No vienas puses, mūsdienās ir vairāk iespēju atklāt slimības, no otras, jārēķinās, ka jaunās diagnostikas un ārstniecības metodes kļūst sarežģītākas un prasa no ārsta daudz vairāk zināšanu, spēju pieņemt lēmumus dažādās neordinārās situācijās. Ja kaut kas nelabvēlīgs notiek, jāizpēta – kādēļ tā notika. Bet tad, ja atradīsies nepilnība sistēmā un ir traģiskas sekas pacientam, ar "Atvaino, mums nesanāca" nepietiks.
"Pirmais – jāsniedz nepieciešamais atbalsts pacientam. Gan psiholoģiskais, gan morālais, gan cita veida. Mums ir Ārstniecība riska fonds, kur var vērsties pēc materiālās kompensācijas. Jāsaprot, ka medicīna nav simtprocentīgi droša. Turklāt riski mainās. Diemžēl ir situācijas, kur nevaram pagriezt visu atpakaļ un pavērst pacientam labākā veidā. Tad varam apņemties darīt visu iespējamo, lai mācītos no šīs situācijas, nepieļautu līdzīgus riskus nākotnē.
Tas, kas mums, ārstniecības personālam, ir jāiemācās – vairāk skaidrot, kā notika tas, kas notika, kādi faktori to ietekmēja, neko neslēpt un pieņemt pacienta (vai tuvinieka) emocijas, kas rodas, viņam notiekošo skaidrojot. Arī pētījumi liecina, ka pacienti nevēlas, ka no viņiem kaut ko slēpj (viņi jūt, ja kaut ko nesaka līdz galam, un tas sadusmo vēl vairāk). Tad arī pacienti lielākoties ir spējīgi pieņemt atvainošanos, jo viņi grib pārliecināties, ka upuris nav bijis veltīgs un patiešām tiks darīts viss, lai tas neatkārtotos," stāsta BKUS pacientu drošības konsultante un pediatre Evija Andžāne. Viņasprāt, šobrīd Latvijā reti kurš ir tik drosmīgs medicīnā, lai pēc kļūdām visu godīgi stāstītu.
