Foto: Shutterstock
Koti iedzīvotāji man iemācīja: kad cilvēki atkal atklāj cits citu, iepriekš šķietami neatrisināmām problēmām sāk iezīmēties risinājums. Kas atrisināja šo cilvēku problēmas? Tie bija citi cilvēki, kuri viņus atbalstīja, apņēmās būt blakus un palīdzēja atrast kopīgus risinājumus. Šos cilvēkus nevajadzēja zāļot. Viņiem vienkārši vajadzēja izjust kopības spēku, būt kopā. Tas, protams, bija iespaids no malas, tādēļ likumsakarīgi, ka man radās divi jautājumi. Vai pastāv jebkāds zinātnisks pierādījums tam, ka šāda veida pārmaiņas mazina trauksmi un depresiju (protams, izņemot šos neticamos Koti iedzīvotāju stāstus)? Un vai pastāv kaut mazākā iespēja, ka šāda situācija būtu iespējama citviet, ārpus Koti rajona?

Šādus jautājumus savā grāmatā, starptautiskā bestsellerā "Zudušās saiknes. Depresijas īsto iemeslu un negaidīto risinājumu atklāšana" meklē autors Džoans Hari. Tajā viņš apkopojis pieredzes, arī savējo, pētījis dažādas kultūras, pētījumus, ticies ar dažādiem speciālistiem. Pamatā grāmata ir par to, kā atveseļoties no depresijas citiem veidiem, ne medikamentozi. Turpinājumā – fragments no grāmatas, ko latviešu valodā klajā laidis apgāds "Zvaigzne ABC".

Pēc tam kad biju izlasījis par vienu svarīgu šī jautājuma pētniecības jomu, devos uz Bērkli Kalifornijā, lai aprunātos ar šī pētījuma autori, sociālo zinātnieci un ārkārtīgi gudru sievieti Bretu Fordu (Brett Ford). Mēs tikāmies kafejnīcā Bērkli centrā, bet, dodoties turp, pagāju garām daudziem gados jauniem bezpajumtniekiem – visi ubagoja, visi tika ignorēti. Kad ierados, Breta Forda drudžaini klabināja klēpjdatoru. Viņa paskaidroja, ka pašlaik piesakoties kādam projektam. Kopā ar kolēģēm profesorēm Maiju Tamiru (Maya Tamir) un Airisu Mosu (Iris Mauss) viņa pirms vairākiem gadiem bija sākusi pētīt visai fundamentālu jautājumu.


Viņas vēlējās zināt: vai apzinātas pūles padarīt sevi laimīgāku tiešām iedarbojas? Ja tieši šodien jūs izlemtu vairāk laika veltīt tīšai laimes izjūtas meklēšanai, vai pēc nedēļas vai gada jūs tiešām būtu laimīgāks? Zinātnieces kopā ar komandu pētīja šo jautājumu četrās valstīs: ASV, Krievijā (divās dažādās vietās), Japānā un Taivānā. Pētnieces novēroja tūkstošiem cilvēku, no kuriem daudzi bija pieņēmuši lēmumu tīši meklēt laimi, bet pārējie – ne.

Salīdzinājušas rezultātus, pētnieces atklāja kaut ko negaidītu. Tie, kas dzīvoja ASV un tīši pūlējās kļūt laimīgāki, tādi nekļuva. Taču tie, kas dzīvoja Krievijā, Japānā vai Taivānā un tīši pūlējās kļūt laimīgāki, tādi kļuva. Protams, likumsakarīgs bija jautājums: kāpēc tā?

Daļēja depresijas un trauksmes uzveikšana (pirmais un viens no būtiskākajiem soļiem) ir sanākšana kopā, kā to darīja Koti iedzīvotāji, un apzināšanās, ka nepietiek ar to, kas mums bija līdz šim.

Jau sen ir zināms, ka pastāv nozīmīga atšķirība starp to, kā cilvēki uztver sevi Rietumu pasaulē, un to, kā tas pats notiek Austrumu pasaulē. Lai to apstiprinātu, var veikt nelielus eksperimentus, kas neprasīs daudz pūļu. Piemēram, grupai kādas rietumvalsts iedzīvotāju var parādīt attēlu ar vīrieti, kurš uzrunā pūli. Palūdziet šiem cilvēkiem pastāstīt, ko viņi redz attēlā. Pēc tam šo pašu attēlu var parādīt, piemēram, ķīniešu tūristiem un arī viņiem lūgt raksturot attēlā redzēto. Rietumvalsts iedzīvotāji gandrīz vienmēr vispirms sīki un smalki aprakstīs cilvēku pūļa priekšā un tikai pēc tam pūli. Savukārt Āzijas iedzīvotāju gadījumā būs gluži otrādi: šie cilvēki parasti aprakstīs pūli un tikai pēc tam vīrieti tā priekšgalā, ja vispār atcerēsies viņu pieminēt.

Vai arī paņemiet attēlu ar plati smaidošu meitenīti, kura stāv noskumušu meiteņu bariņā. Parādiet šo attēlu dažiem bērniem un pavaicājiet: vai smaidīgā meitene pašā vidū jums šķiet laimīga vai skumja? Rietumu bērni domā, ka laimīga. Āzijas bērniem šķiet, ka skumja. Kāpēc? Rietumu bērniem nav problēmu nošķirt cilvēku no grupas, bet Āzijas bērni uzskata par pašsaprotamu: ja meitenīti ieskauj distress, arī viņa to izjūt.

Citiem vārdiem sakot, Rietumos pārsvarā pastāv individuālistisks dzīves uzskats, savukārt Āzijā cilvēkiem lielākoties piemīt kolektīvs dzīves uzskats.


Kad Breta Forda ar kolēģēm sāka iedziļināties pētāmajā jautājumā, tieši iepriekš minētais aspekts šķita piemērotākais izskaidrojums atšķirībai starp abām pasaules daļām. Ja izlemjat dzīties pēc laimes ASV vai Lielbritānijā, jūs meklējat to tikai sev, jo domājat, ka tieši tā ir jābūt. Jūs darāt to, ko līdz šim darīju arī es pats, – gādājat arvien jaunas mantas, dzenaties pēc lielākiem sasniegumiem, tādējādi vairojot savu patmīlību. Bet, ja apzināti meklējat laimi Krievijā, Japānā vai Ķīnā, jūs darāt kaut ko gluži citu. Pirmām kārtām jūs cenšaties uzlabot situāciju savai grupai – apkārtējiem cilvēkiem. Jūsuprāt, tieši tā ir laime, tāpēc jums tas šķiet pašsaprotami. Šie ir fundamentāli konfliktējoši uzskati par to, ko nozīmē kļūt laimīgākam. Turklāt izrādījās, ka Rietumu pasaules versija par laimi patiesībā nedarbojas, turpretī kolektīvistu viedoklis darbojas gan.

"Jo pārliecinātāks esat, ka laime ir sociāla parādība, jo labākā situācijā esat," Forda paskaidroja, apkopojot gan savus, gan daudzu citu sociālo zinātnieku izdarītos secinājumus.

Kamēr Forda ļoti detalizēti skaidroja man sava pētījuma būtību un iegūtos rezultātus, es atskārtu, ko patiesībā visu laiku biju novērojis Koti. Šī rajona iedzīvotāji no individuālistiskas dzīves uztveres bija pārslēgušies uz kolektīvistu viedokli: mēs esam grupa, mēs iederamies kopā, mēs esam saistīti. Rietumu pasaulē dzīvojošie aprobežojas tikai ar savu ego, savu Es, labākajā gadījumā iekļaujot tajā arī savu ģimeni. Līdz ar to sāpes ir skaudrākas, bet laimes izjūta krietni mazinās.
Šis pierādījums vedina uz domu: ja atsāksim uztvert distresu un prieku kā parādību, kurā dalīties ar apkārtējiem, mēs jutīsimies citādi.

Foto: Shutterstock

Un tomēr šī atskārta ir pretrunā ar kaut ko tādu, ko man ir mazliet neērti atzīt. Kad sāku darbu pie šīs grāmatas, es vēlējos atrast ātrus risinājumus savai depresijai un trauksmei – tādus, kurus es žigli varētu iegūt pats. Vēlējos kaut ko tādu, ko varētu veikt tūlīt, sevis dēļ, lai uzlabotu savu pašsajūtu. Gribēju kaut ko tikpat iedarbīgu kā tablete. Jūs, ja reiz esat izvēlējušies lasīt šo grāmatu, visticamāk, arī gribat gūt ātru risinājumu.

Kad apspriedu dažas šajā grāmatā paustās idejas ar kādu paziņu, viņš izteicās, ka es vienkārši dzerot nepareizās zāles. "Tev," viņš sacīja, "vajadzētu pamēģināt "Xanax"." Mani māca kārdinājums sekot šim padomam. Tomēr tad es nospriedu: kā var apgalvot, ka risinājums visām aprakstītajām sāpēm un distresam ir ieņemt trankvilizatoru un arī miljoniem cilvēku ieteikt to darīt visu mūžu?

