Cilvēka dabā ir palīdzēt – četrkājainajām dvēselītēm patversmē, nepelnīti apdalītajiem un visiem pārējiem, kas piedzīvo grūtus laikus. Šajā sarakstā būtiska vieta ir arī atkarību gūstā nonākušajiem. Redzot, ka tuvinieks kārtējo reizi nepilda solījumus, nespēj ar sevi tikt galā un arvien dziļāk grimst atkarībā, jūtamies atbildīgi darīt viņa vietā, nemaz nenojaušot, ka brienam tumšā un drūmā purvā. Līdzatkarības purvā, kura lielo spēku mēdzam neaptvert līdz pat brīdim, kad sabrucis teju viss – sākot no garīgās un beidzot ar fizisko veselību.

Vai par līdzatkarīgajiem kļūst tikai tie, kuru tuvinieks ir alkoholiķis, azartspēļu spēlmanis vai citu “klasisko” atkarību nagos nonākušais? Nē, līdzatkarīgo slazdā nonāk smagi slimu tuvinieku aprūpētāji, vardarbīgās attiecībās iesprostotie un daudzi, daudzi citi.

"Mans brālis ir alkoholiķis," savā stāstā par līdzatkarīgām attiecībām dalās Marina. "Viņš un daudzi citi tuvinieki to līdz galam neatzīst un bieži definē kā "viņam patīk iedzert", "viņš dzer par daudz", "viņam ir problēmas ar alkoholu", "viņš nezina mēru" un tamlīdzīgi. Arī es tā kādreiz domāju, bet nu vairākus gadus esmu pārliecināta, ka viņš ir alkoholiķis un viņa atkarība būtiski ietekmējusi arī tuvinieku dzīves. Arī manu."

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Abonē un lasi vairāk:

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit