Foto: Youtube
Juris Kalniņš pēc lēciena uz galvas ūdenī ratiņkrēslā pavada jau 12 gadus. Juris bija lēcis vairākas reizes, taču viens lēciens izrādījās liktenīgais. "Es dzirdēju, kā nokrakšķ mans kakls. Neatceros, kā aizkļuvu līdz krastam. Pēc tam pamodos slimnīcā un sapratu, ka nejūtu savas kājas," stāsta Juris Kalniņš, papildinot, ka pēc tam nekas vairs nav kā agrāk un turpmākā dzīve ir pilnībā jāsāk no jauna.

"Vienā brīdī mainījās visa dzīve. Bija pilnībā no jauna jāmācās rūpēties par sevi. Vispirms jau jāiemācās nosēdēt ratiņkrēslā, jo sākotnēji reibst galva un ir sajūta, ka zaudēsi samaņu. Kad esi iemācījies nobraukt no viena koridora gala līdz otram, ir jāapgūst pašaprūpe. Pašam jāiemācās ēst, noskūt bārdu, nomazgāt seju, apģērbties. Piemēram, zeķu uzvilkšana sākumā var aizņemt līdz pat stundai. Arī uzvilkt bikses, ja rokas ir vājas un guli gultā, ir īsts izaicinājums," stāsta Juris, uzsverot, ka ne mazāk svarīga ir arī dzīvesvietas pielāgošana, piemēram, paplašināt durvis, pielāgot labierīcības un vannu, lai tajā var apsēsties, kā arī atbilstoši izplānot priekšmetu izvietojumu mājās, piemēram, lai pats varētu ērti aizsniegt krūzi un pagatavot sev kafiju.

Lai arī izaicinājumu ir daudz, ir būtiski iziet cauri visām emocionālajām stadijām, kādas ierasti ir pēc krīzes, un nonākt līdz sava jaunā stāvokļa pieņemšanai. "Līdz tam brīdim, kamēr nesamierinies un nepieņem notikušo, nekāda attīstība nav iespējama," uzsver Mārtiņš Karnītis, kurš pirms 20 gadiem lēca uz galvas ūdenī, bet atsitās pret gultni, kā rezultātā nonāca ratiņkrēslā. "Pāris reizes veiksmīgi ielēcu uz galvas dīķī, bet tad kaut kas samisējās un man paslīdēja kāja. Atsitos pret krastu, jutu, ka vairs nevaru pakustināt ne rokas, ne kājas," atminas Mārtiņš.

Attiecību veidošana un spēja iepazīties ar citiem cilvēkiem ir vēl viens izaicinājums, ar ko jārēķinās tiem, kas guvuši muguras smadzeņu bojājumu pēc lēciena ūdenī. "Pēc traumas draugu loks nomainījās. Man bija kauns, ka biju nonācis tādā situācijā, tāpēc baidījos kontaktēties ar viņiem, tādējādi attiecības izplēnēja. Arī ar pretējo dzimumu viss ir ne tā, kā bija. Partnerim jāpierod, ka vairs nav tā spēcīgā vīrieša, kas bija pirms tam," stāsta Juris Kalniņš, atklājot, ka pagāja gadi, līdz pašam izdevies pieņemt savu jauno stāvokli un saņemt drosmi, lai atkal uzrunātu sievietes un veidotu jaunas attiecības.

Juris Kalniņš darbu celtniecībā iemainījis pret dispečera amatu taksometru firmā, tomēr piemērota darba atrašana ir tikai pirmais izaicinājums. "Kad darbs ir atrasts, nākamās grūtības ir izturēt pilnu darba dienu. Cilvēkam pēc traumas sākumā noteikti vajag apgulties un atpūsties, jo visu dienu nosēdēt ir ļoti grūti," atklāj Juris, uzsverot, ka darba meklējumos svarīga ir klātienes tikšanās ar darba devēju, jo, "ja aizsūti CV un piemini, ka esi invalīds, cerības tikt pie darba ir mazas".

Liels izaicinājums ir arī vides pieejamība, jo diemžēl liela daļa pilsētas kļūst nesasniedzama – gan veikali, gan iestādes, gan izklaides un atpūtas vietas. "Visur, kur ir pakāpieni, tu vairs netiec iekšā. Katra kustība un katra darbība ir jāplāno un pirms tam jānoskaidro, zvanot vai meklējot internetā, vai vispār tiksi iekšā tur, kur tev jānonāk. Arī tas ļoti nogurdina," piemetina Juris.

Juris un citi līdzīgos negadījumos cietušie aicina ikvienu atturēties no pārgalvīgas rīcības un aizdomāties, vai iespējama nelaimes gadījuma rezultātā būsiet gatavi tikt galā ar visām izrietošajām sekām, jo tas nudien ir liels pārbaudījums!

Šis ir viens no SPKC īstenotās kampaņas "Pārgalvības cena. Nelec!" stāstiem. Ar vienu iepazīstinājām šeit.

SPKC īstenotās kampaņas "Pārgalvības cena. Nelec!" mērķis ir informēt par drošas atpūtas pie un uz ūdens nozīmi, kā arī skaidrot, kādas sekas var rasties pārgalvīgas rīcības rezultātā, lecot uz galvas ūdenī. Plašāka informācija par kampaņu šeit.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!