Lai vai kā, zināmā mērā alku tieši pēc šāda veida risinājuma. Pēc kaut kā individuāla, kaut kā, ko var veikt vienatnē bez pūlēm, kaut kā, ko, līdzīgi tabletei, var ātri iedzert un bez raizēm nodzīvot visu dienu. Ja tas nevarēja būt nekas ķīmisks, tad es vēlējos citu viltību, kādu žiglu pārslēgšanos, lai savestu visu kārtībā.

Būsim atklāti – šādi ātru individuālu risinājumu meklējumi ir lamatas. Patiesībā tie ir daļa no tā, kas sagādāja mums iepriekš minēto problēmu. Mēs esam ieslodzīti paši savos ego, norobežoti no vietas, kur mūs spēj sasniegt patiesās saiknes.

Aizdomājos par vienu no banālākajām klišejām, ko dzirdam ik uz soļa, – esi tu pats! Tik bieži to sakām, lai iedrošinātu cilvēkus, kad tie jūtas pazuduši vai nospiesti. Pat šampūnu pudelītes mums apgalvo: jo tu esi tā vērta!

Bet tagad esmu iemācījies: ja vēlies uzveikt depresiju, pārstāj būt tu. Neesi tu pats.

Tie, kas dzīvoja ASV un tīši pūlējās kļūt laimīgāki, tādi nekļuva. Taču tie, kas dzīvoja Krievijā, Japānā vai Taivānā un tīši pūlējās kļūt laimīgāki, tādi kļuva.

Nekoncentrējies uz savu pašvērtību. Tieši domāšana tikai par sevi, sevi, sevi ir likusi tev justies tik draņķīgi. Neesi tu! Esi mēs! Esi daļa no grupas! Padari grupu tā vērtu. Patiesais ceļš uz laimi tiek rasts, noārdot sava ego mūrus, ļaujot sev ieplūst citu cilvēku stāstos un viņu stāstiem ieplūst tavējā; no savas identitātes apkopošanas, no atskārsmes, ka tu nekad neesi bijis tu – vientuļš, varonīgs, skumjš. Nē, neesi tikai tu pats! Dibini saiknes ar apkārtējiem! Esi daļa no veseluma! Necenties būt tas, kurš uzrunā pūli. Centies būt pūlis!

Tāpēc daļēja depresijas un trauksmes uzveikšana (pirmais un viens no būtiskākajiem soļiem) ir sanākšana kopā, kā to darīja Koti iedzīvotāji, un apzināšanās, ka nepietiek ar to, kas mums bija līdz šim. Dzīve, kādu mums uzspiež un propagandē, neapmierina mūsu psiholoģiskās vajadzības saikņu dibināšanai, drošībai vai kopības sajūtai. Mēs pieprasām kaut ko labāku un kopā par to cīnīsimies. Atslēgvārds iepriekšējā teikumā ir "mēs". Kolektīvie pūliņi ir risinājums vai vismaz nepieciešamais tā pamats. Koti iedzīvotāji ieguva kaut ko no sākumā pieprasītā – taču ne visu. Tomēr kopā sanākšanas process, lai cīnītos par iecerēto, sniedza apziņu, ka viņi nav salauzti individuālisti, bet gan kolektīvs.

Paņemiet attēlu ar plati smaidošu meitenīti noskumušu meiteņu bariņā. Rietumu bērni domā, ka viņa laimīga. Āzijas bērniem šķiet, ka skumja. Rietumu bērniem nav problēmu nošķirt cilvēku no grupas, bet Āzijas bērni uzskata: ja meitenīti ieskauj distress, arī viņa to izjūt.

Dažos veikalos šo grāmatu, visticamāk, novietos pašpalīdzības sadaļas plauktā. Tomēr tagad es saprotu, ka viss šis domāšanas veids ir daļa no problēmas. Līdz šai dienai, kad vien biju juties nospiests, es lielākoties pūlējos palīdzēt pats sev. Es vērsos pie sava Es. Man šķita, ka ar manu Es kaut kas nav lāgā un risinājums nāks, salabojot un vairojot manu Es. Es to "uzpūtu". Tomēr izrādās – Es nav risinājums. Vienīgā atbilde atrodas viņpus tā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!