Neredzīgais Mārtiņš par dzīvi paralēlā pasaulē, kur saule un prieks nepārklājas  (2)

Jautāsiet, kā tad tā? Bet tieši tā tas ir cilvēkiem ar nopietniem acs tīklenes defektiem, kuru rezultātā iestājas redzes invaliditāte. Un cilvēks pamazām nokļūst paralēlā sajūtu pasaulē, kur daudzas lietas un pat jēdzienus uztver citādi, nekā vairums šī bloga lasītāju. Tā kā tādā realitātē esmu pavadījis vairākus gadu desmitus, rodas vēlme par to nedaudz pastāstīt, pie reizes kliedējot arī dažus sabiedrībā pieņemtus mītus par neredzīgiem cilvēkiem.

Jā, apzināti attiecībā uz sevi lietoju vārdu neredzīgs, lai gan, kā jau no ievada bija noprotams, brīžos, kad saule nespīd acīs, redzu nedaudz vairāk. Starp citu, tieši spilgtas gaismas radīto kontrastu mazināšanai cilvēki ar redzes traucējumiem lieto saulesbrilles – sen ir pagājuši tie laiki, kad neredzīgie pārsvarā bija kara invalīdi vai pēckara gadu puikas ar saspridzinātām acīm, kuri zem tumšajām brillēm slēpa līdzcilvēku skatienam netīkamus defektus.

Bet, atgriežoties pie neredzības definīcijas, manuprāt, mūsdienu informācijas laikmetā tā ir pavisam skaidra: ja cilvēks nespēj salasīt vizuāli attēlotu tekstu, viņš ir neredzīgs, bet, ja tomēr lasa ar acīm, kaut lietojot stipras brilles vai palielināmo stiklu un braucot ar degunu gar papīru vai datora/viedtālruņa ekrānu, tad – vājredzīgs. Ja arī uz kādu brīdi iestājas zināms starpstāvoklis, tas neturpinās ilgstoši. Toties acs jutība uz gaismu tik ātri nezūd.

Tādi gadījumi sastopami visai reti. Un, ja kāds no mums nav nekad redzējis gaismu, tad viņš nepazīst arī tās pretstatu – tumsu. Savukārt, ja uz ielas vai citā sabiedriskā vietā pamanāt cilvēku ar balto spieķi, visticamāk, viņš redz atsevišķus vizuālos orientierus, kas palīdz pārvietoties apkārtējā vidē, bet signālspieķis kalpo, pirmkārt, kā brīdinājums autovadītājiem un pretimnācējiem, ka viņš tos var nepamanīt. Un nav šāds gājējs jāgrābj pie rokas un jāmēģina vilkt kaut kur nezināmā virzienā – tas tikai viņu dezorientēs. Ja rodas iespaids, ka cilvēkam tiešām vajag palīdzību, par to var apvaicāties un vajadzīgo vienmēr noskaidrot.

Patiesībā to tekošas lasītprasmes līmenī pārvalda tikai cilvēki, kuri tādā veidā mācījušies skolas gados. Protams, ir vēlams, lai neredzīgs cilvēks ar tausti spētu izburtot medikamenta nosaukumu (pēc Eiropas Savienības standartiem tagad tam obligāti jābūt Braila rakstā uz visiem zāļu iepakojumiem), taču citāda pielietojuma ikdienas dzīvē maz, bez tam šī punktraksta drukāšana un gatavā materiāla uzglabāšana nav īsti piemērota mājas apstākļiem. Ar to nodarbojas Latvijas Neredzīgo bibliotēka, kuras rīcībā ir dati par 24 regulāriem Braila raksta grāmatu lasītājiem. Bet neredzīgu cilvēku mūsu valstī taču ir krietni vairāk. Kā mēs, pārējie, lasām? (Redakcijas piebilde: no Latvijas Neredzīgo bibliotēkas saņēmām citu informāciju – tajā reģistrēti 117 Braila rakstā lasoši bibliotēkas lietotāji. Bibliotēka šogad ir izsniegusi 587 Braila raksta grāmatu sējumus un 254 izdrukas Braila rakstā A4 lapu apjomā.)

Izplatītākais lasīšanas veids ir audiogrāmatu klausīšanās – tās uz datu nesējiem nodrošina jau minētās Neredzīgo bibliotēkas ierakstu studija, bet šis formāts kļūst aizvien populārāks arī plašākā sabiedrībā un nepacietīgākiem lasītgribētājiem daudz kas tagad pieejams arī izdevniecību komerciālajā piedāvājumā. Personīgi man visērtākā šķiet grāmatu lasīšana viedtālrunī, vispārpieņemtā teksta formātā (fb2 vai epub), izmantojot kādu nedaudz pielāgotu, lasīšanai paredzētu lietotni un attiecīgās valodas runas sintēzi. Diemžēl grāmatu tekstus latviešu valodā lielākoties sargā autortiesības un tie nav šādos formātos brīvi pieejami, tādēļ bieži nākas lasīt citās valodās, kādu nu kurš labāk saprotam. Taču nopietnāka satura lasāmvielas uztveršanai, ja svarīgs var izrādīties katrs vārds vai cipars, nav citas alternatīvas, kā izmantot datoru ar kādu ekrānlasošo programmu un jau pieminēto runas sintēzi. Tāpat arī regulāra ziņu portālu lasīšana un sociālo tīklu lietošana ir kļuvusi par daudzu neredzīgu cilvēku ikdienu 21. gadsimtā. Un, kā gan citādi varētu tapt šis raksts, ja ne pie datora?

