar kokakolu var ēst visu – izšķīdinās, pārstrādās un iztīrīs zarnas

Es neteiktu, ka tam ir kādi pierādījumi. Ar ko kola ir laba? Ja cilvēkam zudusi apetīte pārtikas saindēšanās vai ķīmijterapijas rezultātā, piemēram, ja sāp kuņģis un šķebina, ar cukuroto kolu, kam ir patīkama garša, viņš var uzņemt ātro ogļhidrātu porciju, enerģiju un uzlabot noskaņojumu. Taču tā nevar būt ārstniecisks produkts un zarnu trakta tīrītāja. Ir ļoti naivi cerēt, ka, apēdot milzu porciju ēdiena un noskalojot to ar kolu, viss būs labi.

Universālais tauku dedzinātājs greipfrūts?

Jā, ir tāds mīts. Visdrīzāk, tas radies tādēļ, ka greipfrūtos (tāpat kā ananasos) ir dažas vielas, kas palīdz sagremot olbaltumvielas. Praksē tam nav nekādas nozīmes. Smieklīgi, bet 16 gadu vecumā es pati izmēģināju diētu – pirms katras ēdienreizes notiesāju pusi greipfrūta un it kā pat tievēju. Tagad saprotu, ka tievēju tādēļ, ka pirms ēšanas aizpildīju kuņģi ar pusi greipfrūta (bet tie ir gandrīz 300 grami), līdz ar to apēdu mazāku porciju. Protams, greipfrūts ir ārkārtīgi vērtīgs produkts, tomēr tam nepiemīt brīnumspēja dedzināt uzturvielas.

Vai ar pareizu uzturu var izārstēt vēzi?

Ļoti smaga tēma. Pēdējā laikā aizvien populārāka kļūst atteikšanās no ķīmijterapijas vai staru terapijas, izvēloties badošanos vai īpašu uzturu. Tas ir šausmīgi. Pareizs uzturs var būt onkoloģisku slimību profilakse, veids, kā mazināt riskus, taču, kad slimība jau ir, nekāds ēdiens nepalīdzēs.

Bieži dzirdēts viedoklis, ka atteikšanās no cukura palīdz ārstēt vēzi. Redziet, vēža šūnas esot vienīgās, kas barojas no glikozes. Neēdīsim cukuru, šūnas nomirs bada nāvē. Tās ir pilnīgas muļķības, pilnīgi visas organisma šūnas pārtiek no glikozes! Lai kādu ogļhidrātu mēs neēstu, tas sadalās līdz glikozei, un mēs izmantojam šo enerģiju. Paņemiet jebkuru devītās klases ķīmijas grāmatu un izlasiet par tēmu "Ogļhidrāti"!

Cilvēki cer, ka izārstēsies no vēža, atsakoties no cukura, praktizējot svaigēšanu un ķeroties pie citiem uztura pseidoprotokoliem, kā arī taisot kafijas klizmas. Tam nav nekādas pozitīvas ietekmes uz vēža šūnu iznīcināšanu. Ja ir piedzīvoti kādi izārstēšanās gadījumi, tad, visticamāk, vēlāk tiek pierādīts, ka bijusi nepareiza diagnoze. Vai arī cilvēks ir ne tikai pareizi ēdis, bet arī ārstējies. Un palīdzējusi tieši ārstēšana.

Kādas sievietes blogā lasīju, ka viņa esot izārstējusies ar zemestaukiem. Nekādi nevarēju saprast, kur tas āķis, līdz kādudien viņa uzrakstīja: "Kad sēdēju rindā uz staru terapiju..." Tā nu sapratu, ka šī sieviete ārstējās arī tradicionāli, ne tikai ar sēnēm. Taču izveseļošanos saistīja nevis uz terapiju, bet zemestaukiem.

Ketodiēta ārstē vēzi?

Ketodiētai ir interesanta vēsture. Sākotnēji tā tika radīta bērniem, kam ir epilepsija, – lai mazinātu krampjus. Tolaik vēl nebija atklāti efektīvi medikamenti pret konvulsijām – tagad tādi ir. Ketodiētu nozīmē tikai tiem epilepsijas slimniekiem, kas ir ļoti rezistenti pret zālēm. Negaidīti šī diēta kļuva populāra medijos, to izdarīja vīrieši. Pamatā diētas ir sieviešu prerogatīva, bet te – tīri vīriešu tēma. Iespējams, tādēļ, ka ketodiētas pamatā ir gaļa, treknas olbaltumvielas, bet ogļhidrāti – augļi un graudaugi – tiek nobīdīti malā. Tiem atstāj, lielākais, piecus procentus. Gaļa, nedaudz dārzeņu, daudz eļļas, zivju un taukainu gaļas olbaltumvielu produktu.

