Foto: Privātā arhīva foto

Pirms neilga laika publicējām trīs stāstus, kuros endometriozes pacientes dalījās savā pieredzē par šo slimību un pat bailēm no savām mēnešreizēm, jo tās saistās ar nepanesamām sāpēm. Tā, kā šī slimība skar ne vien sievietes, bet arī viņu partnerus, Oļegs Kručiņins, vīrs vienai no stāstu varonēm, nolēma dalīties savā pieredzē un viedoklī gan par endometriozi, gan mēnešreizēm.

Oļega sievai Danai, savulaik, vēl mācoties vidusskolā, ir nācies zaudēt samaņu neciešamu sāpju dēļ. Viņa neslēpj, ka sāpes ir tik neciešamas, ka liek baidīties no tā, ka tuvojas menstruācijas. Viņai ir jāpakārto sava dzīve menstruāciju ciklam. Pašas Danas, kā arī divu citu endometriozes slimnieču, Lauras un Aijas, stāstu var izlasīt šeit.

Endometrioze ir slimība, kā laikā audi, kas ir līdzīgi dzemdē esošajiem, attīstās ārpus tās. Sievietēm veidojas cistas, un viņas cieš no sāpēm menstruāciju, ovulācijas un dzimumakta laikā, asiņošanas, nespēka, vēdera izejas problēmām. Slimība var ietekmēt arī auglību. Tā nav ārstējama. Sievietēm mēdz nozīmēt hormonu terapiju un spēcīgus pretsāpju līdzekļus, bet tie bieži nesniedz vēlamo rezultātu.

Pasaules Endometriozes pētījumu centra dati liecina, ka šī slimība skar 176 miljonus jeb 10 procentus no visām sievietēm, bet par to zināms ir ļoti maz, un sievietēm, kas cieš no šīs slimības, nākas saskarties ne vien ar līdzcilvēku, bet arī mediķu neiecietību un neizpratni par to, ko nozīmē ar to sadzīvot.

Kopdzīve atver acis par to, ko pārcieš mīļotā sieviete

Oļegs atklāj, ka nezināja, ko nozīmē endometrioze, līdz laikam, kad uzsāka kopdzīvi ar Danu. Viņš zināja, ka reiz skolā viņa zaudēja samaņu sāpju dēļ, bet tas arī bija viss. Arī tagad viņam grūti līdz galam iedomāties, cik spēcīgas ir šīs sāpes, un ko tās nozīmē. Oļegs pieņem, ka tās varētu atgādināt to, kā sāp tad, ja iegriež ar skalpeli vai atplēš apdzijušu brūci. Iespējams, ka sajūtas nav tik intensīvas, bet tās ir nepārtrauktas un ilgst vismaz vienu dienu.

Viņš atzīst, ka agrāk domājis – sāpes, ko sievietes jūt mēnešreižu ir paciešamas. Tagad Oļegs zina, ka ne vienmēr tā ir. "Tikai tad, kad sākām jau dzīvot kopā, sajutu, ka šiem notikumiem un tam, kā viņa jūtas, ir kaut kāda noteikta secība. Tad sāku iedziļināties šajā jautājumā."

Cilvēks, kas ir ļoti dzīvespriecīgs, cilvēks, kam patīk ļoti daudz sarunāties, kaut ko pastāstīt, kaut ko parādīt, vienas, divu dienu laikā pārvēršas par cilvēku, kas ir gandrīz iekritis smagā depresijā.
Oļegs
Sākotnēji izpratnes trūkums radījis arī konfliktsituācijas un nesaprašanos. "Viņai ir ļoti slikti, viņai sāp, viņa grib pabūt viena. Viņai nepatīk, ka uz viņu tad skatās. Es savukārt staigāju apkārt un domāju – viņai kaut kas notiek, kā palīdzēt, ko izdarīt. Man nav tās informācijas, man nav tās sapratnes, un es, protams, uztraucos, un tas ir lieks stress," atceras Oļegs.

Vēlāk šis jautājums izrunāts, un viņam izveidojās izpratne. "Tas bija ne tikai skaidrojums, es arī redzēju, kā tas cilvēks jūtas. Es redzēju cilvēkam acīs sāpes un savā ziņā arī kaunu. Varēja redzēt to nospiestību, tiešām nospiestību." Viņš ievēroja, ka pirmajā mēnešreižu dienā mainās Danas gaita, ķermeņa valoda un elpošana. "Varēja redzēt, kur tieši sāp."

"Ikdienā viņa ļoti daudz pļāpā, un es ļoti daudz klausos," stāsta Oļegs. Tad, kad sievai sākas mēnešreizes, viss mainās. "Cilvēks, kas ir ļoti dzīvespriecīgs, kam patīk ļoti daudz sarunāties, kaut ko pastāstīt, kaut ko parādīt, vienas, divu dienu laikā pārvēršas par cilvēku, kas ir gandrīz iekritis smagā depresijā." Oļegs norāda, ka "acīs dzīvīgums sāk atgriezties" tikai trešajā dienā.

