Par to, kā savu pulsa kontroli izmantot savu uzstādīto mērķu sasniegšanai, tostarp, tauku dedzināšanai, stāsta sporta ārste Sandra Rozenštoka.
Vārds "pulss" apzīmē sirdsdarbības frekvenci jeb biežumu - cik reizes minūtē tā saraujas, lai izsviestu asinis. Kļūda, kuras rezultātā daudziem iesācējiem sportošanas laikā ir gan elpas trūkums, gan ļoti augsts pulss, ir tā, ka tiek ņemts vērā tikai muskuļu spēks. Cilvēks jūt, ka muskuļi vēl ir spējīgi slodzi izturēt, tāpēc to turpina, kamēr sirdij tā jau ir pārslodze.
Var droši apgalvot, ka pulss un sirds spēja izturēt slodzi ir svarīgāka par muskuļu izturību - sirds katram cilvēkam ir tikai viena, un tā pilda nozīmīgu funkciju - apgādāt muskuļus ar skābekli.
Tātad, spēcīga sirds ir savstarpēji saistīta ar visiem pārējiem cilvēka muskuļiem - jo trenētāka tā būs, jo mazāka slodze tiks pielikta, lai nogādātu skābekli līdz muskuļiem. Augsts pulss norāda uz to, ka sirds ir vāji trenēta, tāpēc tai ir daudzas reizes jāsaraujas, lai izsviestu nepieciešamo asins daudzumu, kas apgādās jau pieminētos muskuļus ar skābekli.
Sirds "atpūta" ir tie brīži, kas ir starp sitieniem, attiecīgi - jo biežāki ir sitieni, jo mazāka atpūta sirdij. Salīdzināšanai - parasta cilvēka sirds sūknē mazāk asinis un biežāk, kamēr sportista sirds - vairāk asinis, bet retāk. Tāpēc arī trenētiem cilvēkiem ikdienā miera režīmā ir pazeminātāks pulss un sirdij ir iespēja salīdzinoši garajās pauzēs pienācīgi atpūsties. Būtiski, ka cilvēkiem, kuri jau bērnībā un pusaudžu gados ir trenējušies, būs daudz vieglāk panest ne tikai fiziskas slodzes, bet arī stresa situācijas, kuru laikā arī pulss mēdz paaugstināties.
Pulss savstarpēji korelē arī ar vielmaiņas procesiem - tas notiek brīdī, kad organismam pietiek skābeklis, lai dedzinātu taukus, bet to cilvēks pats visbiežāk nespēj noteikt, tāpēc arī nepieciešams pulsometrs. Šajā gadījumā ir arī kļūdaini uzskatīt, ka kārtīga "izlikšanās" sporta laikā būs galvenais priekšnosacījums, lai pēc iespējas vairāk sadedzinātu kalorijas - svīšana nav galvenais, kas norāda uz tauku dedzināšanu. Protams, aktīva ķermeņa dzesēšana liecina par intensīviem vielmaiņas procesiem, tomēr visi panākumi atduras piemērotā pulsa zonā.
Pat ja viss augstāk lasāmais pirmajā brīdī šķiet Morzas ābece, satraukumam nav pamata - lai uzzinātu savu ideālo pulsu jebkurā no slodzes fāzēm - iesildīšanās, taukus dedzinošajā, atsildīšanās utt. - nepieciešams tikai veikt slodzes testu, kurā sporta ārsts vienkāršiem vārdiem izskaidro, kurā brīdī kāds pulsa ritms jāuztur.
Lai arī visi pulsa parametri ir relatīvi, cilvēkam ar vidēju fizisku sagatavotību var noderēt šādas zināšanas, lai spētu atšķirt aerobo un anaerobo slodzi un piemērot to, atbilstoši situācijai:
- Cilvēks dzīvo aerobajā režīmā - skābeklis tad tiek izmantots pilnā mērā un ar tā starpniecību no ogļhidrātiem un taukiem tiek ražots ATF jeb muskuļu tīrā "degviela". Šādā režīmā pienskābe izstrādājas minimālā daudzumā un organisma skābuma līmenis ir stabils. Līdz aerobajam maiņas slieksnim organisma skābuma līmenis aug ļoti lēni, relatīvais pulss ir 130 - 135 sitienu minūtē un praktiski cilvēks netrenējas - šāds temps piemērojama iesildīšanās un atsildīšanās daļām treniņā.
- No aerobā līdz anaerobajam maiņas slieksnim skābuma līmenis sāk augt straujāk, bet - vienmērīgi. Sasniedzot anaerobo maiņas slieksni (155 - 160 sitieni minūtē), tas sāk augt ļoti strauji. Ilgi skriet ar augstu intensitāti nav nepieciešams. Aplami būtu uzskatīt - jo augstāka skriešanas intensitāte un pulss, jo vairāk tauki tiks dedzināti.
- Tieši otrādi - jo skrējiens lēnāks, jo tauku rezerves vairāk tiek pieslēgtas darbam. Vislabākā tauku dedzināšanas intensitāte ir no aerobā maiņas sliekšņa līdz t.s. jauktajai zonai (starp aerobo un anaerobo slodzi), kas iedalās pirmajā jauktajā zonā (140 - 145 sitieni minūtē) un otrajā jauktajā zonā (145 - 155 sitieni minūtē). Visstabilākā tauku dedzināšana notiek pirmās jauktās zonas robežās, un arī ir visideālāk piemērota izturības trenēšanai. Šāds pulss parasti arī tiek ievērots, skrienot garās distances.
- Bez sirds ritma otrs svarīgais lielums ir sirds ritmiskums, kas parāda, vai cilvēkam ir t.s. "pārsitieni". Vienkāršiem vārdiem runājot, pārsitieni ir sirds nespēja pilnībā ar vienu reizi izsviest visu asiņu daudzumu, kas tajā sakrājies - impulss sarauties sirdij tiek dots ātrāk, nekā tā paspējusi uzpildīties. Ja pārsitieni parādās tikai pāris reizes sportošanas laikā, tie nedod ietekmi uz kopējo asinsriti organismā, bet, ja šī parādība ir bieža, tas liecina par neadekvātu asinsriti - gan galvas smadzenēm, gan pārējam organismam.
- Nav tā, ka cilvēki, kuriem ir vērojami sirds pulsa pārsitieni, automātiski nevar nodarboties ar sportu - visbiežāk pēc padziļinātas izpētes tiek piemērota pakāpeniska un adekvāta slodzes kāpināšana. Arī asinsspiediens spēlē nozīmīgu lomu procesos, kas saistīti ar sirdi.
- Tas iedalās sistoliskajā un diastoliskajā asinsspiedienā. Pirmais parāda, ar kādu spēku sirds strādā, t.i., ar cik spēcīgi asinis tiek izgrūstas lielajos asinsvados. Diastoliskais asinsspiediens parāda mazo perifērijas asinsvadu (rokās un kājās) gatavību šīs izsviestās asinis uzņemt. Līdz ar to slodzes laikā sistoliskais spiediens paaugstinās, jo palielinās sirds jauda asinis izsviest, bet diastoliskais spiediens paliek nemainīgs vai pazeminās, jo asinsvadi paplašinās. Pēc slodzes, savukārt, notiek pretējs process. Interesanti, ka piemērotākā pulsa zonas var mainīties arī atkarībā no tā, kāda sportiskā aktivitāte tiek veikta - piemēram, skrienot tas ir pieļaujams nedaudz augstāks, jo cilvēkam ir jānes viss savs svars un tiek pieslēgtas vairāk muskuļu grupas, attiecīgi pie identiskas slodzes muskuļiem ir augstākas prasības pret sirdi.
Šie ir arī galvenie faktori, kāpēc pulsometrs ir tikpat nepieciešams, kā labi apavi skriešanā vai ērts apģērbs riteņbraukšanā. Ar pulsometra palīdzību ir iespējams slodzi dozēt un pakāpeniski kāpināt to, kas ir ļoti būtiski, lai spēji neuzliktu sirdij pārlieku lielu asins daudzumu, ko izpumpēt, lai apgādātu muskuļus ar skābekli. Pulsometrs ļauj arī novērtēt savu personīgo progresu un būt neatkarīgam, nodarbojoties ar daudzveidīgām aktivitātēm.
Neatkarība, lietojot pulsometru, izpaužas arī kā pašrocīga treniņa režīmu maiņa, variējot gan sirds, gan muskuļu spēka, gan intensīvus, kaloriju dedzinošus treniņus. Arī atjaunošanās posmā pulsometrs ir lielisks palīgs, jo pēc laika, kas pavadīts, atjaunojot ierasto sirds ritmu, iespējams novērtēt cik viegli vai grūti sirdij ir veicies treniņa laikā.
Ja cilvēks nepretendē uz olimpiskiem sasniegumiem, ar pulsometru visbiežāk pietiek, lai izmērītu piecus lielumus:
- Pulsu - sirdsdarbības frekvenci;
- Laiku - cik ilgs ir skrējiens;
- Distanci - cik garš ir skrējiens;
- Vidējo tempu (laiks/ distance) - cik ātri vidēji tiek noskriets viens kilometrs vai jūdze;
- Sadedzinātās kalorijas.
Vairāki ražotāji ir izstrādājuši programmas, kas uzmana sportista pulsu un labsajūtu fiziskās aktivitātes laikā. Uzsvars uz tām tiek likts dažādos aspektos. Piemēram, ir pulsometri, kurus iespējams piestiprināt pie apģērba, tādējādi nav ik pa brīdim jānovērš uzmanība no skriešanas procesa, palūkojoties pulsometrā, kas atrodas uz rokas.
Iespējams iegādāties arī pulsometru komplektus, kuros ietilpst sirdsdarbības mērītājs - lenta, ko aplikt ap krūškurvi, soļu skaitītājs un neliels dators, kurā pēcāk uzrādās treniņu procesa informācija un rezultāti. Pluss šai sistēmai ir austiņas, kurās treniņa laikā dators (personālais treneris) visu laiku seko līdzi, vai skrējējs pilda sastādīto programmu un dod norādījumus, atkarībā tikai un vienīgi no indivīda pulsa - skriet ātrāk vai lēnāk.
Šī opcija lieti noder, skrienot āra apstākļos, jo, mainoties laika apstākļiem, mainās arī cilvēka pulss, un programma to visu kontrolē. Papildus aerobajai slodzei ir iespēja savam treniņu grafikam piemeklēt arī dažādus spēka vingrinājumus, par kuriem programma atgādinās, ja pēc garā skrējiena tas būs piemirsies. Programma lieliski darbojas kā motivators neapstāties pusceļā treniņā, bet iet līdz galam un sasniegt nospraustos mērķus.
