Ar ko sākas krīze? Kādam ar mājās beigušos cukuru, sasistu vāzi, nozaudētu maku vai strīdu ar tuvu cilvēku. Citam ir spēcīgs stress finansiālu vai dvēselisku problēmu dēļ, kas var izprovocēt domas par pašnāvību. Kas drīkst zvanīt uzticības tālrunim? Vai tad tur nepalīdz tikai tiem, kas patiešām nokļuvuši nelaimē? Atbilde ir vienkārša – bēdas, stress un krīze katram ir sava un katram ir tiesības saņemt atbalstu un palīdzību. Nevajag domāt, ka uzticības tālrunis domāts tikai izmisušiem ļaudīm. Tas strādā visu diennakti visiem, pat ja jums vienkārši vajag izrunāties.

Jūs kādreiz esat zvanījuši uzticības tālrunim? Ja esat, vai aizdomājāties par to, kas jūs uzklausa otrā galā? Kā konsultanti tiek galā ar tik emocionāli smagu darbu? Kur viņus atrod, kā cilvēki nonāk šajā darbā, un vispār – vai tiešām pie telefona sēž tikai profesionāli psihologi? Par to visu stāsta pieaugušo krīzes centra "Skalbes" vadītāja Anda Švinka.

Pirmos uzticības tālruņus ieviesa 20. gadsimta sākumā, un tie nebija paredzēti plašam psiholoģiskam atbalstam. Piemēram, pirmo uzticības tālruni ASV ieviesa mācītājs Gerijs Vorens morālai un psiholoģiskai palīdzībai cilvēkiem, kas atrodas suicidālas krīzes stāvoklī. Eiropā uzticības telefoni sāka parādīties pēc 1948. gada. Šobrīd uzticības tālrunis (vai krīzes tālrunis) pirmkārt ir dienests, kas sniedz psiholoģisku un emocionālu palīdzību un atbalstu jebkādās krīzes situācijās – konflikti, stress, trauksme, panika, bailes, depresija, sarežģītas dzīves problēmas un pirmspašnāvības stāvoklis.