No atbrīvojuma sportā līdz maratonam – skrienošā skolotāja Jekaterina

Neatkarīgi no laikapstākļiem rīdziniece Jekaterina Ļežaņina ik rītu pēc modinātāja zvana ceļas un dodas skriet, lai pulksten astoņos jau būtu darbā. Viņa ir latviešu valodas skolotāja, kā arī Rīgas 86. vidusskolas direktora vietniece izglītības jomā. Sarunā ar "Delfi plus" skolotāja atklāj, kā no meitenes, kas ne acu galā nevarēja ciest sporta nodarbības, piecos gados kļuvusi par skriešanas fani un Latvijas simtgadē noskrējusi savu pirmo maratonu. Šis ir labs stāsts par to, ka nekad nav par vēlu sākt ko jaunu un sasniegt šķietami nereālus mērķus.

Jekaterina neslēpj – attiecības ar sportu nav veidojušās jau kopš bērnības, skolas laikā fizkultūra bijusi stunda, kuru viņa vismazāk gaidījusi. Tomēr līdz pat 8. klasei, kad ārsts medicīnisku apsvērumu dēļ piešķīra atbrīvojumu no nodarbībām, nācies sportot. "Daudzus gadus vēlāk, kad kāds klasesbiedrs sociālajos tīklos ieraudzīja manu ierakstu par pirmo noskrieto pusmaratonu, viņš man atrakstīja, ka viņam attālums no sporta nodarbību atbrīvojuma zīmes līdz pusmaratonam šķiet kā no Zemes līdz Mēnesim," smejas Jekaterina.

Ja skolas gados meitenei kāds būtu teicis, ka viņa regulāri sportos, Jekaterina tam nebūtu noticējusi. Patiesībā nebūtu ticējusi pat pirms pieciem gadiem. Kādā brīdī, gluži kā daudzi citi, sieviete aizdomājās par to, ka derētu vairāk kustēties. Ja agrāk, lai atbrīvotos no pāris liekiem kilogramiem, pieticis vien trīs dienas neēst pēc sešiem vakarā, tad, pārkāpjot 35 gadu slieksni, šī formula vairs neesot tik veiksmīgi darbojusies. Tāpat arī gribējies to sajūtu, ka ķermenis ir tonusā, nevis ar katru gadu izplūst aizvien vairāk kā tāds ķīselis.

Kuram gan nav kaut reizi mūžā ienākusi prātā šāda doma? Tiesa, ne visi no domām ķeras pie darbiem. Arī Jekaterinai tas nav izdevies ar pirmo reizi.