Foto: Privātais arhīvs
Marija Kirjanenko savas mediķa karjeras laikā ir praktizējusi Indijā un Ēģiptē, pārbaudījusi savus spēkus Anglijā un galu galā apmetusies Austrālijā. Viņa ir neatliekamās palīdzības ārste vienā no lielākajiem medicīnas centriem Melburnā, paralēli šim darbam studentiem māca ārsta ētiku. Pirms iesakņoties lielpilsētā, sieviete apbrauca teju visu kontinentu, sniedzot neatliekamo palīdzību vistālākajos nostūros, pat baltajiem cilvēkiem slēgtajās Austrālijas aborigēnu apmetnēs. Traumatologa karjera Latvijā viņai izrādījās nesasniedzams mērķis.

Spļaujošais zirneklis

Iztēlojieties šādu situāciju. Ārstam, kas Austrālijā ieradies vien pirms nedēļas, ziņo, ka uz uzņemšanas nodaļu ved pusaudzi ar čūskas kodumu. Mediķe, kas dzīvas čūskas redzējusi vien zoodārzā, ieiet nodaļā un redz milzīgu, sešmetrīgu pitonu, kura zobi cieši iestrēguši zēna kājā. Turklāt zēns kliedz nevis aiz sāpēm, bet tādēļ, ka satraucies par neveiksminieku pitonu: "Nenogaliniet čūsku!" Nodaļā visi zina, ka pitons nav indīgs. Visi, izņemot ārsti. Viņa jūt, ka nupat jau kļūs slikti pašai, jo nezina, ko iesākt ar čūsku, turklāt kaut ko tādu redz pirmo reizi. Protams, tagad viņa šo gadījumu atceras ar smaidu.

"Paramediķi un policija turēja pusdzīvo pitonu, kurš nespēja izvilkt zobus no stilba kaula. Zvanījām uz zoodārzu un izsaucām veterinārārstu, kurš čūskai injicēja narkozi. Tad sekoja narkoze bērnam, un kaut kā tos zobus izvilkām, bet čūsku nosūtījām uz veterināro slimnīcu, lai varētu pārbaudīt pitona pašsajūtu un tad atgriezt savvaļā. Tā ir Austrālija, te ļoti mīl dzīvniekus. Atmiņā iespiedies vēl kāds smieklīgs atgadījums, jau no vēlākiem laikiem. Reiz pie manis ieradās astoņdesmitgadīgs večuks, kurš ar entuziasmu stāstīja par to, ka mājās uz paklāja pamanījis nelielu traipiņu. Lai to aplūkotu, meties uz ceļiem un nedaudz pacēlis brilles. Tajā mirklī plankumiņš iespļāvis večukam tieši acī. Šis plankumiņš izrādījās spļaujošais zirneklis. Spļāviens izraisīja nelielu alerģiju, vecais vīrs uz pieņemšanu līdzi bija paņēmis arī pašu zirnekli – ievietotu burciņā. Viņš brīnījās, cik precīzs bijis zirneklis, aprēķinot attālumu, lai trāpītu tieši centrā, un piedāvāja man atvērt burciņu, lai redzētu, kā zirneklis ar neticamu precizitāti iespļauj man acī."

Marija jau pieradusi pie austrāliešu eksotikas, bet sākumā viņai bijis bail dzīvot starp krokodiliem un zirnekļiem. Pa mežiem viņa joprojām pārvietojas ļoti piesardzīgi, jo, neraugoties uz to, ka Austrālijā ir serums pret nāvējošo čūskas indi, gadās, ka joprojām kāds mirst pēc čūskas koduma – pretindei ir dzīvnieku valsts izcelsme un tā ļoti bieži izraisa anafilaktisko šoku. Tādu gadījumu ir ārkārtīgi daudz.

Kad Latvija šķiet paradīze

Eksotiskā Austrālija Marijai kļuvusi par mājām, kaut sensenos laikos viņa pat iedomāties nespēja, ka aizbrauks tik tālu.

"Ne es, ne mani vecāki nekad nebija domājuši par aizbraukšanu no Latvijas. Taču, beidzot universitāti, sāku domāt par rezidentūras vietu. Es vienmēr biju domājusi stāties traumatoloģijā. Taču traumatoloģijas slimnīcā, kur pieteicos kā brīvprātīgā, man skaidri un gaiši pateica, ka sievietei traumatoloģijā nav, ko meklēt, tādēļ mani neņems rezidentūrā, bet, ja arī paņemtu, tad neļautu operēt, kaut gan tieši tas mani interesēja, jo ir kā puzle. Vēl jo vairāk – augšējām ekstremitātēm, kas ir maigākas, piemērotākās ir sievietes rokas. Jāatzīst, ka 2004. gadā sievietēm bija grūti iekļūt arī vispārējā ķirurģijā. Tagad ir vienkāršāk, bet tolaik bija ļoti izteikta dzimumu diskriminācija. Ja esi sieviete, no tevis neko daudz negaida – apprecēsies, dzemdēs... Labāk lai iet uz ģimenes ārstiem vai neatliekamo palīdzību, tur vienmēr trūkst cilvēku. Latvijā sajutos nevajadzīga."

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!