Iznomātāju un policijas profilaktiskie pasākumi nav pietiekami, lai cilvēki līdz galam apzinātos ar elektroskrejriteņiem saistītos riskus. Tā uzskata Marje. Tieši tādēļ viņa dalās ar savu stāstu plašākai sabiedrībai.
"Par savu negadījumu nolēmu stāstīt pēc tam, kad medijus pāršalca vēsts par traģēdiju Tartu (jūnijā pēc kritiena no elektroskrejriteņa bojā gāja 13 gadus vecs pusaudzis – red.) Ceru, ka mana pieredze liks kaut vienam būt piesardzīgākam, braucot ar elektroskūteri."
Rīts, kas nāca ar nelaimi
19. maija rīts Marjei bija pavisam parasts. Nez kādēļ viņa nolēma uz darbu doties ar nomātu elektroskrejriteni. "Darbā nenonācu ne tajā, ne nākamajā, ne arī turpmākajās dienās, jo apmēram simts metrus no galamērķa iekļuvu avārijā," atceras jauniete. Viņai paveicās, ka no braucamrīka nokrita uz ceļiem un neatsita galvu. Tomēr arī šīs traumas izrādījās ļoti nopietnas.
Jau kritiena brīdī sajutu, ka ceļgalā kaut kas nobīdās. Uz labā ceļa bija daudz pamanāmāka brūce, tomēr, par laimi, locītava necieta.
Marje nekavējoties izsauca neatliekamo medicīnisko palīdzību, kas viņu nogādāja Ziemeļigaunijas reģionālajā slimnīcā. "Nedēļu man bija uzlikta ceļa ortoze ar regulējamu saliekšanās leņķi. Tas nozīmē, ka es varēju celi kustināt vien par dažiem centimetriem un nevarēju nostāties uz pilnas pēdas. Kad pēc nedēļas devos pie ārsta, cerēju, ka ar kāju viss būs kārtībā. Tomēr izrādījās, ka kājas kustināšana nezināmu iemeslu dēļ joprojām ir pārāk sāpīga. Tā nu nācās turpināt valkāt ortozi un izmantot kruķus."
Vēlāk tika gaidīts magnētiskās rezonanses izmeklējums un nākamā vizīte pie ortopēda. Izrādījās, ka jaunietei saplēstas ceļgala priekšējās krusteniskās saites, kā arī traumēts menisks un sānu saite.
"Mēnesi ceļgalu kustināt varēju vien par dažiem centimetriem. Tādēļ tagad primārais uzdevums ir likt ceļgalam kustēties, lai atkal varētu iztaisnot un saliekt kāju. Kad tas būs panākts, nākamais solis – nostāties uz abām kājām un atkal iemācīties staigāt."
It viss prasa daudz vairāk laika
Marje stāsta, ka tūkstošiem reižu pārmalusi galvā to rītu, kas noslēdzās ar ilgstošu rehabilitāciju. Tagad viņa sapņo par to, lai atkal varētu staigāt normāli.
"It visam nepieciešams daudz vairāk laika nekā parasti. Daudz laika aizņem ikdienas vingrinājumi ceļgala iekustināšanai. Daudzējādi esmu atkarīga no savas ģimenes, draugiem un darba kolēģiem. Viņi visi mani ļoti atbalsta, ikdienā iepriecinot. Lēkāt, vienlaikus baudot karstos dzērienus, nav iespējams. Pārvietojoties ar kruķiem, nevar ceļā dzert kafiju, tikai un vienīgi kaut kur pie galda."
Pēc avārijas Marjes draugi ir daudz piesardzīgāki attiecībā uz pārvietošanos ar skrejriteņiem. Jauniete atklāj, ka savā ziņā pat priecājas par notikušo: "Vizināšanās maksimālajā ātrumā nu ir pagātne. Daži mani paziņas pat vispār vairs nepārvietojas ar elektroskrejriteņiem."
Ne visiem stāstiem ir labas beigas
"Domāju, ka reāls piemērs no dzīves liks kaut vienam no maniem draugiem būt piesardzīgākam, izmantojot elektroskrejriteņus. Pārsteidzoši, ka ar manu stāstu sociālajos tīklos sāka dalīties aizvien vairāk un vairāk cilvēku. To darīja arī pilnīgi svešinieki. Bet tas nozīmē, ka viņi rūpējas par saviem tuvākajiem un grib, lai viņi zinātu, cik svarīgi ir valkāt aizsargķiveri un braukt uzmanīgi," uzsver Marje.
Viņa nevienu neaicina atteikties no vizināšanās. Tā ir lieliska izklaide un labs pārvietošanās līdzeklis. "Tikai, lūdzu, atgādiniet visiem, arī svešiniekiem, ka aizsargķivere ir obligāta!" aicina jauniete.
Pēc tam, kad Marje padalījās ar savu stāstu sociālajos tīklos, viņai sāka rakstīt svešinieki, kas piedzīvojuši līdzīgus negadījumus. Par laimi, tie bijuši bez nopietnām traumām.