Kāds liktenis ir, tādu dzīvi dzīvoju. Neredzīgā un vājdzirdīgā Gata stāsts
Foto: Privātais arhīvs

Gatis Preiss ir neredzīgs un vājdzirdīgs, tomēr tas viņu neattur no aktīvas dzīves, braukšanas ar velosipēdu un darba ar datoru. Nesen viņam veikta arī sirds vārstuļa maiņa, un, kā saka Gatis, dzīve atkal "lēnām uzņem apgriezienus."

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Gata bērnība aizritējusi starp Liepāju un Dobeli, kur viņš līdz piecu gadu vecumam aizvadījis lielāko daļu sava laika. Viņš piedzima redzīgs. Vīrietis stāsta, ka apmēram pusgada vecumā cietis no miokardīta. Tā dēļ viņu aizveda uz slimnīcu Rīgā. Ārstēšanas nolūkā izmantotas ļoti spēcīgas zāles, kas negatīvi ietekmējušas redzi. Tiesa, līdz sešu septiņu gadu vecumam tā bijusi apmierinoša. "Tā nebija vairs ideāla, bet apmēram piecu sešu dioptriju līmenī – plus pieci vai seši. Kamēr vēl tik daudz redzēju, nebija galīgi grūti un sarežģīti, dzīvoju kā normāls bērns," stāsta Gatis.

Kad viņam bija pieci gadi, Gata mamma atradusi informāciju par neredzīgu un vājredzīgu bērnu bērnudārzu Juglā. Gatis tur uzsāka mācības. Pēc tam viņš mācījās un absolvēja Rīgas Strazdumuižas vidusskolu. 15 - 16 gadu vecumā viņa redze vēl vairāk pasliktinājusies. Tad viņam veica arī kataraktas operāciju. Gatis stāsta, ka pavisam redze pazudusi 23 - 24 gadu vecumā. "Kaut kādu spilgtu gaismu redzu, bet tā – nē," viņš piebilst.

Pēc vidusskolas Gatis pārcēlies uz Liepāju, kur arī strādājis. "Mēģināju iegūt augstāko izglītību tā laika Liepājas pedagoģiskajā akadēmijā, bet beigas bija neveiksmīgas, jo programmēšana bija tā kā nedaudz par smagu." stāsta Gatis. "Nācās pārtraukt." Tajā laika viņš sāka strādāt Liepājas Neredzīgo biedrībā – neredzīgām personām palīdzēja apgūt datorprasmes. Viņš veidoja arī avīzi neredzīgajiem, tā bija Braila rakstā. Tur viņš nostrādājis astoņu gadus.

"Dzīvē vienmēr notiek kaut kādas pārmaiņas," saka Gatis. Liepājā viņš bija dzīvojis pie vecvecākiem. Pēc viņu aiziešanas mūžībā vīrietis pārcēlās uz Rīgu pie mammas. Ar Sociālās integrācijas valsts aģentūras atbalstu gada laikā ieguva datu ievadīšanas operatora specialitāti un vēlējās iestāties koledžā, bet šo plānu realizēt viņam neizdevās.

Šobrīd Gatis ir brīvprātīgais biedrībā "Apeirons". Lielākā daļa viņa pienākumu ir saistīti ar internetu un web vidi. Lielākais no projektiem, kurā Gatis piedalījies, ir valsts un pašvaldības mājaslapu formāta izstrāde.

Kāds liktenis ir, tādu dzīvi dzīvoju. Neredzīgā un vājdzirdīgā Gata stāsts
Foto: Privātais arhīvs

Viena no lielākajām Gata kaislībām ir velobraukšana. "Ar parasto es nevaru, bet ir tandēma velosipēdi, kur brauc divatā. Es sēžu aizmugurē, turos un minos, pilots sēž priekšpusē, minas un stūrē." Ar šo nodarbi Gatis aizraujas jau vairāk nekā 10 gadus. "Esmu bijis uz sešām nometnēm Vācijā – tieši neredzīgām personām." Tāpat viņam patīk spēlēt šahu un dambreti. Viņu iepriecina arī atpūta pie dabas un kultūras pasākumi, piemēram teātris. "Ko dzīve sniedz, ko var atrast," saka Gatis.

Liepājā viņam bija konkrēts tandēma partneris. Rīgā situācija ir citāda. Vislabāk Gatis brauc kopā ar brāli, bet brālis nedzīvo Latvijā, tā nu Gatis mēģina sarunāt kādus draugus izbraucieniem. "Protams, ne visi uzņemas braukšanu tandēmā." Tāpēc vīrietis ir priecīgs par katru, kas piekrīt, jo pašlaik hobijam nodoties sanāk daudz retāk.

Vai, esot neredzīgam, ir viegli pārvietoties pa Rīgu? "Rīga ir diezgan tā... šaubīgi," atklāts ir Gatis. Viņš norāda, ka galvaspilsēta daudzviet nav ērta un piemērota cilvēkiem, kas neredz. "Liepāja, protams, bija labāka. Tur bija daudz vadlīniju, pumpu, skaņas luksoforu, autobusi aprīkoti ar skaņu. Rīgā? Nu kaut kur kaut kas parādās, ja mēs runājam par vadlīnijām, bet tās visas ir ļoti īsas un ļoti mazas, kā tādi uzplaiksnījumi." Gatis norāda, ka pa Rīgu pārvietojas ar asistenta palīdzību. Tā kā Gatis ir brīvprātīgais biedrībā "Apeirons", viņa situācija ar asistentu nav slikta arī pēc Jaunā gada.

  • Par to, kas mainījies asistentu nodrošināšanas kārtībā, lasi šajā rakstā.


"Kāds tas liktenis ir, tādu dzīvi dzīvoju," par savu dzīvi saka Gatis. Kas palīdz saglabāt optimismu un cīņassparu? "Esmu arī ticīgs cilvēks, sekoju tam Kungam. Tas palīdz, droši vien. Arī būšana dabā. Droši vien arī tas, ka es mēģinu nemeklēt, nesekot tām sliktajām lietām, meklēt to, kas nepatīk, ko nevajag. Grūti tā vienā vārdā atbildēt – mēģinu dzīvot, atrodu iespējas. Protams, ir dažādi laiki un dienas, kā jau visiem cilvēkiem, bet kaut kā mēģinu," saka Gatis.

Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus

Tags

Apeirons
0
Acu veselība
0
Neredzība
0
Vājdzirdība
0
Vājredzība
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form