Kādēļ cilvēki šādi zaudē svaru? Vienkārši tādēļ, ka saved kārtībā savu ēšanu. Gaļa ar salātiem ir lielisks diētiskais ēdiens. Ja tam pievienotu nedaudz griķu, vienalga tievētu. Visbiežāk cilvēki šajā diētā nonāk no samērā aizlaista, stagnējoša dzīvesveida. Līdz tam, visticamāk, viņi bijuši pasīvi. Iespējams, dzēruši, smēķējuši, nav sportojuši, daudz ēduši ātrās uzkodas, nav domājuši par to, ko ēd. Un te pēkšņi pāriet uz ketodiētu, kas būtībā nav slikta. Protams, svars sāk mazināties. Svaru zaudēt var arī, ievērojot klasisko diētu – skaitot kalorijas. Tiesa, ar ketodiētu svara kritums būs straujāks.

Ketodiētas fani apelē pie diviem pierādījumiem. Pirmais ir visnotaļ zinātnisks, balstīts uz izpratni par ketozi: organisms var saņemt enerģiju nevis no ogļhidrātiem, bet no taukiem. Tomēr ketodiētai nereti piedēvē efektu, kāds tai nepiemīt, – vēža, endokrīno slimību, cukura diabēta ārstēšanu. Diemžēl tā tas nav.

Tāpat ar ketodiētu aizrāvušies vīrieši nez kādēļ neieredz insulīnu, piedēvējot tam visus grēkus, ieskaitot aptaukošanos. Patiesībā insulīna līmeņa paaugstināšanās vai pazemināšanās nevar būt aptaukošanās iemesls. Tā ka – ketodiēta ir pa pusei taisnība, pa pusei māņi. Ideja nav slikta, taču nedrīkst tai piedēvēt visas brīnumīpašības.

Diēta sliņķiem. Ko apēst, lai notievētu nesportojot?

Nav tādu diētu "sliņķiem". Ir jāsaprot, ka novājēšanas process ir ļoti ilgs ceļš, ir jāmaina dzīves filozofija un pasaules uztvere. Ja desmit gadus esam pieņēmušies svarā, liekos kilogramus nemanāmi zaudēt nav iespējams. Ja cilvēkam ir nosacījums "diēta slinkajiem", es atsakos ar viņu strādāt. Šādā gadījumā vienmēr vainīgais būs uztura speciālists.

Cīņa ar lieko svaru – tā ir psihoterapija plus uztura speciālists, tad var gūt labus rezultātus. Protams, jāēd pareizi, bet kā tieši – tas ir ļoti individuāli. Nevaru atbildēt uz šo jautājumu, kamēr neesmu redzējusi cilvēku, viņa analīžu rezultātus, nezinu, cik viņš sver un kāds ir viņa dzīves ritms.

Jauns cilvēks var notievēt arī bez sporta, tikai pareizi ēdot. Taču sievietei menopauzes periodā ir mazas izredzes. Jo vecāki kļūstam, jo vairāk mums vajadzīgs sports. Ne tikai tādēļ, lai zaudētu svaru, bet arī veselībai. Savukārt formulējums "nesportojot" ir indikators tam, ka cilvēks iekšēji nav gatavs pārmaiņām. Tas ir slikti.

Alkohols ir ļaunums?

Arī šī ir ļoti komplicēta tēma, par kuru katram ārstam būs savs redzējums. Kardiologs jums teiks, ka sarkanvīnā ir antioksidanti, bet kvalitatīvs un dārgs sarkanvīns pāris reižu nedēļā pēc vakariņām sirdij nāks tikai par labu. Narkologs sacīs, ka regulāra jebkura alkohola lietošana var būt atkarības pazīme. Reproduktologs norādīs, ka alkohola lāsīte nogalina cilvēka auglību.

Un ko teiks uztura speciālists?

