Saulriets
Bija vakars. Mājasdarbi padarīti, un varēju skatīties iemīļoto seriālu. Jutos mierīgs un laimīgs, bet te pēkšņi šķietami ne no kurienes parādījās doma – ja nu es tagad nomirtu? Šīs domas dēļ vien caur ķermeni izskrēja ļoti nepatīkams vilnis, izsitās auksti sviedri, rokas viegli drebēja. Neko tādu nekad nebiju jutis. Nekad nebiju bijis tik pārliecināts par to, ka tagad, šeit uz vietas, es varētu nokrist zemē auksts un nekustīgs. Baiļu pārņemts, aizskrēju uz otru istabu, kur ģimene skatījās kādu televīzijas pārraidi. Uz viņu jautājumiem, vai kas noticis, atbildēju, ka ne, vienkārši ienācu paskatīties, ko viņi labu dara. Es nezināju, kā viņiem paskaidrot, ka man ir ļoti bail nomirt. Par spīti sajūtām, man pašam šī doma šķita muļķīga. Nomirt no kā? Nekas neliecināja, ka tas varētu notikt. Gar acīm neskrēja līdz tam nodzīvotā dzīve, neparādījās spilgta gaisma, kurai doties pretī. Tomēr šī sajūta bija. Joprojām dzīvs esot, aizgāju atpakaļ uz istabu, lai pabeigtu iesākto sēriju, un pie sevis nodomāju, cik jocīgas sajūtas tās bija.
