Šomēnes aprit desmit gadi kopš visu Latviju pāršalca traģikomiska ziņa no tiesu zāles – valsts atteicās reģistrēt divus mājās dzimušus bērniņus un tāpēc viņu vecākiem bija jātiesājas. Par laimi un, pateicoties masu mediju pastiprinātajai uzmanībai, bērni toreiz tika pie Latvijas pasēm ļoti drīz, bet Veselības ministrija un Tieslietu ministrija turpināja tiesāšanos ar bērnu vecākiem vēl vairākus gadus. Strīda būtība nebija bērnu reģistrācijas atteikums, bet gan katras sievietes tiesības izvēlēties dzemdību vietu un valsts pienākumu aizsargāt ikvienas sievietes un bērna tiesības.
Šo desmit gadu laikā, pateicoties dažu vecmāšu profesionālai darbībai un labi izglītotu ģimeņu lēmumam dzemdēt bērnus mājās, arī tiesu darbiem un saņemtajiem atzinumiem par sievietes tiesībām izvēlēties, mājdzemdības Latvijā notiek arvien biežāk. Ieguvēji ir visi – jaundzimušie, jaunās māmiņas un Latvijas ģimenes. Nenoliedzami, iegūst arī sabiedrība un valsts. Mājdzemdības var izvēlēties tikai tie, kas ir pietiekami turīgi, lai paši samaksātu par nepieciešamo dzemdību palīdzību.
Tikai mājās dzemdējošu sieviešu tiesiskā nevienlīdzība un centieni ar dažādām metodēm ierobežot mājdzemdības desmit gadu laikā tā arī nav mazinājušies. Arī likuma normu[1], kurā ir noteikts, ka valsts nodrošina bezmaksas dzemdību palīdzību, Latvijas izpildvara, konkrēti, Ministru kabinets un Veselības ministrija turpina ignorēt. Desmit gados valsts iestādes ir atradušas daudz un dažādus, pat absurdus, apgalvojumus ar vienu mērķi – ierobežot sievietes tiesības izvēlēties un pakļaut viņas vienotiem noteikumiem. Kā gan citādi lai interpretē Veselības ministrijas apgalvojumu, ka valsts varēs apmaksāt mājdzemdības tikai tad, kad mājdzemdības būs reģistrētas kā "medicīnas tehnoloģija"[2], bet dzemdības slimnīcā apmaksā bez jebkādu tehnoloģiju pastāvēšanas vai pieprasīšanas. Vecmātes profesionālā palīdzība dzemdībās, kas ietver zinātniski pamatotu ārstniecības darbību secīgu izpildīšanu, nav definējama ar terminu medicīnas tehnoloģiju. Tāpat arī mājdzemdības, kuru pamatā ir dabiski regulēts fizioloģisks process, nevar būt medicīnas tehnoloģija.
Valsts iestādes, bez atsaucēm uz zinātniskiem avotiem, maldina gan sievietes, gan sabiedrību, jo turpina apgalvot, ka dzemdībās slimnīcā ir pilnīgāka veselības aprūpe un tas ir drošāk. Citādus datus ir ieguvuši mājdzemdību pētnieki gan ārvalstīs, gan Latvijā. Tā Oksfordas Universitātes (Lielbritānija) Nacionālā perinatālās epidemioloģijas centra zinātnieki, izpētot vairāk nekā 65 tūkstošus gadījumu, secinājuši: dzemdības ārpus stacionāra zema riska grūtniecības gadījumos nav saistītas ar lielākiem riskiem kā dzemdības stacionārā, turklāt tās dod virkni pozitīvu ieguvumu. Īpaši nozīmīgi ir ieguvumi sievietes un bērna veselībai ilgtermiņā.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka dzemdības un dzemdību vietas izvēle viennozīmīgi ir daļa no personas privātās dzīves. Tā secinājusi, ka tiesību akti, kas attur profesionāļus no rīcības gadījumos, kad viņi varētu piedāvāt nepieciešamo palīdzību, ir jāvērtē kā tādi, kas ietekmē iespējas realizēt tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Latvijas gadījumā var secināt līdzīgi - ja valsts nenodrošina mājdzemdību apmaksu, sieviete būtībā nevar izvēlēties mājdzemdības profesionāla mediķa vadībā, ja vien viņa nav bagāta. Tāpat viņa nevar saņemt valsts apmaksātu bērnu ārsta apskati jaundzimušajam mājās.
Mājdzemdību tiesību attīstības un ierobežošanas desmitgadi Latvija sagaida ar vairākiem tiesiski nozīmīgiem un dārgiem procesiem. Tiesībsarga birojs 2013. gadā ir veicis lietas detalizētu izpēti un atklājis Satversmes 91. pantā noteiktā tiesiskās vienlīdzības principa pārkāpumu, 2014. gadā Satversmes tiesa [3] ir ierosinājusi lietu par mājdzemdību apmaksu un vērtē MK izdoto noteikumu atbilstību Satversmei, Saeimas Sociālo un darba lietu komisija vairākās 2014. gada sēdēs ir skatījusi priekšlikumu noteikt tiesības saņemt bezmaksas palīdzību mājdzemdībās ar atsevišķu likuma normu.
Vai tiešām Latvijas sabiedrībai ir jāmaksā ar šīm lietām saistītie administratīvie izdevumi un jāturpina gaidīt? Vai varam attaisnot bezdarbību, kas liedz sievietēm Latvijā tiesības izvēlēties sev un mazulim piemērotu dzemdību vietu un saņemt profesionālu palīdzību? Vai tiešām Ministru kabinetam un Veselības ministrijai būs vajadzīgi vēl pieci vai desmit gadi, lai sakārtotu šo salīdzinoši vienkāršo veselības aprūpes jautājumu?
Paskaidrojumi:
[1] Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma 4. panta otrajā daļā noteiktas tiesības saņemt bezmaksas dzemdību palīdzību.
[2] Autores ieskatā vecmātes profesionālā palīdzība dzemdībās, kas ietver zinātniski pamatotu ārstniecības darbību secīgu izpildīšanu, nav definējama ar terminu medicīnas tehnoloģiju. Tāpat arī mājdzemdības, kuru pamatā ir dabiski regulēts fizioloģisks process, nevar būt medicīnas tehnoloģija.
[3] Satversmes tiesa, lieta Nr.2014-08-03