Es teiktu, ka cilvēki bieži nepamana, ka alkohols – tās ir kalorijas. Vienā gramā spirta ir septiņas kalorijas. Viens aliņš – tās jau ir 250–300 kalorijas. Rumu šķaidot ar kolu, šņabi ar apelsīnu sulu, iegūst kaloriju bumbu. To cilvēki nez kādēļ nepamana. Meitenes aiziet uz kafejnīcu, apēd pa picai – šausmas, kā es sevi tagad neieredzu, tik daudz kaloriju! Bet, ja izdzers pa pieciem kokteiļiem, to kaut kā nepamanīs!

Iesaku tomēr padomāt par to, ka pārmērīgs alkohola patēriņš nozīmē dzīves un nākotnes kvalitātes pasliktināšanos. Alkoholam ir sava vieta, laiks un apjoms. Jebkura pārmērība ir slikta.

Cik litru ūdens jāizdzer dienā?

Formula ir – 30 mililitri uz vienu svara kilogramu. Bieži saka, ka te iekļauts tikai tīrs ūdens, – tā nav. Iekļauts arī tas ūdens, kas ir pārtikas produktos: arbūzos, melonēs, zupās, tējā – viss tiek skaitīts, jebkurš šķidrums. Esmu daudz lasījusi par to, ka kafija atūdeņojot. Tā nav taisnība. Izdzerot 200 mililitru tasi kafijas, varam to ieskaitīt dienas kopējā šķidrumā. Ja cilvēks ēd daudz augļu un dārzeņu, viņam nevajag strikti sekot līdzi ūdens glāžu skaitam.

Vai tiesa, ka vārīts ūdens ir miris?

Ūdens ir neorganisks savienojums. Tas jebkurā gadījumā ir miris. Nav tāda dzīvā ūdens. Ir vēl kāda interesanta tēma par to, kā izpumpēt no cilvēkiem naudu, – pārdodot viņiem "dzīvo ūdeni" ar atmiņu un pozitīvām emocijām...

Vai strukturēto...

Ūdens jau ir strukturēts, tas ir H₂0. Cilvēkiem patīk mīti, tādēļ arī tik ļoti populārs kļuva mīts par japāņu zinātnieku un divām ūdensglāzēm. Vienai viņš teica pozitīvus vārdus, otru lamāja. Pēc tam sasaldēja ūdeni un ieraudzīja, ka tas ūdens, kuram viņš sacīja labus vārdus, sasalis skaistos kristālos, bet otrs – neglītos. Vai piemērs, kā vienam ūdenim atskaņoja klasisko mūziku, otram – smago. Un arī ieguva atšķirīgus kristālus.

Tie visi ir pseidozinātniski pētījumi, kas negūst apstiprinājumu, atkārtojot tos laboratorijā, ievērojot visus zinātniskā eksperimenta nosacījumus. Skaidrs, ka smagā mūzika ūdeni visu laiku tricinās, tādēļ tiks iegūti citādi kristāli. Cilvēkiem patīk viss emocionālais, ezoteriskais, interesantais.

Latvijas uztura nacionālās īpatnības

Pirmkārt, es teiktu, ka mums katrs pats sev ir uztura speciālists. Daudziem neinteresē, ko stāsta ārsti – uztura speciālisti, viņi uzskata, ka paši visu zina labāk.

Otrkārt, mēs ļoti nekritiski uztveram informāciju. Ja nopietnas slimības gadījumā cilvēki apmeklē divus ārstus, lai iegūtu pilnu ainu par savu veselību, tad atbildes par uzturu viņi izlasa kaut kādā nesaprotamā žurnāliņā un tām notic, pat neaizdomājoties, vai tā ir patiesība.

Treškārt, diemžēl mēs esam tipiska labi attīstīta valsts, kas sāk just sekas tam, ka dzīves līmenis ir uzlabojies, ka pārtikas produkti ir vienmēr pieejami, turklāt biroja darbs sāk dominēt pār fizisko darbu. Galu galā liekais svars ir katram ceturtajam Latvijas iedzīvotājam, par ko cilvēkiem vajadzētu aizdomāties. Taču viņi nav gatavi mainīt savus ieradumus. Joprojām populāri ir kartupelīši ar kotletīti un mērcīti. Kritiska situācija ir ar augļiem un dārzeņiem.