Slimība ietekmē arī ģimenes dzīvi

Oļegs stāsta, ka tad, kad Danai sāp, viņa labprātāk ir vienatnē, jo viņai nepatīk, ja kāds redz viņas ciešanas. Ja viņš ir mājās, viņš rūpējas, lai sievai nekā netrūktu un viss būtu labi. Pašlaik Dana laiku pavada mājās un rūpējas par abu mazuli. Oļegs atklāj, ka ir gatavs palūgt brīvdienu darbavietā, lai pieskatītu bērnu tad, kad Danai būs slikti.

Ģimene jau ir pielāgojusies tam, ka dzīve nereti jāpakārto endometriozei. Laikā, kad Danai paredzamas mēnešreizes, viņi neplāno nozīmīgus notikumus. Šī paša iemesla dēļ iepriekš ir nācies mainīt plānus.

Foto: Privātā arhīva foto
Tad, kad sākas mēnešreizes, Dana nedodas uz darbu, un Oļegs to pilnībā atbalsta: "Ja viņa braukās uz darbu mēnešreižu pirmajās dienās, viņa sevi vēl vairāk traumēs – ne tikai fiziski, bet arī morāli. Turklāt viņas gadījumā, sāpes ir tādas, ka galva ir dulla." Jāpiebilst, ka Dana lieto ārsta izrakstītus pretsāpju līdzekļus, kas varētu ietekmēt viņas spēju vadīt auto.

Oļegs ļoti satraucas, ka sieva varētu zaudēt samaņu sāpju dēļ: "Ielas vidū zaudēt samaņu – viņa var nokrist, sasist galvu un tamlīdzīgi. Arī es ļoti pārdzīvotu par to, vai viņai viss būs kārtībā. Tu nekad nevari zināt, kas notiks. Varbūt 100 reizes aizbrauks, un viss būs kārtībā. Jā, būs nežēlīgi smagi, bet viss būs kārtībā. Vajag jau tikai to vienu reizi, lai viss aizietu pa pieskari. Tur jau tā lieta."

Par mēnešreizēm ir jārunā!

Viņš ir pārliecināts, ka endometriozes slimniecēm vajadzētu piešķirt divas brīvdienas mēnešreižu sākumā. "Viņa nevar sev paņemt slimības lapu, viņa raksta iesniegumu "personīgi atprasīties". Ne katrs darba devējs zina un saprot, kas tas vispār ir. Viens darba devējs pateiks: "jā, nav problēmu", nākamais prasīs: "par ko tu vispār runā?"" Oļegs ir pārliecināts, ka gan par endometriozi, gan arī mēnešreizēm vajadzētu runāt gan ģimenē, gan medijos.

"Tā ir tāda lieta, par ko sabiedrībā netiek plaši runāts. Cilvēki vienkārši nezina, ka tas ir tiešām nopietni – tas nav, ka nedaudz pasāp un tamlīdzīgi," viņš skaidro. "Tas ir ne tikai fiziski sāpīgi, tas ir arī morāli ļoti stipri nodzen. Tu zini, ka tev tas laiks tuvojas, un tu zini, ka tev atkal būs slikti, tev atkal būs sāpīgi. Visas šīs lietas cilvēkam no malas ir ļoti grūti savā galvā iztēloties, ja nav bijusi saskarsme."

Pareizāk būtu – pašām meitenēm, jaunietēm un sievietēm jāsāk par šo jautājumu runāt atklātāk un drošāk. Ja viņas uztaisīs to spiedienu un brīvi par to runās, tad arī jaunieši un vīrieši pieslēgsies šim jautājumam un varbūt nejutīsies tik ļoti nobijušies, tik ļoti diskomfortā par šo jautājumu.
Oļegs
Oļegs ir pārliecināts: "Informācijas iznešana sabiedrībā mazinās arī nicinošo attieksmi pret to problēmu. Viena no problēmas daļām ir tas, ka ir tā nicinošā attieksme: ai, kas tev tur – drusciņ pasāpēs un būs labi."

Tāpat viņš uzsver, ka arī mēnešreizēm nevajadzētu būt tēmai, par ko cilvēki vairās izteikties: "Par tām vajadzētu runāt. Ir jātiek galā ar to, ka cilvēka ķermenis – vīrieša un sievietes ķermenis – un visi procesi, kas ar to notiek, sabiedrībā ir tabu. Nu, piemēram, mēnešreizes – saistībā ar asinīm un sāpēm. Vajag tikt galā ar to pirmo reakciju – fui, ak Dievs, ārprāts, par ko tu man tagad te stāsti! Tas ir normāls, dabīgs process."

Vīrietis aicina negaidīt, kamēr par šo jautājumu vairāk sāks runāt citi vai par to diskutēs skolā. "Pareizāk būtu – pašām meitenēm, jaunietēm un sievietēm jāsāk runāt atklātāk un drošāk par šo jautājumu. Ja viņas izdarīs spiedienu un brīvi par to runās, tad arī jaunieši un vīrieši pieslēgsies šim jautājumam un varbūt nejutīsies tik ļoti nobijušies, tik ļoti diskomfortā par šo jautājumu."

Tad, kad par šo jautājumu beidzot sāks atklāti runāt, parādīsies iespējas arī mainīt likumdošanu, ļaujot sievietēm, kas cieš no endometriozes, nemocīt sevi un neapmeklēt darbu, ja viņas jūt nepanesamas sāpes, pārliecināts Oļegs.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!