Runā, ka sarkanā gaļa izraisa vēzi, bet vistas tiek piepumpētas ar hormoniem un antibiotikām. Bet ko ēst? Un ko uzdzert – vīnu vai "dzīvo" ūdeni? Vai vispār drīkst kaut ko dzert pie ēdiena? Trīs litri ūdens dienā – vai tas ir normāli? Varbūt labāk ketodiētu? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem kopā ar uztura speciālisti, populārā bloga "Ksenija komentē" autori Kseniju Andrijanovu meklējām podkāstā "Nacionālās īpatnības".

Visu sarunu krievu valodā klausies "Delfi Podkāstos".

Divi latvieši raugās debesīs, viens domā par kartupeļiem, otrs par nepiepildāmu sapni. Abi lūkojas uz vienu un to pašu mākoni. Šis ir populārs jociņš internetā par tradicionālo latviešu ēdienu. Kartupeļi, cūkgaļa, pelēkie zirņi, rupjmaize, maizes zupa, ķīselis, putra – to ēda sendienās, kad ananasi vēl nebija pieejami visu gadu, bet par bezglutēna cepumiņiem neviens pat nedomāja. Varētu domāt – ko nu tur gudrot, ja senči ēda un izdzīvoja, tad kādēļ viņu pēctečiem jāizvirst?

Senču ēdiens. Varbūt viņi bija gudrāki par mums?

Cik vērtīgs un reģionam piemērots ir "tradicionālais ēdiens", vai mums būtu jāēd tas, ko bija paraduši mūsu senči?

Cilvēkiem patīk kontrasti – labi–slikti, vērtīgi–nevērtīgi. Tradicionālo Latvijas ēdienu es nedalītu tādās kategorijās. Labāk runāt nevis par galējībām, bet par skalu. Tradicionālajā ēdienā ir daudz tauku, maz šķiedrvielu, savukārt kartupeļos ir ļoti daudz ogļhidrātu. Jāņem vērā, kādā laikā cilvēki to ēda – tās bija daudz skarbākas ziemas un daudz smagāks fiziskais darbs. Šis ēdiens viņiem bija piemērots. Ar to viņi izdzīvoja, bet mēs, viņu pēcteči, tagad esam šeit, studijā, un sarunājamies.

Ja runājam par šāda ēdiena piemērotību mūsdienu cilvēkam, dzīves ritms ir mainījies, tagad mēs sēžam birojos no deviņiem līdz pieciem. "Tradicionālais" uztura modelis tik tiešām ir jāatstāj aiz muguras, papildinot to ar svaigiem dārzeņiem un augļiem. Kaut kas tuvāk Vidusjūras diētai. Jebkurš uztura režīms ir labs savam laikam. Senču ēdienam, iespējams, vieta varētu būt uz svētku galda, taču katru dienu tā ēst pilnīgi noteikti nav ieteicams.

Bet kā ar šašliku un alu nedēļas nogalē?

Cilvēki bieži domā, ka šašliks ir kaut kas ļoti, ļoti kaitīgs. Patiesībā kaitīgs ir nevis šašliks, bet veids, kā cilvēki pavada laiku šašlikojot. Šašliks no liesas liellopa gaļas, vistu spārniņi vai, vēl labāk, vistas vai tītara fileja – tas ir brīnišķīgi. Pievienojam svaigus, tvaicētus vai grilētus dārzeņus – izcili!

Taču, ja tam uzdzeram alu un uzkožam rupjmaizes grauzdiņus, sāļos riekstiņus, divas stundas sēžam, nemitīgi kaut ko dzerot, ir tikai dabiski, ka pēc tam parādās problēmas ar aizkuņģa dziedzeri. Šī ir ļoti izplatīta diagnoze vasaras brīvdienās. Vainīgs nav šašliks, bet viss pārējais, ko apēdam un izdzeram kopā ar to.

Modes ēdieni. Vegānisms. Mono- un ketodiētas, nē glutēnam?

Kādas uztura tendences šobrīd Latvijā ir populāras?

To ir ļoti daudz. Katrs sabiedrības segments, sauksim to tā, pieķeras savai. Piemēram, šobrīd ļoti populārs ir vegānisms. Mēs neēdam dzīvnieku valsts izcelsmes produktus. Ne tikai gaļu, bet arī pienu, piena produktus, zivis – visu, kas iegūts no dzīvniekiem. Neteiktu, ka tā ir uztura tendence, drīzāk ētiska nostāja, kas pulcē cilvēkus ar līdzīgiem uzskatiem un dzīvesveidu. Tā ir atsevišķa šūniņa, kas domā par dzīvnieku tiesībām un cīnās par tām.

Joprojām aktuālas ir monodiētas. Kopš brīža, kad es sāku lasīt avīzes, tur vienmēr bijušas visādas kefīra un biezpiena diētas no sērijas "nedēļu vai divas ēdam tikai biezpienu, griķus vai dzeram kefīru". Tas viss joprojām eksistē, un diemžēl to propagandē mediji.

Kādēļ "diemžēl"?