Vispirms es ierodos tādā kā oāzē – arkveida vārtiņi uz Sandras māju ir zaļumiem apauguši, tādēļ man liekas, ka dodos pasaku pasaulē. Aiz tiem – viss ļoti sakopts, skaists dārzs, galvenokārt ar zaļajiem augiem – lai nav tā, ka puķes nozied un vairs nav nekāda zaļuma.
Dodamies sarunāties dārzā, apsēžoties ar skatu uz vienu no skaisti iekoptajām dobēm. Neraugoties uz to, ka slimības dēļ Sandrai var uznākt liels nespēks, viņa ik dienu veic dārza darbus. "Jo man sliktāk, jo tik vairāk kopju dārzu," viņa atzīst. Tāda kā terapija, apvaicājos. "Nu... jā. Mani tikai tas glābj. Es te tāpēc tikai dzīvoju. Es jau varētu dzīvot pilsētā vieglu dzīvi, neko nedarīt. Es tik roku – uz priekšu! Divas nedēļas biju slimnīcā, tāpēc man visi darbi aizkavējās. Tas te iegrieza tādu robu. Man ļoti patīk dārzs, ļoti patīk augi un ļoti patīk muzeji, tādi kā Rundāles pils. Protams, man ir jādzer savas zāles, un, kad kļūst slikti, eju pagulēt – un dodos atkal dārzā," aizrautīgi uzskaita Sandra.
Bet sākās viss ar Laimas slimību, kam vēlāk pievienojās citas veselības problēmas. Tiesa, sākumā Sandra nezināja, ka viņai ir šī slimība, jo tam raksturīgā plankuma nebija: "Es biju ļoti vesels cilvēks – nezināju, kas ir ārsts! Līdz pirms desmit divpadsmit gadiem to iepazinu gan... Nevarēju saprast, kas ar mani notiek. Tā slimība ir tik viltīga... Esmu veterinārārste, tādēļ es pat nezinu, kad tieši inficēto ērci dabūju, – esmu izvilkusi dzīvniekiem tūkstošiem ērču, man ir bijuši pušumi uz rokām... Acīmredzot kaut kā tā tas notika. Bet man kļuva sliktāk un sliktāk. Nebija spēka, nevarēju piecelties no gultas, pat uz dārzu aiziet. Domāju – kāpēc esmu palikusi tik šausmīgi slinka? Bija garš ceļš, kamēr slimību atrada," noteic Sandra.