(Sveiciens atbildīgajam par Ventspils ielās skanošajiem luksoforiem O. Junkara kungam.) Iespējams, tas daļēji attiecas uz cilvēkiem, kuri neredz kopš dzimšanas, taču ārpus savas dzīvesvietas patstāvīgi un bez pavadoņa parasti pārvietojas pavisam cita tipa neredzīgie, kas redzi zaudējuši pakāpeniski dzīves laikā vai pēkšņi kāda negadījuma/slimības rezultātā. Visi taču esam ievērojuši, ka cilvēkiem tuvāk vecumdienām reizēm mēdz pasliktināties gan redze, gan dzirde. Ja man tagad, mūža vidusdaļā, bieži jālien gandrīz no ādas laukā, lai "pīķa stundās", kad visapkārt rūc motori, atšķirtu vajadzīgā luksofora pīkstēšanu Lielā prospekta un Saules ielas krustojumā, tad ko tur var saklausīt cilvēks ar vājāku dzirdi? Personīgi pazīstu dažus neredzīgos citās pilsētās, kuri ikdienā lieto dzirdes aparātus, jo ir vājdzirdīgi. Kurš uzņemsies viņiem iestāstīt, ka neredzīgie principā dzird labāk?

Pēdējā laikā šis jēdziens, kam vajadzētu nozīmēt kaut kādu vienošanos jeb vidusceļu starp dažādām cilvēku grupām ar īpašām vajadzībām, ir kļuvis par visādu galējību apzīmējumu. Saprotu, ka cilvēkiem riteņkrēslos ir nepieciešamas uzbrauktuves uz ietvēm, taču redzes invalīdiem ir nepieņemama situācija, kad nav jūtama atšķirība starp ietves un brauktuves līmeni, kad tu īsti nesaproti, kurā brīdī jau esi nonācis uz ielas, mēģinot nostāties gājēju pārejas sākumā un gaidot skaņas signālu, kas atbilst zaļajai gaismai, vai vienkārši šķērsot ielu pa neregulējamām pārejām.

Tieši šāda situācija šobrīd pēc Lielā laukuma rekonstrukcijas ir visās tā pusēs. Speciālisti man atbildēs, ka tur ir iestrādātas īpašas reljefa joslas ikvienas ietves galā, kuras gājējam vajadzētu sajust. Tādā gadījumā eksperti to pārbaudījuši ar istabas čībām kājās, jo caur vīriešu apava zoli tās grūti uztvert, kur nu vēl ziemas zābakos. Un tas nav tikai mans individuāls novērojums mūsu pilsētā vai valstī kopumā. Pirms dažiem gadiem kāds pazīstams neredzīgs jauneklis viesojās Taivānā un, atgriezies mājup, dalījās līdzīgos iespaidos – viņam kā rīdziniekam īpaši bīstams bija licies šis kontrasts starp vecajām ielu betona apmalēm, kādas vēl pārsvarā ir mūsu valsts galvaspilsētā, un Taipejas "universālo dizainu" jeb vienlīmeņa ietvēm un brauktuvēm.

Es nekādā gadījumā neapstrīdu citu cilvēku grupu tiesības uz pieejamu vidi, taču šādas galējības ir bīstamas manai un man līdzīgu cilvēku dzīvībai un veselībai, tāpēc reizēm māc rūgtums, kad to uzdod par universālu vides pieejamības uzlabojumu. Ne mazākas briesmas dzīvībai var radīt dažāda tipa skaņas signāli pie gājēju pārejām, kur līdzīga skaņa reizēm var nozīmēt pilnīgi pretējus gaismas signālus, taču šī atšķirība drīzāk attiecas uz dažādu pilsētu luksoforiem – vienota standarta, neraugoties uz universālā dizaina intensīvu ieviešanu, joprojām nav.

Tādi, lūk, ir vismaz daži mīti par neredzīgu cilvēku dzīvi un vajadzībām, kā arī mans personiskais skatījums uz realitāti! Varbūt nedaudz pārspīlēju un dzīvojam vienā, nevis paralēlās pasaulēs – to rādīs lasītāju reakcija uz manu viedokli. Ceru, ka šim blogam būs turpinājums.

Mārtiņa Zvaigznes blogs publicēts laikrakstā "Ventas Balss".

Redakcijas piebilde: Mārtiņš lasa, izmantojot īpašu datorprogrammatūru, kas rakstīto tekstu pārveido runātā tekstā, un tumbiņas vai austiņas, kas to atskaņo. Savukārt raksta viņš ar visparastāko klaviatūru, jo 15 gadu laikā ir lieliski apguvis, kur katrs burts atrodas.